Apustulis Pāvils skaidri norāda, ka Izraēliešu piedzīvojumi ceļojumu laikā ir uzrakstīti priekš tiem, kas dzīvo šajā pasaules laikmetā, tiem, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Nedomāsim, ka mums draudošās briesmas ir mazākas, kā toreiz izraēliešiem; tās ir pat lielākas. Būs kārdinājumi uz greizsirdību un kurnēšanu un būs atklātas sacelšanās, tāpat kā senā Izraēļa dienās. Vienmēr būs gars, kas sacelsies pret grēku un netaisnības norāšanu. Bet vai norājošai balsij tādēļ jāapklust? Ja tā apklusīs, tad mēs neatradīsimies labākā stāvoklī, kā daudz un dažādās konfesijas un sektas mūsu zemē, kas sargās aizskart ļaužu grēkus un maldus.
Uz tiem, kurus Dievs ir atšķīris, kā taisnības sludinātājus, gulstas svinīga atbildība norāt ļaužu grēkus. Pāvils pavēl Titum: “To runā un pamāci un pārmāci, stipri pavēlēdams [visā autoritātē norāj – angļu tulk.], neviens lai tevi nenicina.” [359] Vienmēr būs tādi, kas nievās to, kurš uzdrošināsies norāt grēku. Tomēr reizēm rājieni ir nepieciešami. Pāvils pavēl Titum asi norāt zināmu ļaužu daļu, lai tie būtu veseli ticībā. Dažādu raksturu cilvēki, kas savesti kopā draudzē, ir savas īpatnības un kļūdas. Tā dažreiz rodas nepieciešamība norāt. Ja tie, kas atrodas atbildīgās vietās, nekad neizteiks rājienu ne arī pārmetumu, tad drīz daudzi tā demoralizēsies, ka sagādās Dievam lielu negodu. Bet kādā veidā jānorāj? Uz to lai atbild apustulis: “Visā lēnprātībā un mācībā.” Neviens grēks nedrīkst palikt apslēpts. Dieva ļaužu kļūdām un nepareizībām nekad nevajadzētu vienaldzīgi paiet garām.
Būs vīri un sievas, kas nicinās rājienu un vienmēr dusmās sacelsies pret to. Nav patīkami dzirdēt savas kļūdas un maldus. Gandrīz katrā gadījumā, kad nepieciešams rājiens, būs tādi, kas neatzīs, ka viņu rīcība apbēdina Kunga Garu un apkauno Viņa Vārdu. Tādi ļaudis arī jutīs līdzi tiem, kas pelnījuši rājienu, tāpēc ka ir aizskartas personīgās jūtas. Visa šī nesvētā līdzjūtība padara tos par līdzdalībniekiem norātās personas vainā. Ja norātajam atļautu izjust savas nepareizības, tad, deviņos gadījumos no desmit, viņam būtu palīdzēts ieraudzīt tās un laboties. Bet uzbāzīgi, nesvēti līdzjutēji aplami iztulko norājēja motīvus un rājiena nozīmi, un vada norāto uz domām, ka pret viņu tiešām izturējušies nepareizi, un viņu dusmas saceļas pret to, kas tikai izpildījis savu pienākumu. Kas uzticīgi izpilda savus nepatīkamos pienākumus, apzinoties atbildību Dieva priekšā, tie saņems Viņa svētības. Dievs prasa, lai Viņa kalpi vienmēr ar dedzību dara Viņa prātu. Apustulis aicina Timoteju: “Pasludini Vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.” [360]
Izraēlieši nevēlējās pakļauties Kunga norādījumiem un ierobežojumiem. Viņi vienkārši gribēja iet paši savu ceļu, vadīties no sava prāta un sava sprieduma. Ja viņiem varētu atļaut brīvi to darīt, tad viņi nesūdzētos par Mozu, bet zem ierobežojumiem viņi bija nemierīgi.
