Redzējuši sodu, ar kādu Dievs piemeklēja visvairāk vainīgos šīs lielās sacelšanās dalībniekus, ebrejiem bija vēl izdevība pārdomāt notikušo. Tā bija Dieva laipnība un žēlastība, kas parādījās pilnīgi neiznīcinot šos nepateicīgos ļaudis, kad Viņa dusmas iedegās pret visatbildīgākajiem vīriem. Viņš draudzei, kas bija ļāvusies pievilties, deva iespēju nožēlot. Patiesība, ka Kungs, viņu neredzamais Vadonis, šajā gadījumā parādīja tik lielu pacietību un žēlastību, skaidri liecina par Viņa vēlēšanos piedot vissmagāk grēkojošiem grēciniekiem, ja tie izprot savu grēku un nožēlojot un pazemojoties atgriežas. Redzamā Dieva atriebšana apstādināja draudzi tās pārdrošajā un pašpaļāvīgajā gājumā, tomēr viņi neatzina sevi par lieliem grēciniekiem pret Dievu, kas ar savu sacelšanos būtu izpelnījušies Viņa dusmas.
Gandrīz nav iespējams cilvēkiem vairāk apvainot Dievu, kā nicinot un atmetot darba rīkus, kurus Dievs nozīmējis viņu vadīšanai. Tie bija darījuši ne tikai to vien, bet bija arī nodomājuši Mozu un Āronu nonāvēt. Šie ļaudis bēga no Korus, Dātana un Abirāma teltīm, baidīdamies aiziet bojā, bet viņu sacelšanās nebija izārstēta. [356] Par savu grēku tie nebija nobēdājušies un izmisuši. Viņu sirdsapziņa neatmodās un nepārliecināja viņus atzīt, ka tie nelietīgi izlietojuši visdārgākās priekštiesības un grēkojuši pret gaismu un atzīšanu. Šeit varam mācīties dārgu mācību par Jēzus lielo pacietību, kas kā eņģelis gāja tuksnesī ebrejiem pa priekšu.
Viņu neredzamais Vadonis gribēja tos glābt no apkaunojošās bojā ejas. Piedošana kavējās viņu tuvumā. Viņiem ir iespējams saņemt piedošanu, ja tie kaut vai tagad vēl parādītu nožēlu. Dieva atriebība bija pienākusi tuvu klāt un lūdzoši aicināja uz nožēlošanu. Sevišķa neapstrīdama Debesu iejaukšanās bija apturējusi viņu pašpaļāvīgo sacelšanos. Ja viņi tagad atsauktos Dieva aizgādībai, tie varētu izglābties. Tomēr nožēlas un draudzes pazemošanās pierādījumam ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu. Sevišķā Dieva spēka atklāsme izslēdza iespēju šaubīties. Viņi varēja izprast Mozus un Ārona patieso stāvokli un viņu svēto aicinājumu, ja vien to būtu gribējuši. Bet nevērība pret Dieva dotajiem pierādījumiem bija viņiem liktenīga. Viņi neizprata cik svarīgi ir nekavējoties meklēt piedošanu no Dieva par saviem smagajiem grēkiem.
