Brāli un māsa A., man rādīja, ka atrodoties ceļojumos, jūs apmeklēja un augstu vērtēja un izturējās pret jums ar lielāku cieņu un godbijību nekā tas bija jums par labu. Jūs neesat raduši līdzīgu cieņu parādīt tiem, kas nesuši Dieva uzliktās nastas Viņa darbā. Jūs abi mīlat savas ērtības. Jūs nevēlaties grozīt savu rīcību un sagādāt sev neērtības. [317] Jūs vēlaties visu pakļaut savām ērtībām. Jūs augstu vērtējat sevi un savas zināšanas. Jūs neesat nesuši svarīgu rūpju nastas un pieņēmuši izšķirošus lēmumus, kas saistīti ar Dieva darba interesēm, kas ir bijusi mana vīra daļa. Dievs viņu ir darījis par padomdevēju saviem ļaudīm, lai pamācītu un sniegtu padomu tādiem jauniem cilvēkiem, kādi esat jūs, kā bērniem patiesībā. Ja jūs pareizi saprastu savu patieso stāvokli un izturētos tam atbilstoši pazemīgi, tad jūs labprāt uzklausītu padomu. Tāpēc ka esat nesuši maz atbildību, jūs arī nespējat izprast to, ka brālis Vaita visu var dziļāk aptvert nekā jūs. Tieši šai jautājumā ir atšķirība starp jums un viņu. Trīsdesmit savas dzīves labākos gadus viņš ir atdevis Dieva lietai, kamēr jums ir tikai nedaudzi piedzīvojumu gadi, un salīdzinot ar viņu, var sacīt, ka jums nav nācies sastapt nekādas grūtības.
Kad darbā izvirzītie vīri, smagi strādādami, bija tik tālu aizgājuši patiesības lietā, ka darbu jau gatavu varēja nodot jūsu rokās, tad jūs tanī ieslēdzaties, sākāt strādāt, pasniegdami vērtīgus pierādījumus, kurus citi ar neizsakāmām rūpēm un satraukumu ir sameklējuši jau pirms jums. Kamēr jūs esat bagātīgi apgādāti ar līdzekļiem, jūsu nedēļas alga ir nodrošināta un šai virzienā jums atņemtas visas rūpes un raizes, mūsu darba pionieriem bija jāpanes visāda veida trūkums. Viņiem nekas nebija nodrošināts. Viņi bija atkarīgi no Dieva un no nedaudziem godprātīgiem cilvēkiem, kas atzina viņu darbu. Kamēr jums ir līdzjūtīgi brāļi, kas atbalsta jūs un pilnībā novērtē jūsu darbu, tad pirmajiem strādniekiem bija ļoti maz to, kas stāvēja blakus viņu darbā. Tos visus varēja saskaitīt dažās minūtēs. Mēs zinājām, ko nozīmē iet izsalkušam, tāpēc ka trūka ēdamā, un ko nozīmē ciest no aukstuma, tāpēc ka nebija piemērotu drēbju. Lai apmeklētu brāļus, mēs ceļojām caurām naktīm ar privātiem satiksmes līdzekļiem, tāpēc ka mums nebija naudas, ar ko segt izdevumus par braukšanu no viesnīcas uz viesnīcu. Laiku pa laikam mēs jūdzēm gājām kājām, jo mums nebija naudas, lai noīrētu ratus. [318] Ak, cik dārga mums bija patiesība! Cik vērtīgas bija Kristus asinīm atpirktās dvēseles.
Šajās sevišķo trūkumu un grūtību dienās, kad bija nepieciešama ticība, mēs nesūdzējāmies par savām ciešanām. Tās bija mūsu dzīves laimīgākās dienas. Tad mēs mācījāmies ticības vienkāršību. Bēdās mēs pārbaudījām Kungu. Viņš bija mūsu mierinājums. Viņš mums bija kā kādas lielas klints ēna iztvīkušā zemē. Tas, ka tev un citiem mūsu jaunajiem sludinātājiem nav līdzīgu piedzīvojumu, ciešot trūkumu, bēdas un pārbaudījumus, ir jūsu nelaime, jo viens šāds piedzīvojums tev būtu vērtīgāks nekā mājas un zeme, zelts vai sudrabs.
