Nekas ļaudīm tā nepatika kā uzslavas un glaimi tad, kad viņi atrodas tumsā un rīkojas nepareizi un ir pelnījuši rājienu. Iztēlojot Mozu par valdonīgu vadoni, Korus iemantoja ļaužu uzmanību un pēc tam arī līdzjūtību. Viņš sacīja, ka Mozus ir skarbs, pārāk augstām prasībām, pavēlošs un ka norāj ļaudis, it kā viņi būtu kādi grēcinieki, kur patiesībā viņi ir svēti ļaudis, Kungam svētīti un Kungs ir viņu vidū. Korus atgādināja notikumus viņu piedzīvojumos ceļojot pa tuksnesi, kad viņi bija nonākuši grūtībās un daudzi no viņiem kurnēšanas un nepaklausības dēļ bija miruši; savas sagrozītās izpratnes dēļ viņi domāja, ka redz ļoti skaidri, ka visas viņu bēdas būtu novērstas, ja Mozus būtu rīkojies savādāk. Viņš ir bijis pārāk nepiekāpīgs, pārāk prasīgs un viņi nolēma, ka visās viņu lielajās nelaimēs tuksnesī vainojams Mozus. [346] Korus kā vadītājs izrādīja lielu gudrību viņu pārbaudījumu un bēdu patieso iemeslu iztirzāšanā.
Šajā nemiera celšanas darbā starp atšķirīgiem ļaudīm valdīja tāda saskaņa kā arī jūtu un uzskatu vienība, kāda nebija pazīstama nekad agrāk. Korus panākumi, iegūstot Izraēļa draudzes lielākās daļas piekrišanu, lika viņam domāt, ka viņš ir gudrs un pareizs spriedumos un ka Mozus tiešām ir piesavinājies autoritāti, kas apdraud Izraēļa uzplaukumu un pestīšanu. Viņš paziņoja, ka Dievs viņam šo lietu ir atklājis un uzlicis nastu – mainīt Izraēļa vadību, pirms nav par vēlu. Viņš paskaidroja, ka tā ir taisna. Šī lielā kliegšana par draudzes kurnēšanu, kas izsaukusi Dieva dusmas, ir bijis pārpratums. Ļaudis tikai vēlējās iegūt savas tiesības. Viņi vēlējās būt individuāli neatkarīgi.
Ja tiem atmiņā ataustu atziņa par Mozus pašuzupurīgo pacietību un ja tie atcerētos viņa nesavtīgās pūles to labā, kad tie vēl atradās verdzības saitēs, tad šie iespaidi zināmā mērā skartu viņu sirdsapziņu. Daži nebija pilnīgi vienprātīgi ar Koru viņa ieskatos par Mozu un centās kaut ko teikt Mozus labā. Korum, Dātanam un Abirāmam bija jāsaka ļaudīm iemesls, kāpēc Mozus sākumā bija parādījis tik lielu interesi par Izraēļa draudzi. Viņu savtīgie prāti, kas bija pazemojušies nododoties sātanam, lika tiem domāt, ka beidzot viņi ir atskārtuši iemeslu Mozus šķietamai ieinteresētībai. Viņš esot nodomājis likt tiem ceļot tuksnesī līdz viņi visi vai gandrīz visi ietu bojā un tad viņam piederētu to īpašumi.
Korus, Dātans un Abirāms un divi simti piecdesmit virsnieku, kas bija pievienojušies viņiem, vispirms kļuva greizsirdīgi, tad skaudīgi un pēc tam sacēlās. Viņi bija pārsprieduši Mozus kā tautas vadoņa stāvokli, līdz tiem tas izlikās kā ļoti apskaužams, kuru kāds no viņiem varētu izpildīt tikpat labi kā Mozus. Viņi atļāvās būt neapmierināti līdz sevi tā piekrāpa, ka uzskatīja, ka Mozus un Ārons paši ir ieņēmuši savas vietas Izraēlī. [347] Viņi sacīja, ka Mozus un Ārons ir paaugstinājušies pār Kunga draudzi, uzņemdamies priesterības un pārvaldības pienākumus un ka šiem amatiem nevajadzētu piederēt vienīgi viņu namam. Viņi sacīja, ka Mozum un Āronam būtu pietiekoši, ja tie atrastos vienādā līmenī ar saviem brāļiem, jo viņi nav svētāki kā visa tauta, kas tāpat tiem līdzīgi bauda Dieva īpašas klātbūtnes un aizgādības labvēlību.