(229) Katrs medicīnas speciālists var caur ticību Kristum iegūt savā īpašumā visaugstākās vērtības dziedinošo līdzekli – zāles ar grēkiem slimai dvēselei. Ārsts, kas ir atgriezies un patiesības svētots, Debesīs ir pierakstīts kā Dieva līdzstrādnieks, kā Jēzus Kristus sekotājs. Caur patiesības svētdarošo spēku Dievs ārstiem un palīgpersonālam piešķir gudrību un prasmi slimnieku dziedināšanai, un šis darbs atver daudzu siržu cieti aizslēgtās durvis. Ļaudis tiek vadīti izprast patiesību, kas nepieciešama kā miesas, tā dvēseles glābšanai.
Tas ir viens elements, kas piešķir spēku šajā laikā darāmajam darbam. Ārstnieciskais misijas darbs ir pielīdzināms trešā eņģeļa vēsts labajai rokai, vēsts, kas jāsludina kritušai pasaulei, šīs vēsts darbu dara ārsti, vadītāji un visa veida strādnieki, ja viņi uzticīgi izpilda savu uzdevumu. Tā patiesības skaņa nonāks pie visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm. Šajā darbā līdzdarbojas Debesu eņģeļi. Tie pamodina melodiju un garīgu prieku to cilvēku sirdīs, kas ir atbrīvojušies no ciešanām, un pie Dieva uzkāpj pateicība no daudzu lūpām, kas saņēmušas dārgo patiesību.
Katram ārstam mūsu rindās vajadzētu būt kristietim. Tikai tie ārsti, kas ir patiesi Bībeles kristieši, var pareizi izpildīt savas profesijas augstos pienākumus.
Ārsts, kas izprot sava amata svarīgumu un atbildību, izjutīs Kristus klātbūtnes nepieciešamību savā darbā, strādājot to labā, kuru dēļ ir pienests tāds upuris. Viņš visu pakļaus augstākām interesēm, tas ir, rūpēm par dzīvību, kas var tikt izglābta mūžīgai dzīvei. (230) Viņš darīs visu viņa spēkos esošo, lai glābtu kā miesu, tā dvēseli. Viņš centīsies darīt tieši to darbu, kādu darītu Kristus, atrodoties viņa vietā. Ārsts, kas mīl Kristu un dvēseles, par kurām mira Kristus, nopietni centīsies ienest slimnieka istabā kādu lapu no dzīvības koka. Viņš centīsies cietējam lauzt dzīvības maizi. Neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem, ar ko nākas sastapties, tas ir ārstu profesijas svinīgais un svētais darbs.
Patiess misijas darbs ir tāds darbs, kurā vislabāk tiek pārstāvēts Kristus darbs, kurā vispilnīgāk tiek atdarinātas Viņa metodes un visvairāk paaugstināts Viņa gods. Misijas darbs, kas neatbilst šim paraugam, Debesīs tiek pierakstīts kā nepilnvērtīgs. To sver svētnīcas svaros un atrod par vieglu.
Ārstiem vajadzētu censties vadīt savu pacientu domas pie Kristus, Kas ir dvēseles un miesas Ārsts. Ko ārsti var tikai mēģināt darīt, to pabeigs Kristus. Cilvēcīgie darba rīki cenšas paildzināt dzīvi. Bet Kristus pats ir dzīvība. Viņš, Kas gāja cauri nāvei, lai iznīcinātu to, kam bija nāves vara, ir visu dzīvības spēku Avots. Ģileadā ir dziedinošs balzāms, un tur ir Ārsts. Kristus vispazemojošākajos apstākļos izcieta šausmīgu nāvi, lai mēs varētu saņemt dzīvību. Lai uzvarētu nāvi, Viņš atdeva Savu dārgo dzīvību. Bet Viņš uzcēlās no kapa, un eņģeļu miriādes, kas vēroja Viņu, uzņemot dzīvību, kuru Viņš bija nolicis, dzirdēja Viņa uzvarošās līksmības vārdus, kad Viņš pacēlās pār Jāzepa atvērto kapu, pasludinādams: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.”
Uz jautājumu, “ja cilvēks mirst, vai tas atkal dzīvos?” bija dota atbilde. Uzņemoties grēka sodu un noiedams kapā, Kristus kapu ir darījis gaišu visiem, kas mirst ticībā. Dievs, būdams cilvēka veidā, ir atnesis dzīvību un nemirstību, lai tā mirdzētu caur evaņģēliju. Mirstot Kristus sagādāja dzīvību visiem tiem, kas ticēs Viņam. (231) Mirstot Viņš notiesāja grēka un neuzticības izraisītāju, kam būs jāsaņem grēka sods, - mūžīgā nāve.