Mūsu atsaukšanos uz pārmērīgo darbu un trūkumu pagātnē, kad mēs strādājām savām rokām, lai uzturētu paši sevi un izplatītu patiesību pašā darba sākumā, dažiem mūsu jaunajiem sludinātājiem ar nedaudzu gadu pieredzi darbā, liekas, nepatīk un viņi mūs apvaino par lielīšanos ar mūsu pašu darbiem. Šādas nostājas iemesls ir viņu dzīve, kas bijusi tik brīva no nogurdinošām rūpēm, trūkuma un pašuzupurēšanos. Tāpēc viņi nespēj mums līdzi just, un šī atšķirība nav arī patīkama viņu jūtām. Citu cilvēku piedzīvojumu atstāstīšana, kas ir tik pretēja viņu rīcībai, neļauj viņu darbiem parādīties tik labvēlīgā gaismā, kā viņi to gribētu.
Darbu uzsākot mums abiem bija vāja veselība. Mans vīrs slimoja ar gremošanas traucējumiem, tomēr trīs reizes dienā ticībā mēs saucām uz Dievu pēc spēka. Mans vīrs ar izkapti devās uz siena pļavu. Atbildot uz mūsu dedzīgajām lūgšanām, Dievs deva viņam pietiekami spēku, lai viņš pļaudams nopelnītu līdzekļus, ar ko nopirkt glītas, vienkāršas drēbes un ar ko samaksāt mūsu braucienu uz kādu tālāku štatu, lai pasludinātu patiesību mūsu brāļiem.
Mums ir tiesības atsaukties uz pagātni, kā to darīja apustulis Pāvils: “Un kad es biju pie jums un man kā trūka, tad tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. Jo manu trūkumu ir atvieglinājuši brāļi, kas no Maķedonijas nākuši; un visās lietās es esmu tā turējies, ka es jūs neapgrūtinu un tā vēl turēšos. Kristus patiesība ir manī, ka šī slava Akajas zemē man neapklusīs.” Kas attiecas uz mūsu pagātnes piedzīvojumiem, tad mēs esam piepildījuši apustuļa aicinājumu ebrejiem: “Bet pieminiet tās priekšējās dienas, kurās apgaismoti jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīņās. Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājas.”
Mūsu dzīve ir saausta ar Dieva darbu. Mums nav no šī darba šķirtu interešu. Un redzot šo attīstības ceļu, ka Dieva lieta ir gājusi no pavisam maza iesākuma lēnām, bet droši nostiprinādamās un uzplaukdama, redzot šī darba panākumus, kurā mēs esam pūlējušies, cietuši un gandrīz upurējuši savas dzīvības, - kas mūs var kavēt vai mums aizliegt lielīties iekš Dieva? Mūsu piedzīvojumi šajā lietā mums ir dārgi. Mēs tajā esam visu ieguldījuši.
Mozus bija vislēnprātīgākais vīrs, kāds jeb kad dzīvojis, tomēr Izraēļa bērnu kurnēšanas dēļ viņš atkārtoti bija aizrādījis uz viņu grēkiem un aizstāvējis savu rīcību. Īsi pirms šķiršanās no Izraēļa tautas, kad viņam drīz vajadzēja mirt, viņš atkal tiem atgādināja viņu nepaklausību un kurnēšanu, kas turpinājusies kopš iziešanas no Ēģiptes, un ka līdzjūtība un mīlestība pret tiem ir spiedusi viņu to labā karsti lūgt Dievu. Viņš tiem stāstīja, ka viņš sirsnīgi ir lūdzis Kungu, ļaut tam iet pāri Jardānai apsolītajā zemē: “ bet Kungs dusmojās uz mani jūsu dēļ un negribēja mani klausīt.” Mozus tiem norādīja uz viņu grēkiem un sacīja: “Jūs esat sacēlušies pret Kungu kopš tās dienas, kad es jūs iepazinu.” Viņš tiem stāstīja, cik daudz reižu viņš ir lūdzis Dievu un pazemojis savu dvēseli, ciezdams viņu grēku dēļ. Tāds bija Dieva nodoms, ka Mozus bieži atgādinātu Izraēlim tā pārkāpumus un nepaklausību, lai, redzot savus grēkus, viņi pazemotu savas sirdis Dieva priekšā. [320] Dievs negribēja,. Ka viņi aizmirstu savus maldus un grēkus, kas pār tiem izsauca Viņa dusmas. Viņiem nepatika, ka pastāvīgi atgādina viņu pārkāpumus un Dieva žēlastību un laipnību, ko tie nebija vērtējuši. Tomēr Dievs pavēlēja to darīt.