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu disciplinēti un darbotos saskanīgi, lai tie būtu pilnīgi vienprātīgi [visu redzētu it kā ar vienām acīm] un lai tiem būtu viens prāts un viens spriedums. Lai iegūtu tādu stāvokli, tad daudz kas vēl jādara. Miesīgā sirds jāpakļauj un jāpārveido. Dievs ir paredzējis, lai draudzē pastāvētu vienmēr dzīvas liecības. Norāšana un pamācīšana būs nepieciešama un dažiem vajadzēs izteikt asus pārmetumus, kā attiecīgais gadījums to prasīs. Var dzirdēt lūgumu: “Ak, es esmu tik jūtīgs, es nevaru panest ne mazāko nopēlumu..” Ja šīs personas gribētu stāvokli pareizi attēlot, tad viņām būtu jāsaka: “Es esmu tik stūrgalvīgs, tik pašapmierināts un tik lepns, ka negribu pieņemt nekādus norādījumus, es nevēlos dzirdēt rājienus. Es pieprasu tiesības spriest pašam, man ir tiesības ticēt un runāt, kā man patīk.” Kungs neprasa, lai mēs atteiktos no savas individualitātes. Bet kurš cilvēks būs tas nemaldīgais soģis, kas noteiks, cik tālu šai individuālajai neatkarībai atļaut iet?
Pēteris pamāca savus brāļus: “Tāpat jūs, jaunākie, esiet vecajiem paklausīgi, bet visi, cits citam padodamies, esiet izpušķoti ar pazemību, jo Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” Arī apustulis Pāvils pamāca un pamudina brāļus Vīlipos uz vienotību un pazemību. “Ja tad nu ir kāda pamācīšana Kristū, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošanās, tad dariet man to prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele, nedariet ne nieka strīdēdamies, vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi, turēdami cits citu augstāk par sevi pašu. Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai raugās uz to, kas der citam. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis.” [361] Vēl Pāvils pamāca savus brāļus: “Mīlestība lai ir bez viltus, ienīstiet ļaunu, pieķeraties labam. Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga un godu dodot nākat viens otram pretī.” Rakstot Efezas ticīgiem viņš saka: “Padodaties cits citam Dieva bijāšanā.
Izraēliešu vēsture mums norāda uz lielām pašapmānīšanās briesmām. Daudziem nav nekādas nojautas par savas dabas grēcīgumu, ne arī par piedodošo žēlastību. Viņi atrodas dabīgā tumsā, pakļauti kārdināšanām un maldiem. Viņi atrodas tālu no Dieva, tomēr ar savu dzīvi ir ļoti apmierināti, lai gan viņu izturēšanās ir Dievam pretīga. Šī šķira vienmēr atradīsies kara stāvoklī pret Dieva Gara vadību, sevišķi pret norājumu. Viņi nevēlas, ka tos traucē. Reizēm viņi ir nobijušies par savu drošību un apņemas laboties, reizēm ir norūpējušies un atzīst savu vainu, tomēr viņiem trūkst piedzīvojumu dziļumu, jo viņi nav piekļāvušies Mūžīgajai Klintij. Šī šķira nekad neredz vajadzību pēc skaidrām un noteiktām liecībām. Grēks viņiem neliekas nemaz tik grēcīgs tādēļ, ka viņi nestaigā Kristus gaismā.
Ir vēl otra cilvēku šķira, kuri saņēmuši lielu gaismu, pārliecinājušies par savu vainu un, darbojoties Dieva Garam, guvuši patiesus piedzīvojumus, tomēr daudzās sātana kārdināšanas viņus ir uzvarējušas. Viņi nevērtē gaismu, kuru Dievs ir devis. Viņi neņem vērā Dieva Gara brīdinājumus un rājienus. Viņi ir notiesāti. Tie nekad nepiekritīs noteiktām liecībām, jo tās viņus nosoda.
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu vienoti, lai viņi būtu pilnīgi vienprātīgi, vienā prātā un vienā spriedumā. Tādu stāvokli draudze nevar sasniegt bez skaidrām, asām un dzīvām iedarbīgām liecībām. Kristus lūdza, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu. “Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur Viņa vārdu uz mani ticēs. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es Tevī, lai arī tie ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka tu mani esi sūtījis. Un es to godību, ko Tu man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā mēs esam viens, Es tajos un Tu manī, lai tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu mani esi mīlējis.” [362]