Dievs šiem vīriem bija piešķīris sevišķu godu. Viņi bija to skaitā, kas līdz ar septiņdesmit vecajiem kopā ar Mozu uzkāpa kalnā un skatīja Dieva godību. Viņi redzēja brīnišķo gaismu, kas sedza Kristus dievišķo tēlu. Šī mākoņa pamats likās līdzīgs darinājumam no safīra akmeņiem, skaidrs kā pašas debesis. Šie vīri bija atradušies Kunga godības klātbūtnē, ēduši un dzēruši, netiekot iznīcināti no tās skaidrības un nesalīdzināmās godības, kas staroja uz viņiem. [344] Tomēr bija notikusi izmaiņa. Sākumā sirdis uzņēma un glabāja pavisam vieglu kārdinājumu, kas tādejādi atbalstīts un iedrošināts nostiprinājās, līdz visas domas pārvaldīja sātana spēks. Šie vīri visniecīgākā iemesla dēļ uzdrošinājās sacelt nemieru. Vispirms viņi gan aplinkus, gan skaidri izteica šaubas, ko daudzi tik labprāt uzklausīja, ka viņi iedrošinājās iet vēl tālāk. Citu izteiktie vārdi, ko viņi domā par to novērotajām zināmajām lietām, vairāk un vairāk pastiprināja viņu aizdomas, un šīs piekrāptās dvēseles patiesi sāka ticēt, ka viņas šai gadījumā deg Kunga dēļ, un ka viņām nepiedos, ja tās neies līdz galam un neliks Mozum redzēt un izjust viņa neprātīgo nostāju pret Izraēli. Nelielais daudzums neuzticības, nesaticības, skaudības un greizsirdības rauga saraudzēja Izraēļa nometni.
Korus, Dātans un Abirāms savu ļauno darbu sāka vispirms pie vīriem, kuriem Dievs bija uzticējis svētas atbildības. Viņiem izdevās atraut divi simt piecdesmit virsniekus, draudzē ļoti ieredzētus, slavenus vīrus. Dabūjuši savā pusē šos iespaidīgos vīrus, viņi jutās droši izdarīt radikālas pārmaiņas lietu kārtībā. Viņi domāja, ka spēs pārveidot Izraēļa pārvaldi un lielā mērā uzlabot pašreizējo vadīšanas veidu.
Korus nebija apmierināts ar savu stāvokli. Viņš bija saistīts saiešanas telts dievkalpošanā, bet viņš vēlējās tikt paaugstināts priesteru kārtā. Dievs par galveno pārvaldītāju bija nolicis Mozu un priesteru pienākumi bija nodoti Āronam un viņa dēliem. Korus nolēma piespiest Mozu izmainīt kārtību tā, ka lai viņš varētu iegūt priestera stāvokli un godu. Lai drošāk sasniegtu savu mērķi, viņš sacelšanās kustībā iesaistīja arī Dātanu un Abirāmu, kas bija Rubena pēcnācēji. Viņi domāja, ka tiem, kā Jēkaba vecākā dēla pēctečiem, pieder galvenā vara, ko bija piesavinājies Mozus. Līdz ar Koru viņi bija apņēmušies iegūt priestera amatu. Šie trīs bija ļoti centīgi savā ļaunajā darbā un ar savu iespaidu panāca, ka tiem pievienojās divi simti piecdesmit slavenu vīru, kas arī bija apņēmušies ņemt dalību priesteru vai arī pārvaldes darbā. [345]
Dievs bija pagodinājis levītus ar kalpošanas darbu saiešanas teltī, tāpēc ka tie nebija piedalījušies zelta teļa taisīšanā un pielūgšanā un tāpēc, ka tie uzticīgi izpildīja sava Dieva pavēli attiecībā uz elku pielūdzējiem. Levītu pienākums bija arī uzcelt saiešanas telti un apmesties ap to, kamēr Izraēļa kara pulku teltis atradās zināmā attālumā. Dodoties ceļojumā, levīti telti nojauca un nesa to un šķirstu un visus svētos piederumus. Tāpēc ka Dievs tā pagodināja levītus, šo vīru godkārība tiecās pēc vēl augstākiem amatiem, lai gūtu vēl lielāku iespaidu draudzē. “Un tie sapulcējās pret Mozu un Āronu un sacīja uz tiem: Jums nu diezgan! Jo visa draudze ir svēta un Kungs ir viņas vidū, kāpēc jūs paaugstināties par Kunga draudzi?”