Vai mūsu Priekšzīme negāja grūtu, pašaizliedzīgu, pašuzupurīgu un pazemīgu ceļu, lai mūs glābtu? Viņš sastapās ar grūtībām, piedzīvoja neveiksmes, izcieta kaunu un lielas bēdas. Un vai lai mēs atsakāmies iet pa to ceļu, pa kuru mūs vada Godības Ķēniņš? Vai mēs sūdzēsimies par grūtībām un pārbaudījumiem, ko piedzīvojam, lai uzvarētu paši savā labā, ja atcerēsimies mūsu Pestītāja ciešanas un kārdināšanas tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un Golgātā? Viss tas izciests, lai mums rādītu ceļu un sagādātu dievišķo palīdzību, kura mums jāsatver vai arī jāiet bojā. Ja jaunatne grib iegūt mūžīgo dzīvību, tad tai nevajag domāt, ka tā var sekot pati savām tieksmēm. Šī godalga viņai kaut ko maksās, tiešām tā maksās viņai visu. Tagad tā var izvēlēties Jēzu vai pasauli. Lai aizsniegtu kādu mērķi šinī dzīvē, jaunatne ir gatava panest trūkumu, nogurumu, pūles un rūpes. Kalpodami savām interesēm viņi pat nedomā sūdzēties par grūtībām un trūkumu ar ko tiem jāsaduras. Kāpēc tad viņiem būtu jābēg no cīņas, pašaizliegšanās un upuriem, lai iegūtu mūžīgo dzīvību?
Uz šo grēkiem aptraipīto zemi Kristus nāca no godības pagalmiem un pazemoja sevi līdz cilvēcībai. Viņš uzņēmās mūsu vājības un visās lietās tika kārdināts līdzīgi mums. Kristus dzīvodams zemes dzīvi, izveidoja pilnīgi taisnīgu raksturu, ne sevis dēļ, jo Viņa raksturs jau bija skaidrs un nevainojams, bet kritušā cilvēka dēļ. Savu raksturu Viņš piedāvā cilvēkam, ja tas to vēlas pieņemt. Nožēlojot grēkus, ticot uz Kristu un paklausot pilnīgajiem Dieva likumiem, grēcinieks panāk, ka Kristus taisnību pieskaita viņam; tā kļūst par viņa taisnību, un viņa vārdu ieraksta Jēra dzīvības grāmatā. [372] Viņš kļūst par Dieva bērnu, ķēnišķīgās ģimenes locekli.
Atpirkdams pasauli, Jēzus samaksāja bezgalīgu maksu, un cilvēce tika atdota Viņa rokās, tā kļuva Viņa īpašums. Viņš upurēja savu slavu, bagātību, brīnišķo mājvietu ķēnišķīgajos pagalmos un kļuva Jāzepa un Marijas dēls. Jāzeps bija viens no visvienkāršākajiem dienas strādniekiem. Un arī Jēzus strādāja,, Viņa dzīve bija grūtību un rūpju pilna. Pēc kristības, uzsākot savu kalpošanas darbu, Viņš gandrīz sešas nedēļas izturēja mokošu gavēni. Ne grauzošā izsalkuma sajūta vien sagādāja Viņam tik neizsakāmas ciešanas, bet gan pasaules grēku vaina smagi gūlās uz Viņa pleciem. Viņu, kurš nepazina nekādu grēku, mūsu dēļ darīja par grēku. Mūsu grēku dēļ izjūtot šo briesmīgo vainas smagumu uz sevis, Viņš izturēja smago pārbaudi attiecībā uz ēstgribu, pasaules mīlestību un godkāri un uz tieksmi lielīties, kas vada uz iedomību. Kristus izturēja šīs trīs galvenās kārdināšanas un uzvarēja cilvēka dēļ, izveidodams priekš tā taisnu un godīgu raksturu, jo Viņš zināja, ka cilvēks pats to nespēj veikt. Viņā zināja, ka sātans uzbruks cilvēkam šajās trijās lietās. Sātans pārspēja Ādamu un bija apņēmies turpināt savu darbu, līdz viņš panāktu pilnīgu cilvēces bojā eju. Kristus iestājās cīņā cilvēka labā, jo Viņš redzēja, ka cilvēks pats nespēj uzvarēt. Ar savu ciešanu pilno dzīvi, pašaizliedzību, uzupurēšanos, pazemošanos un nāvi Viņš sagatavoja cilvēku pestīšanas ceļu. Viņš atnesa cilvēkam palīdzību, lai tas, sekodams Kristus piemēram, varētu savukārt uzvarēt, kā Kristus bija uzvarējis viņa vietā.