Kā mūžīgās dzīvības īpašnieks un devējs Kristus bija vienīgais, kas varēja uzvarēt nāvi. Viņš ir mūsu Pestītājs, un svētīgs ir katrs ārsts, kas vārda patiesā izpratnē ir misionārs, to dvēseļu glābējs, par kurām Kristus atdeva Savu dzīvību. Tāds ārsts dienu no dienas mācīsies no lielā Ārsta, kā būt nomodā un kā strādāt vīru un sievu dvēseles un miesas glābšanai. Pestītājs ir atrodams slimnieka istabā un operāciju zālē, un Viņa spēks Viņa Vārda pagodināšanai dara lielas lietas.
Ārsts var veikt cildenu darbu, ja viņš ir saistījies ar Lielo Ārstu. Viņš var atrast iespēju teikt dzīvības vārdus slimnieka radiniekiem, kuru sirdis pilda dziļa līdzjūtība pret cietēju, un viņš var nomierināt un stiprināt cietēja prātu, vēršot tā skatu uz To, Kas pilnīgi var izglābt visus, kas pie Viņa nāk pēc pestīšanas.
Kad Dieva Gars strādā pie cietēja prāta, liekot viņam interesēties par patiesību, tad lai ārsts darbojas dārgās dvēseles labā, kā Kristus to būtu darījis. Neuzspiediet tam nekādus īpašus mācību punktus, bet norādiet uz Jēzu kā uz grēkus piedodošo Pestītāju. Dieva eņģeļi pārliecinās prātu. Daži atteiksies no gaismas stariem, ko Dievs vēlas izliet viņu prāta kambaros un dvēseles templī, tomēr daudzi atsauksies uz gaismu, un no viņu prāta tiks aizslaucīti dažāda veida maldi un viltus.
Vajadzētu rūpīgi izmantot katru izdevību, lai strādātu tā, kā strādāja Kristus. Ārstam vajadzētu runāt par Kristus veiktajiem dziedināšanas darbiem, par Viņa saudzīgo maigumu un mīlestību. Viņam vajadzētu ticēt, ka Jēzus viņu pavada un stāv tam cieši blakus. ( 232) Mēs esam Dieva darba biedri.” 1.Kor.3,9. Ārstam nekad nevajadzētu būt nolaidīgam savu pacientu domu pievēršanā Kristum kā Galvenajam Ārstam. Ja viņa paša sirdī pastāvīgi mājos Pestītājs, tad viņa domas vienmēr vērsīsies uz lielo dvēseles un miesas dziedinātāju. Viņš vadīs cietēju domas pie Tā, Kas var izdarīt atjaunošanas darbu, Kas, dzīvojot virsa zemes, atdeva slimniekiem veselību un dziedināja kā dvēseli, tā miesu, sacīdams: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.” Marka 2,5.
Biežajai saskarei ar slimībām nekad nevajadzētu izraisīt ārstā bezrūpību vai vienaldzību. Bīstamu saslimšanu gadījumos cietējs saprot, ka viņš ir atkarīgs no ārsta žēlastības. Viņš raugās uz ārstu kā uz savu vienīgo laicīgo cerību un ārstam vienmēr vajadzētu šai drebošai dvēselei norādīt uz To, Kas ir lielāks par viņu, tas ir, uz Dieva Dēlu, Kas atdeva Savu dzīvību, lai glābtu mūs no nāves, Kas jūt līdzi cietējam un kura dievišķā vara dos gudrību un veiksmi visiem, kas to no Viņa lūgs.
Kad pacients vēl nezina, kas viņu sagaida, tad ārstam ir īstais brīdis pārliecināt prātu. Viņam to nevajadzētu darīt, lai izceltu sevi, bet Viņš var dvēselei norādīt uz Kristu kā uz personīgo Pestītāju. Ja dzīvība tiek pasargāta, tad tā ir dvēsele, par kuru ārstam vienmēr jābūt nomodā. Pacients domā, ka ārsts ir tieši viņa dzīvības viduspunkts. Un kādam mērķim gan lai izlieto šo lielo uzticību? – Vienmēr- lai mantotu kādu dvēseli Kristum un lai izceltu Dieva spēku.
Kad krīze ir garām un panākumi droši, tad pavadiet dažus mirkļus ar pacientu lūgšanā, neņemot vērā, vai dzīvība ir pasargāta. Ārsts, kas tā rīkosies, novedīs pacientu pie Tā, no Kura ir atkarīga viņa dzīvība. (233) Varbūt pacients teiks pateicības vārdus ārstam, jo, pateicoties Dievam, viņš šo dzīvību ir stipri saistījis ar savējo, tomēr atdodiet slavu un pateicību Dievam kā Tādam, Kas vienmēr ir klāt, kaut arī nav redzams.