Pārbaudes nakts ebrejiem nepagāja atzīstot un nožēlojot grēkus, bet gan pārdomājot ceļus, kā pretoties pierādījumiem, kas liecināja, ka viņi ir vislielākie grēcinieki. Viņi joprojām ļāvās greizsirdīgajam naidam pret Dieva izraudzītajiem vīriem un vēl vairāk nostiprinājās neprātīgajā pretestības gājienā pret Mozus un Ārona autoritāti. Sātans stāvēja klāt, sagrozīdams un aptumšodams saprātu un kā ar aizsietām acīm veda tos pretī bojā ejai. Viņus prātus pilnīgi bija saindējusi neapmierinātība, un tie nemaz nevēlējās apšaubīt domu, ka Mozus un Ārons ir ļauni cilvēki un ir vainojami par Korus, Dātana un Abirāma nāvi, kuri, pēc viņu domām, būtu bijuši ebreju glābēji, labākas kārtības radītāji, kur uzslava ieņemtu rājiena vietu un miers stātos rūpju, baiļu un cīņu vietā. [357]
Dienu iepriekš viss Izraēls briesmīgās izbailēs bēga, dzirdot sodīto grēcinieku kliedzienus, tiem nogrimstot bedrē, jo viņi sacīja: “Ka arī mūs zeme neaprij.” “Bet otrā dienā visa Izraēļa bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu un sacīja: “Jūs Kunga ļaudis esat nokāvuši.” Sašutumā viņi bija gatavi varmācīgi pielikt rokas pie Dieva izredzētajiem vīriem, kas pēc viņu domām bija izdarījuši lielu ļaunumu, nokaudami tos, kas bija labi un svēti.
Bet Kunga klātbūtne ir redzama godībā pār saiešanas telti un aptur nepaklausīgā Izraēļa pārdrošo gājienu. Kunga balss no bijājamās godības tagad runā uz Mozu un Āronu tos pašu vārdus, ko dienu iepriekš: “Atkāpjaties no šīs draudzes, tad Es to aprīšu acumirklī.”
Šajā gadījumā sevišķi spilgti atklājas aklums, kas pārņem cilvēku prātus, novēršoties no gaismas un pierādījumiem. Šeit mēs redzam pastāvīgas sacelšanās spēku, un cik grūti ir to apspiest. Izraēliešiem deva vispārliecinošākos pierādījumus par krāpniekiem tos iznīcinot; tomēr viņi turpināja stāvēt droši un izaicinoši un apvainoja Mozu un Āronu labu un svētu vīru nokaušanā. “Jo nepaklausība ir kā zīlēšanas grēks un patgalvība ir elkudievība un dievekļu kalpošana.
“Mozus nejutās vainīgs grēkā un netraucas projām, dzirdot Kunga vārdus un neatstāja draudzi bojā ejai, kā dienu iepriekš ebreji bija bēguši no Korus, Dātana un Abirāma teltīm. Mozus vilcinājās, viņš nevarēja samierināties ar to, ka viss šis lielais pulks aizietu bojā, lai gan viņš zināja, ka, savas neatlaidīgās pretošanās dēļ, viņi ir pelnījuši Dieva atmaksu. Viņš pakrita Dieva priekšā pats, jo ļaudis neizjuta vajadzību pazemoties; viņš nostājās tiem par starpnieku, jo ļaudis neizjuta vajadzību aizlūgt paši par sevi. [358]
Mozus izturēšanās šeit aino Kristu. Šajā kritiskajā brīdī Mozus parādīja īstā Gana rūpes par uzticēto ganāmpulku. Viņš lūgdams lūdza, lai apvainotā Dieva dusmas pilnīgi neiznīcinātu Viņa izredzētos ļaudis. Un ar savu starpniecību viņš atturēja atriebības roku, ka tā nepaklausīgo, dumpīgo Izraēli neiznīcināja. Viņš pamācīja Āronu kā rīkoties šinī briesmīgi kritiskajā brīdī, kad Dieva dusmas jau bija atmodušās un mocība iesākusies. Ārons nostājās ar kvēpināmo trauku, līgodams to Kunga priekšā, kamēr Mozus lūgšana cēlās augšup līdz ar vīraka dūmiem. Mozus neuzdrošinājās pārtraukt aizlūgšanu. Viņš pieķērās eņģeļa spēkam, kā to darīja Jēkabs savā cīņā, un, līdzīgi Jēkabam, uzvarēja. Ārons stāvēja starp dzīvajiem un mirušajiem, kad atskanēja žēlastības atbilde: “Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu, Es neiznīcināšu pilnīgi.” Vīri, kurus draudze nicināja un gribēja nonāvēt, bija tie, kas aizlūdza par viņiem, lai Dievs novērstu atriebības zobenu un saudzētu grēcīgo Izraēli.