Mozus, klausoties Korus vārdus, sāpju pārņemts pakrita uz sava vaiga ļaužu priekšā: “Un viņš runāja uz Koru un uz visu viņu pulku un sacīja: rītā agri, tad Kungs darīs zināmu, kas Viņam pieder, un kas ir svēts, un kas var iet pie Viņa un kuru Viņš izvēlēs, tas varēs iet pie Viņa. Dariet tā, ņemiet sev kvēpinājamos traukus, Korus un viss viņa pulks. Un rītā ielieciet tajos uguni un lieciet kvēpināmās zāles virsū priekš Kunga, un kuru Kungs izvēlēs, tas lai ir svēts, un jums diezgan, jūs Levja bērni! Un Mozus sacīja uz Koru: “Klausieties jūs Levja bērni! Vai jums par maz, ka Izraēļa Dievs jūs izraudzījis no Izraēļa draudzes Viņam nākt tuvu, kalpot pie Kunga dzīvokļa kalpošanas un stāvēt draudzes priekšā un tai kalpot? Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem Levja bērniem licis tuvu nākt, un nu meklējiet arī priestera amatu. Tādēļ tu un viss tavs pulks esat sametušies kopā pret Kungu, jo kas ir Ārons, ka jūs pret viņu kurnat?” Mozus viņiem sacīja, ka Ārons pats no sevis nav uzņēmies nekādu amatu, bet ka Dievs viņu ielicis svētajā amatā.
Dātans un Abirāms sacīja: “Vai vēl nav gana, ka tu mūs izvedis no zemes, kur piens un medus tek, mūs nokaut tuksnesī, ka tu arī vēl pats uzmeties mums par virsnieku? Tu mūs tiešām neesi vedis zemē, kur piens un medus tek, nedz mums devis iemantot tīrumus vai vīna dārzus, -vai tu tiem vīriem acis gribi izraut? Mēs nenāksim.” [348]
Viņi apvainoja Mozu, ka viņa dēļ tie nav iegājuši apsolītajā zemē. Viņi sacīja, ka tas nav Dievs, kas ar viņiem tā rīkojies, Viņš nav sacījis, ka tiem jāmirst tuksnesī un viņi nekad neticēs, ka Viņš tā būtu teicis, to tikai Mozus izdomājis un izrīkojis, bet ne Kungs. Mozus viņus izvedis no zemes, kur piens un medus tek un nekad neievedīs Kānaānā. Akli saceldamies viņi aizmirsa savas ciešanas Ēģiptē un postošās mocības, ko piedzīvoja visa zeme. Un tagad viņi apvainoja Mozu, ka viņš tos izvedis no labas zemes, lai tuksnesī nokautu un piesavinātos viņu īpašumus. Nekaunīgā kārtā viņi jautāja Mozum, vai viņš domā, ka neviens no Izraēļa pulka nebūs pietiekoši gudrs, lai izprastu viņa nodomu un atklātu viņa krāpšanu, jeb vai viņš domā, ka viņi visi kā akli tā ļausies vadāties, te uz Kanaānas pusi, te atkal atpakaļ uz Sarkano jūru un Ēģipti? Šos vārdus viņi runāja draudzes priekšā un pilnīgi atteicās vēl ilgāk atzīt Mozus un Ārona autoritāti.
Mozu stipri aizskāra šie netaisnie apvainojumi. Ļaužu priekšā viņš piesauca Dievu par savu liecinieku, ka viņš nekad nav rīkojies patvaļīgi, un lūdza Kungu būt viņam par soģi. Ļaužu vairākums bija neapmierināti un Korus sagrozījumu ietekmēti. “Un Mozus sacīja uz Koru: “Tu un viss tavs pulks, nāciet rīt priekš Kunga vaiga, tu un viņi un Ārons. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un liekat iekšā kvēpināmās zāles un nesiet Kunga priekšā ikviens savu trauku, divi simti un piecdesmit traukus un arī tu un Ārons, ikviens savu trauku. Tad tie ņēma ikviens savu trauku un ielika uguni un uzlika virsū kvēpināmās zāles un stāvēja priekš saiešanas telts durvīm, un tāpat Mozus un Ārons.”
Korus un viņa pulks, kas pašpārliecināti tīkoja pēc priestera amata, mierīgi paņēma savus kvēpināmos traukus un stāvēja saiešanas telts durvīs līdz ar Mozu. [349] Korus tik ilgi bija ļāvies savai skaudībai un sacelšanās tieksmēm, līdz viņš pats sevi bija pievīlis; viņš tiešām domāja, ka draudze ir ļoti taisni ļaudis un ka Mozus ir tirānisks valdnieks, kas pastāvīgi bez vajadzības runājis par draudzes svēttapšanas nepieciešamību, lai gan draudze jau ir svēta.
Sacelšanās dalībnieki ļaudīm bija glaimojuši un pavedinājuši ticēt, ka viņi ir taisni un ka visas grūtības ceļas no Mozus, viņu vadoņa, kas tiem pastāvīgi atgādina viņu grēkus. Ļaudis domāja, ka, ja Korus varētu viņus vadīt, uzmundrinot tos ar norādījumiem uz viņu taisnajiem darbiem un nevis atgādinot kļūdas, tad viņu ceļojums būtu ļoti mierīgs un veiksmīgs, un viņš tos, bez šaubām, būtu jau ievedis apsolītajā zemē un nevis vadājis uz priekšu un atpakaļ pa tuksnesi. Viņi sacīja, ka Mozus ir tas, kas viņiem iestāstījis, ka tie nevarot ieiet apsolītajā zemē, un ka Kungs tā nav runājis.