Korus, Dātana un Abirāma piedzīvojums satur brīdinošu mācību mums, lai mēs nesekotu viņu piemēram. [353] “Lai arī Kristu nekārdinām, tā kā arī citi no tiem kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.”
Dieva Vārdā mēs atrodam pierādījumus, ka Viņa ļaudīm ir tieksme viegli ļauties piekrāpties. Ir daudz piemēru, kad šķietamā sirsnīgā dedzība par Dieva godu ir sākusies ar to, ka dvēsele bez apsardzības atstāta ienaidnieka kārdināšanām un prāts ietekmēts sagrozīti saprast lietu pareizo stāvokli. Un tieši to pašu mēs varam sagaidīt šinīs pēdējās dienās, jo sātans tagad ir tikpat darbīgs un čakls, kā Izraēļa draudzes laikā. Vēl nav izprasts aizspriedumu ļaunums un spēks. Pat pēc tam, kad draudze savām acīm bija redzējusi sacelšanās vadoņu iznīcināšanu, aizdomu un neuzticības spēks, kas bija iepotēts viņu dvēselēs, neizzuda. Tie redzēja zemi atveramies un sacelšanās vadoņus nogrimstam zemē. Šim briesmīgajam sodības piemeklējumam noteikti vajadzēja viņus dziedināt un vadīt jo dziļi nožēlot savu nepareizo izturēšanos pret Mozu.
Šeit Dievs Izraēlim deva iespēju ieraudzīt un saprast sava ceļa grēcīgumu, kam tos vajadzēja vadīt uz grēku atzīšanu un nožēlu. Viņš deva piekrāptajiem nepārprotamus pierādījumus, ka viņi ir grēkojuši un ka Viņa kalps Mozus ir taisns. Visu nakti tiem bija izdevība pārdomāt briesmīgo debesu piemeklējumu, kā aculiecinieki viņi bija. Tomēr iemeslus iztulkoja nepareizi. Korus bija sacelšanās iedvesmotājs un neapmierinātības izplatīšanā tam bija pievienojušies divi simti piecdesmit virsnieku. Lielākā vai mazākā mērā visu draudzi bija skārusi greizsirdība, šaubas un naids pret Mozu, kas izsauca tik redzamu briesmīgu Dieva nepatiku. Tomēr mūsu žēlsirdīgais Dievs sevi parādīja kā taisnības un žēlastības Dievu. Viņš darīja starpību starp sacelšanās vadoņiem- iedvesmotājiem un piekrāptajiem ļaudīm. Viņš juta līdzi piekrāpto nezināšanai un neprātam.
Dievs sacīja Mozum, lai pavēl ļaudīm atkāpties no to vīru teltīm, ko tie bija izvēlējušies Mozus vietā par vadoņiem. Bet tos, kurus viņi bija nodomājuši iznīcināt, Dieva roka izlietoja viņu dzīvības glābšanai. Mozus sacīja: “Atkāpjaties visapkārt nost no Korus telts.” Arī viņiem draudēja briesmas tikt iznīcinātiem savos grēkos kā dumpja līdzdalībniekiem, jo viņa simpātijas bija dumpinieku pusē.
Ja sacelšanās iesācēji, laikā, kad Mozus Izraēļa draudzes priekšā sagatavoja pārbaudi, būtu nožēlojuši savu rīcību un meklējuši piedošanu no Dieva un no Viņa apvainotā kalpa, pat tad vēl Dieva sodība būtu apstājusies. Bet Korus, sacelšanās iedvesmotājs un viņa līdzjutēji pašapzinīgi un droši stāvēja savās teltīs, it kā izaicinādami Dieva dusmas, kā kad Dievs nekad nebūtu darbojies caur savu kalpu Mozu. Šie nemiernieki nepavisam neatgādināja cilvēkus, kurus Dievs vēl tikai nesen bija pagodinājis, līdz ar Mozu tiem atļaudams uzturēties gandrīz tiešā savā klātbūtnē un skatīt Viņa nepārspēto godību. Šie vīri redzēja Mozu nokāpjam no kalna pēc otro akmens galdiņu saņemšanas, kad Dieva godība tā apmirdzēja viņa seju, ka ļaudis negribēja tam tuvoties, bet bēga no viņa. Viņš tos sauca, bet tie likās izbijušies. Viņš rādīja akmens galdiņus un sacīja: “Es lūdzu Dievu jūsu labā un novērsu Viņa dusmas no jums. Es prasīju, lai Dievs arī mani izdzēš no savas grāmatas, ja Viņš grib atmest un iznīcināt savu draudzi. Un Viņš mani paklausīja. Lūk, šie akmens galdiņi, ko redzat manās rokās, ir man dotā ķīla, ka Viņš ir piedevis saviem ļaudīm.
Ļaudis noprata, ka tā ir Mozus balss, un lai gan viņš ir pārvērsts un pagodināts, tas tomēr vēl ir Mozus. [355] Tie viņam teica, ka nespēj skatīties viņa sejā, jo spožā gaisma viņa vaigā to acīm ir ārkārtīgi sāpīga. Viņa vaigs līdzinājās saulei. Tie nevarēja uz to skatīties. Kad Mozus šo šķērsli izprata, viņš savu seju apklāja ar aizsegu. Viņš neapgalvoja, ka gaisma un godība viņa sejā ir Dieva godības atspīdums un ka ļaudīm tas jāpanes, bet viņš apsedza savu godību. Grēka dēļ ļaudīm bija mokoši uzlūkot viņa pagodināto seju. Līdzīgs stāvoklis būs tieši pirms mūsu Kunga otrās atnākšanas, kad Dievs pagodinās savus svētos. Ļaunie atkāpsies un šausmās atrausies no šī skata, jo godība svēto sejās sagādās tiem mokas. Bet visa šī godība un visa dievišķā līdzība Dieva pazemīgajā kalpā tika aizmirsta.