[368] Man nāk prātā uzticīgais Ābrahāms, kas kopā ar Īzaku iet savu ceļu, paklausīdams nakts parādīšanā pie Berzabas saņemtai dievišķai pavēlei.. Viņš redz jau kalnu, ko Dievs viņam noteicis par upura pienešanas vietu. Viņš noņem malku no kalpa pleciem un uzliek to Īzakam, kuru vajadzēs upurēt. Viņš apjož savu dvēseli ar stiprumu, un lai gan cieš neizsakāmas sāpes, tomēr ir gatavs darbam, ko Dievs no viņa prasa. Ar salauztu sirdi un drebošu roku viņš aizdedzina uguni, bet Īzaks jautā: “Tēvs, šeit ir uguns un malka, bet kur ir upuris?” Ak, Ābrahāms tagad to viņam nevar pateikt! Tēvs un dēls ceļ altāri un nu Ābrahāmam pienāk briesmīgais brīdis, kad jādara Īzakam zināms tas, kas visu garo ceļojuma laiku ir mocījis viņa dvēseli, ka Īzaks pats ir upuris. Īzaks nav zēns, viņš ir pieaudzis jaunietis. Ja viņš vēlētos, viņš varētu atteikties paklausīt tēva nodomam. Viņš neapvaino tēvu ārprātā un arī necenšas grozīt tā apņemšanos. Viņš padodas. Viņš tic tēva mīlestībai un tic arī, ka tēvs nedarīs šo briesmīgo darbu, ja Dievs viņam to nebūtu pavēlējis. Līdzjūtīgā tēva drebošās, mīlošās rokas saista Īzaku, jo Dievs tā ir sacījis. Dēls sevi nodod par upuri, jo tic tēva skaidrajam godīgumam. Bet kad viss ir sagatavots, kad tēva ticība un dēla padevība ir pilnīgi pārbaudītas, tad Dieva eņģelis aptur Ābrahāma pacelto roku, kura ir gatava nonāvēt savu dēlu, un saka viņam, ka nu pietiek. “Nu es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo neesi taupījis manis dēļ.”
Šis Ābrahāma ticības darbs ir uzrakstīts priekš mums. Tas māca mums būt uzticīgiem Dieva prasībās, lai arī cik sāpīgi tās mūs neskartu; tas māca bērniem pilnīgu padošanos vecākiem un Dievam. Ābrahāma paklausība māca, ka nekas nedrīkst būt par dārgu, lai to atdotu Dievam.
Īzaks attēloja Dieva Dēlu, kas sevi piedāvāja par upuri par pasaules grēkiem. [369] Dievs vēlējās Ābrahāmam izskaidrot cilvēka pestīšanas Evaņģēliju. Lai to panāktu un lai šī patiesība viņam kļūtu par reālu īstenību. Dievs prasīja, lai viņš upurē mīļoti Īzaku. Ābrahāma bēdām un mokām, ko viņš izcieta šajā briesmīgajā un neizprotamajā pārbaudījumā, bija viens mērķis, - kritušā cilvēka atpestīšanas plāna izpratni dziļi iespiest viņa prātā. Caur paša piedzīvojumiem viņam bija jāizprot, cik neizsakāma ir bezgalīgā Dieva aizliegšanās, atdodot nāvē savu paša Dēlu, lai glābtu cilvēkus no pilnīgas bojā ejas. Nekādas garīgas mokas nevarēja līdzināties tām, ko Ābrahāms pārcieta, paklausot dievišķai pavēlei upurēt savu dēlu.
Dievs atdeva savu Dēlu pazemojumiem, sevis aizliegšanai, nabadzībai, grūtam darbam, pārmetumiem un moku pilnai krusta nāvei. Bet te nebija neviena eņģeļa, kas nestu priecīgo vēsti: “Pietiek, Tev nav jāmirst, mans ļoti mīļotais Dēls!” Eņģeļu leģioni, bēdu pārņemti, gaidīja un cerēja, līdzīgi Īzaka gadījumam, ka Dievs pēdējā brīdī novērsīs Viņa kaunpilno nāvi. Tomēr eņģeļiem neatļāva šādu vēsti nest Dieva mīļotajam Dēlam. Turpinājās pazemojumi tiesas zālē un ceļā uz Golgātu. Viņu izsmēja, nicināja un apspļaudīja. Viņš panesa zobgalības, izsmieklu un zaimus no tiem, kas Viņu ienīda, līdz beidzot pie krusta nolieca savu galvu un nomira.
