Cik vien iespējams, mūsu telts sanāksmēm vajadzētu būt pilnīgi veltītām garīgām interesēm. Tās nevajadzētu izmantot veikalniecisko darījumu kārtošanai.
Telts sanāksmēs sapulcējas darbinieki no visām lauka daļām, un tāpēc liekas, ka tās sniedz labu izdevību apsvērt ar mūsu darba dažādajiem nozarojumiem saistītos veikalnieciskos pasākumus un apmācīt darbiniekus darba dažādajām līnijām. Visas šīs dažādās intereses ir tiešām svarīgas, bet, ja tām piegriežas telts sanāksmes laikā, tad paliek pavisam maz iespēju, lai aplūkotu patiesības praktiskās attiecības ar dvēseli. Sludinātāji tiek atrauti no to pienākuma nostiprināt Dieva bērnus vissvētākajā ticībā, un telts sanāksme vairs neatbilst mērķim, kam tā paredzēta. Tad tiek noturētas daudzas sapulces, par kurām lielākai daļai ļaužu nav nekādas intereses, un, ja viņi varētu visās tajās piedalīties, tad tie aizietu prom nogurdināti, nevis atspirdzināti un stiprināti. Daudzi tad jūtas vīlušies, jo telts sanāksmē nav saņēmuši gaidīto palīdzību. Kas nāca pēc gaismas un stiprinājuma, atgriežas mājup tikai nedaudz labāk sagatavoti darbam savās ģimenēs un draudzēs kā pirms šīs sanāksmes apmeklēšanas.
Veikalniecisko lietu kārtošanā vajadzētu piedalīties tiem, kas īpaši nozīmēti šim darbam. Un, cik tālu tas iespējams, ļaudīm par tām vajadzētu stāstīt kādā citā reizē, bet ne telts sanāksmē. (45) Norādījumus kolportāžai, Sabatskolas darbam, atsevišķām zinātniskām interesēm un misijas uzdevumiem vajadzētu dot draudzēs uz vietas vai īpaši sasauktās sapulcēs. Tas pats pamatlikums attiecas uz pavāru skolām. Kaut arī šīs lietas savā vietā ir pavisam labas, ar tām tomēr nevajadzētu nodarboties mūsu telts sanāksmēs.
Savienību priekšniekiem un sludinātājiem vajadzētu sevi atdot ļaužu garīgajām interesēm, un tāpēc viņi jāatbrīvo no piedalīšanās tehnisko lietu kārtošanas sapulcēs. Sludinātājiem vajadzētu būt gataviem, ja gadījums prasa, piedalīties nometnes darbā kā vadītājiem un skolotājiem, tomēr viņiem nevajadzētu uzlikt pārāk lielu slodzi. Tiem vajadzētu justies atspirgušiem un priecīgi noskaņotiem, jo tam liela nozīme, lai sanāksme dotu vislielāko labumu. Viņiem jābūt spējīgiem teikt iepriecinošus un iedrošinošus vārdus un sēt godīgās sirdīs garīgās patiesības sēklu, lai tā varētu uzdīgt un nest dārgus augļus.
Sludinātājiem vajadzētu mācīt ļaudis, kā nākt pie Kunga un citus kā vadīt pie Viņa. Jāizvēlas attiecīgas metodes un jāīsteno dzīvē tādi plāni, kas augstāk paceltu standartu un mācītu ļaudis, kā tie var tikt šķīstīti no netaisnības un paaugstināti, pieķeroties šķīstajiem un svētajiem pamatlikumiem.
Ir jābūt laikam sirds pārmeklēšanai un dvēseles dzīves izkopšanai. Ja prātu nodarbina veikalnieciskie darījumi, tad katrā ziņā samazināsies garīgie spēki. Personīga dievbijība, patiesa ticība un sirds svētums jātur ļaužu acu priekšā, līdz tie izprot šo lietu svarīgumu.
Mūsu telts sanāksmēs mums jāsaņem Dieva spēks, vai arī mēs nebūsim spējīgi pārspēt dvēseļu ienaidnieku. Kristus saka: “Bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt.”
Ļaudīm, kas pulcējas telts sanāksmēs, pilnīgi jāsaprot, ka šo sanāksmju mērķis ir augstāku kristīgu piedzīvojumu iegūšana, iešana uz priekšu Dieva atzīšanā un garīga spēka saņemšana, (46) un, ja mēs to neatzīstam, tad sapulces priekš mums būs neauglīgas.