Pēc šī briesmīgā Dieva soda izpildīšanas, ļaudis atgriezās savās teltīs. Viņi bija izbiedēti, bet nebija kļuvuši pazemīgi. Viņus dziļi bija iespaidojis sacelšanās gars; Korus un viņa sabiedrotie bija glaimojuši ļaudīm, ka viņi ir ļoti labi, un ka Mozus pret tiem izturējies nepareizi un ļaunprātīgi. Viņu prāti tik ļoti bija piesātināti ar bojā aizgājušo dumpinieku garu, ka tiem bija grūti atbrīvoties no saviem aklajiem aizspriedumiem. Ja viņi atzītu, ka Korus un viņa biedri bijuši bezdievīgi cilvēki un ka Mozus ir taisns, tad viņi būtu spiesti pieņemt par Dieva vārdu to, kam viņi labprāt negribēja ticēt, - ka viņiem jāmirst tuksnesī. Tam viņi labprāt negribēja piekrist un centās ticēt, ka viss tas ir krāpšana, ka Mozus viņus tikai maldina. Bojā aizgājušie ļaudis viņiem bija teikuši patīkamu vārdus un parādījuši sevišķu līdzjūtību un mīlestību, bet Mozu viņi uzskatīja par viltnieku. Tie nolēma, ka tas nevar būt, ka viņi maldās, ka pēc visa spriežot, bojā aizgājušie bijuši labi ļaudis, un Mozus kaut kādā veidā ir bijis par iemeslu viņu bojā ejai.
Tik tālu sātans var vadīt piekrāptās dvēseles. Viņš var sagrozīt viņu spriedumu, redzi un dzirdi. Tā notika šajā gadījumā. Bet otrā dienā visa Izraēļa bērnu draudze kurnēja pret Mozu un pret Āronu un sacīja: “Jūs Kunga ļaudis esat nokāvuši.” Ļaudis bija nemierā ar to, ka šī lieta izbeidzās Mozum un Āronam par labu. Korus un viņa sabiedroto uzstāšanās, visa negodīgā kalpošana priesteru amatā ar vīraka traukiem izsauca ļaudīs apbrīnu. [352] Viņi neapjēdza, ka šie cilvēki pārdroši un atklāti apvainoja dievišķo Majestāti. Kad tos iznīcināja, tad ļaudis izbijās, bet jau pēc īsa laika tie uzbudināti nāca pie Mozus un Ārona un pierakstīja viņiem to ļaužu asinis, kam Dieva roka bija likusi aiziet bojā.
Un kad draudze sapulcējās pret Mozu un Āronu, tad tie griezās uz saiešanas telti un redzi, padebesis to apklāja un Kunga godība parādījās. Tad Mozus un Ārons gāja uz saiešanas telti. Un Kungs runāja uz Mozu un sacīja: “Atkāpjaties no šīs draudzes un Es to aprīšu acumirklī.” Tad tie krita uz savu vaigu.” Neskatoties uz Izraēļa sacelšanos un viņu cietsirdīgo izturēšanos pret Mozu, tas vēl joprojām parādīja tādu pašu interesi par viņiem kā iepriekš. Nokrītot uz sava vaiga Kunga priekšā, viņš lūdza tos saudzēt. Lūgdams Kungu piedot savu ļaužu grēkus, Mozus aicināja Āronu salīdzināt viņu grēkus, pats palikdams Kunga priekšā, lai viņa lūgšanas paceltos līdz ar vīraku un būtu Dievam pieņemama, ka visa draudze sacelšanās dēļ neietu bojā.
“Un Mozus sacīja Āronam: “Ņem kvēpināmo trauku un iededz tanī no altāra uguni, un tam pāri uzliec kvēpināmās zāles, un ej steigšus draudzes vidū, lai tās labad salīdzinātos, jo bardzība no Tā Kunga ir izgājusi un sods ir iesācies!” Un Ārons to ņēma, kā Mozus viņam bija sacījis, un skrēja draudzes vidū, bet, redzi, sods jau bija tautā iesācies. Un viņš uzlika kvēpināmās zāles un salīdzināja tautu. Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem, tad miršana mitējās. Bet mirušo, kas mira šinī sērgā, bija četrpadsmit tūkstoši septiņi simti bez tiem, kas Korus dēļ bija miruši. Un Ārons atgriezās pie Mozus saiešanas telts durvīs, bet miršana izbeidzās.”