Bieži cilvēki Kristu ir pieņēmuši un atzinuši, atrodoties uz slimības gultas, un nākotnē tas notiks biežāk kā pagātnē, jo ātru darbu Kungs darīs mūsu pasaulē. Uz ārsta lūpām jāatrodas gudrības vārdiem, un Kristus slacinās iesēto sēklu, liekot tai nest augļus uz mūžīgu dzīvību.
Mēs pazaudējam visdārgākās izdevības, nesakot vārdus īstā brīdī. Pārāk bieži vērtīgas spējas, kam vajadzēja nest tūkstoškārtīgus augļus, paliek neizmantotas. Ja cilvēki nav modri, lai ieraudzītu zelta priekšrocību, tad tā paies. Kaut kam tiks atļauts aizkavēt ārstu no šī viņam darāmā taisnības sludinātāja darba.
Nav neviena par daudz dievbijīga ārsta, kas kalpo savā profesijā. Darbs ir ļoti daudz, un sludinātājiem un ārstiem jāstrādā pilnīgā vienprātībā. Lūka, viņa vārdā nosauktā evaņģēlija sarakstītājs, ir mums pazīstams kā mīļotais ārsts, un, kas dara viņa darbam līdzīgu darbu, tie dzīvo saskaņā ar evaņģēliju.
Ārstam ir neskaitāmas izdevības brīdināt neatgrieztos, iepriecināt noskumušos un bezrūpīgos un izrakstīt zāles miesas un gara veselībai. Tā pamācot cilvēkus patiesas sātības pamatlikumos un kā dvēseļu sargs dodot padomus garīgi un fiziski slimajiem, ārsts veic savu daļu lielajā darbā, kas darāms, lai sagatavotu Kungam gatavus ļaudis. Tieši tas jāpadara ārstnieciskajam misijas darbam, savienojoties ar trešā eņģeļa vēsti.
Sludinātājiem un ārstiem jāstrādā saskanīgi un dedzīgi, lai glābtu dvēseles, kas tiek saistītas sātana cilpās. Tiem jānorāda vīriem un sievām uz Jēzu kā uz viņu Taisnību, viņu Stiprumu un viņu veselības Devēju. (234) Tiem pastāvīgi jābūt nomodā par dvēselēm. Ir tādi ļaudis, kas cīnās ar stiprām kārdināšanām un kam draud briesmas tikt pārvarētiem sadursmēs ar sātaniskajiem darba rīkiem. Vai jūs iesiet tiem garām, nepiedāvājot palīdzību? Ja redzat dvēseli, kam vajadzīga palīdzība, tad uzsākat ar to sarunu, kaut arī jūs viņu nepazīstat. Lūdziet ar viņu. Norādiet tai uz Jēzu.
Šis darbs tikpat noteikti ir ārsta, kā sludinātāj pienākums. Ārstam jācenšas mantot dvēseles Kristum gan ar savu sabiedrībai veltīto darbu, gan personīgām pūlēm.
Visos mūsu uzņēmumos un visos mūsu institūtos Dievs ir jāatzīst kā galvenais darbu Vadītājs. Ārstiem jāstrādā kā Viņa pārstāvjiem. Ārstnieciskā biedrība ir ievedusi daudzas reformas, un tās vēl jāpaplašina. Kas cilvēcīgo būtņu dzīvības tur savās rokās, tiem jābūt izglītotiem, izsmalcinātiem un svētotiem ļaudīm. Tad Kungs strādās caur viņiem ar varenu spēku Savam vārdam par godu.
Kristus darbs paralizētā cilvēka labā aino veidu, kā mums jāstrādā. No draugiem šis cilvēks uzzināja kaut ko par Jēzu, un viņš lūdza, lai viņu aiznes pie varenā Dziedinātāja. Pestītājs zināja, ka šo paralizēto cilvēku mocīja priesteru norādījumi, ka viņa grēku dēļ Dievs to ir atmetis. Tāpēc Kungs vispirms sniedza mieru viņa garam. Kristus sacīja: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.” Šis apliecinājums piepildīja viņa sirdi ar prieku un mieru. Bet daži klātesošie sāka kurnēt, savās sirdīs sacīdami: “Kas var grēkus piedot kā vien vienīgais Dievs?” Un tad, lai tie zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara piedot grēkus, Kristus sacīja uz slimo vīru: “Celies, ņem savu gultu un ej mājās.!” Te parādīts, kā Pestītājs savienoja patiesības sludināšanas un slimnieka dziedināšanas darbu.