“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir jūsos, ko jūs no Dieva esat dabūjuši un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” “Vai nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās, jo Dieva nams ir svēts un jūs tas esat.” [373] “Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsību? Kā saskan Kristus ar Beliālu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgu? Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elku dieviem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams. Tā kā Dievs ir sacījis: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt un gribu būt viņu Dievs un viņi būs mani ļaudis.” Kungs saka: tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu un jūs būsiet mani dēli un meitas, to saka Kungs, visu Valdītājs.”
Cik saudzīgi maiga un laipna ir mūsu Debesu Tēva rīcība ar Viņa bērniem! Viņš glābj tos no tūkstoš, viņiem pašiem neredzamām briesmām un pasargā viņus no sātana grūti nojaušamām viltībām, lai tie netiktu iznīcināti. Ja arī Dieva gādīgās rūpes caur Viņa eņģeļiem nav redzamas mūsu aptumšotam prātam, tad tomēr mūsu laipnā un žēlsirdīgā Pestītāja vienmēr modrā acs ir nomodā par savu roku darbu. Mums vairāk jāpateicas par tām žēlastības bagātībām, kuras Viņš ik dienas mums dāvā.
Jaunatne neapzinās tās daudzās briesmas, kas viņu ik dienas apdraud. Pilnībā jaunieši tās nekad nevar saskatīt, bet ja viņi ir modri lūgšanās un dzīvē, tad Dievs uzturēs modru viņu apziņu un uztveres spējas skaidras, lai tie varētu nojaust ienaidnieka darbu un būtu sagatavoti pret viņa uzbrukumiem. Tomēr daudzi jaunieši tik ilgi ļāvušies savām tieksmēm, ka vārds “pienākums” priekš viņiem kļuvis nenozīmīgs. Viņi nesaprot augstos un svētos pienākumus, kas tiem jāpilda par labu citiem un par godu Dievam, viņi tos atstāj pilnīgi novārtā.
Ja jauniešos tikai pamostas sajūta, cik ļoti viņiem vajadzīgs Dieva spēks, lai pretotos sātana kārdināšanām, tad dārgas uzvaras būtu viņu daļa un viņi iegūtu vērtīgus piedzīvojumus kristīgajā cīņā. [374] Cik maz jauniešu domā par Svētā Gara vadītā apustuļa Pētera pamācību: “Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva un meklē, kuru tas aprītu. Tam stāviet pretī stipri ticībā.” Jānis parādīšanā redzēja sātana varu pār cilvēkiem un izsaucās: “Vai tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo, jo velns pie jums nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika.”
Jauniešu vienīgā drošība ir nepārtraukta modrība un pazemīgas lūgšanas. Viņiem nevajadzētu iedomāties, ka arī bez tā viņi var būt kristieši. Sātans savas kārdināšanas un viltības paslēpj zem gaismas apsega, tāpat kā viņš tuvojās Kristum tuksnesī. Tad viņš bija ietērpies debesu eņģeļa izskatā. Mūsu dvēseļu pretinieks tuvosies mums kā debesu viesis, tāpēc apustulis ieteic apdomību un modrību kā mūsu vienīgo drošību. Jaunietis, kas ļaujas bezrūpībai un vieglprātībai un kas atstāj novārtā kristieša pienākumus, pastāvīgi kritīs zem ienaidnieka kārdināšanām, kad viņam vajadzēja uzvarēt, kā Kristus uzvarēja.