Man rādīja, ka jums līdzīgi jauni cilvēki, kuriem ir trūcīgi, nedaudzu gadu piedzīvojumi tagadējo patiesību lietā, nav tie, kam Dievs grib uzticēt smagas atbildības un izvirzīt darba priekšgalā. Tādi centīsies ieņemt stāvokli, kas būs pretējs piedzīvojošāko darbinieku spriedumam un domām, kuru dzīves ir bijušas saaustas ar Dieva lietu gandrīz tikpat daudz gadu, cik jūs vispār dzīvojat, un kas aktīvi piedalījušies darbā jau no tā niecīgā iesākuma. Dievs neizvēlēsies vīrus ar maziem piedzīvojumiem un lielu pašpaļāvību, lai viņi nostātos šī svētā un svinīgā darba priekšgalā. Pārāk daudz šeit ir likts uz spēles. Nepiedzīvojoši ļaudis, kas satapušies tikai ar nedaudz ciešanām, bēdām, pretestību un trūkumu, kas bija jāiztur, lai darbu novestu līdz tagadējam uzplaukumam, būtu pārāk dedzīgi paši priekš sevis.
Jaunajiem ļaudīm, kas tagad iesaistās patiesības pasludināšanas darbā, jāattīsta sevī pieticība un pazemība. Tiem jāsargās no pašpaaugstināšanās, lai netiktu nogāzti pie zemes un atmesti. Viņi būs atbildīgi par skaidro patiesības gaismu, kas tagad pār tiem spīd. Es redzēju, ka Dievam nepatīk kurnēšana pret tiem, kas viņu dēļ izcīnījuši vissmagākās kaujas un kas tik daudz cietuši vēsts sākumā, kad darbs bija ļoti smags.
Dievs ciena piedzīvojošos strādniekus, kas pūlējušies, nesdami smagas un nospiedošas nastas, kad palīgu bija maz. Dievs ļoti rūpējas par tiem, kas ir pierādījuši savu uzticību. [321] Viņam nepatīk tie, kas ir gatavi meklēt kļūdas un pārmest Dieva kalpiem, kas jau nosirmojuši tagadējās patiesības lietas uzcelšanā. Jūsu kurnēšana un pārmetumi, jaunie cilvēki, noteikti liecinās pret jums Dieva dienā. Kamēr Dievs jums nav uzlicis smagas atbildības, tikmēr neatstājiet savu vietu un nepaļaujaties uz savu neatkarīgo spriedumu un neuzņematies atbildības, kurām jūs neesat derīgi.
Mīļais brāli un māsa, jums jākopj modrība un pazemība un jābūt uzticīgiem lūgšanās. Jo ciešākā vienībā jūs dzīvosiet ar Dievu, jo skaidrāk jūs ieraudzīsiet savu vājumu un jums draudošās briesmas. Patiesa ieskatīšanās Dieva likumos un skaidra izpratne par Kristus salīdzināšanas darbu, sniegs jums skaidru atziņu par jūsu pašu stāvokli un jūsu kļūdām kristīga rakstura pilnveidošanā. Īsi sakot, jums abiem ik dienas jāmācās saprast, kas ir Dieva prāts ar jums. Ieraugot savu garīgo nabadzību, jūs atzīsiet, ka cilvēcīgā samaitātība, kas uzrādīta Dieva Vārdā, ir atklājusies jūsu piedzīvojumos. Jūs abi esiet farizejiski un ļoti viegli variet palikt bīstamajā tumsā un neziņā par draudošajām briesmām un savu patieso stāvokli Dieva priekšā.
Jums abiem jāmācās pienākumi, ko no jums prasa dzīves dažādie apstākļi un attiecības. Jūs neesat pildījuši savus pienākumus ne pret Dievu, ne arī pret cilvēkiem. Jums tik ļoti nepieciešami ir iemācīties pazīt pašiem sevi. Jūsu pašu sirds nepazīšana ir par iemeslu, ka jūs nepamanāt, cik nepieciešami ir ik dienas gūt dzīvus piedzīvojumus dievišķajā dzīvē. Jūs pat zināmā mērā neredzat vajadzību pēc dievišķā iespaida, kam pastāvīgi vajadzētu būt ar jums. Dieva darbā tas noteikti ir nepieciešams. Ja jūs to neņemsiet vērā un turpināsiet strādāt pašpaļāvīgi un pašapmierināti, tad pielaidīsiet darbā lielas kļūdas. Jums pastāvīgi jācenšas būt pazemīgiem un jāsaprot sava atkarība no Dieva. Kas redz savu vājumu, tas skatīsies augstāk par sevi un izjutīs vajadzību pēc spēka no augšienes. Dieva žēlastības vadīts, viņš jutīs pastāvīgu pateicību un izkops sevī šīs pateicības jūtas. Kas vislabāk pazīst pats savu vājumu, tas zinās, ka vienīgi nesalīdzināmā Dieva žēlastība ir tā, kas panāk uzvaru pēc sirds dumpīgajām tieksmēm. [322]