Vai Dievs varētu dot vēl lielāku pierādījumu savai mīlestībai uz cilvēkiem, kā sava Dēla atdošanu šīm ciešanām? Un kā Dieva dāvana cilvēkam bija nepiespiesta, neatlīdzināma, kā Viņa mīlestība bija bezgalīga, tikpat bezgalīgu Viņš prasa mūsu uzticību un paklausību, tikpat pilnīgi mums jānodod Viņam savas sirdis un jūtas. Viņš prasa visu, ko vien cilvēks spēj dot. Padotībai no mūsu puses jābūt tikpat bezgalīgai, kā Dieva dāvanai, tai jābūt pilnīgai un bez kādiem trūkumiem. Mēs visi esam parādnieki Dievam. Viņam ir prasības pret mums, kuras mēs nevaram izpildīt, ja sevi neatdodam par pilnīgu un labprātīgu upuri. Viņš prasa tūlītēju, pilnīgu un labprātīgu paklausību un nekas mazāks par to netiks pieņemts. [370] Tagad mums ir dota izdevība nodrošināt sev Dieva mīlestību un labvēlību. Šis gads var būt kādam, kas lasa šīs rindas, pēdējais dzīvības gads. Vai ir kāds jaunietis, kas lasa šo lūdzošo uzaicinājumu un tomēr labāk izvēlēsies pasaules priekus, nekā mieru, ko dod Kristus nopietniem meklētājiem un priecīgiem Viņa prāta darītājiem.
Dievs svētnīcas svaros sver mūsu raksturus, mūsu uzvedību un mūsu rīcības iemeslus. Tā būs briesmīga lieta, ja Pestītājs, kas mira pie krusta, lai mūs vilktu pie sevis, izziņos mūs par viegliem mīlestības un paklausības ziņā. Dievs mūs ir apdāvinājis ar lielām un dārgām dāvanām. Viņš mums ir devis gaismu un atklājis savu prātu, tā kā mums nav jāmaldās vai jāstaigā tumsā. Tikt svērtiem un atzītiem par viegliem galīgās izšķiršanas un atalgojuma dienā, nozīmē briesmīgu lietu, šausmīgu pārmetumu, ko nekas vairs nevarēs izlabot. Jaunie draugi, vai lai Dieva grāmatās velti meklētu jūsu vārdus?
Dievs jums ir parādījis darbu, kas jādara, lai kļūtu Viņa līdzstrādnieki. Visapkārt ap jums ir glābjamas dvēseles. Tur ir atrodami tādi, ko jūs ar savām nopietnām pūlēm varat iedrošināt un svētīt. Jūs varat atgriezt dvēseles no grēkiem pie patiesības un pie godīgas dzīves. Ja jums būs izpratne par savu atbildību Dieva priekšā, tad jūs izjutīsiet vajadzību pēc uzticības lūgšanās un pēc modrības pret sātana kārdināšanām. Ja jūs patiešām esat kristieši, tad jūs vairāk līdzināsities tiem, kas skumst par tumsu pasaulē, nekā tiem, kam prieku sagādā bezrūpība un lepnas drēbes. Jūs būsiet starp tiem, kas nopūšas un vaid par negantībām pasaulē. Jūs stāvēsiet pretī sātana kārdinājumiem uz vieglprātību un ārišķīgiem greznumiem. Šīs mazvērtīgās lietas var apmierināt tikai kroplu saprātu, kas atstājis novārtā augstas atbildības un apstājies savā attīstībā.
Mūsu dienu jaunatne var strādāt kopā ar Kristu, ja vien viņa to vēlas; darbā nostiprināsies ticība un pavairosies dievišķā prāta atzīšana. Katru patiesu nolūku un katru labu darbu ierakstīs dzīvības grāmatā. Es vēlētos atmodināt jaunatni, lai tā redzētu un saprastu tādas dzīves lētās un tukšās lietas. Ja viņu domas un vārdi paceltos pāri šīs pasaules mazvērtībai un ja viņu mērķis kļūtu Dieva pagodināšana, tad Dieva miers, kas ir lielāks par visu saprašanu, būtu viņu daļa. [371]