Kalpošana Kristum nav verdzība, ja dvēsele pilnīgi svētījusies Kristum. Paklausība Pestītājam mūs nešķir no šīs dzīves laimes un patiesiem priekiem, bet tai būs izdaiļojošs un augšup ceļošs spēks uz mūsu raksturu. Bībelē atrodamā dārgā dzīvības vārda ikdienišķa pētīšana stiprina mūsu saprātu un sniedz mums zināšanas par Dieva lielajiem un brīnišķīgajiem darbiem dabā. Caur rakstu studijām mēs iegūstam pareizas zināšanas, kā mums jādzīvo, lai baudītu vislielāko daudzumu tīras un skaidras laimes. Bībeles pētītājs atradīs rakstos arī pierādījumus, ar ko stāties pretī neticīgo šaubām un atvairīt tās ar patiesības skaidro gaismu. Kas meklējuši Rakstos, tie vienmēr būs stipri pret sātana kārdināšanām, viņi būs pilnīgi sagatavoti visiem labiem darbiem un būs spējīgi ikvienam jautātājam atbildēt par cerību, kas mīt viņos.
Pārāk bieži uzskata, ka reliģija pazemo cilvēku un ka pieņemot Bībeli par dzīves vadoni, grēcinieks nonāk zemākā stāvoklī un savā attīstībā apstājas. [375] Daži domā, ka Bībeles prasības ir pārāk skarbas un ka to pieņemšana prasa atteikšanos no visa patīkamā, skaistā, kas dod prieku, bet tā vietā sniedz pazemojumu un ne cēlumu. Šī ir sātana lielākā viltība. Skaidrā Jēzus reliģija no sava sekotāja prasa dabīgā skaistuma vienkāršību, dabīgo smalkumu un sevišķu tīrību, bet ne māksloto un viltoto.
Ja skaidrā reliģija tiek uzskatīta kā pārāk stingra un prasīga un ja, sevišķi attiecībā uz jauniešiem, tā nelabvēlīgi tiek salīdzināta ar pasaules mānīgo spožumu un nevērtīgajiem vizuļiem, tad arī Bībeles prasības tiek uzskatītas kā pazemojošas, kā sevi aizliedzoši pārbaudījumi, kas jauniešiem atņem visu dzīves prieku. Taču Bībeles reliģija vienmēr cenšas cilvēku pacelt un izsmalcināt. Un ja tie, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, skaidros reliģijas pamatlikumus izdzīvotu savā dzīvē, tad Kristus reliģija būtu pieņemama visizsmalcinātākajiem prātiem. Bībeles reliģijā nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar viscēlākajām jūtām. Tā visos priekšrakstos un prasībās ir tikpat skaidra kā Dieva raksturs un tikpat augsta kā Viņa tronis.
Pasaules Pestītājs mūs ir brīdinājis no dzīves lepnības, bet ne no tās dabīgā skaistuma un pievilcības. Viņš norādīja uz brīnišķo lauku ziedu skaistumu un uz lilijām, kas savā neaptraipītajā skaidrībā mierīgi aug ezera dzelmes klēpī un sacīja: “Mācaties no puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr es jums saku, ka ir Zālamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām.” Šeit Viņš rāda, ka lai arī cilvēki ļoti rūpētos un nogurdinoši strādātu, vēlēdamies ar ārējo greznumu un mākslīgajiem rotājumiem, ko viņi tik augstu vērtē, izsaukt apbrīnu, tad tomēr viņi nespēs līdzināties vienkāršā lauku zieda dabīgajam skaistumam. Pat šie Dieva rotātie vienkāršie ziedi savā dziļumā pārspēj krāšņos Zālamana tērpus. “Ir Zālamans visā savā godībā nav bijis apģērbts kā viena no tām.” [376]
Te ietverta svarīga mācība katram Kristus sekotājam. Pasaules Pestītājs runā uz jauniešiem. Vai jūs gribat dzirdēt Viņa debešķīgās pamācības vārdus? Viņš jūsos ierosina pārdomas, kas jūs darīs cēlākus, tīrākus, smalkjūtīgākus, un kas nekad nepazeminās un nesakropļos jūsu saprātu. Viņa balss runā uz jums: “Jūs esat pasaules gaišums, pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Ja Dieva gaisma būs jūsos, tad tā spīdēs uz citiem. To nekad nebūs iespējams apslēpt.