Mīļā māsa E., man rādīja, ka tev nepieciešams pilnīgi atgriezties. Tu esi atzinusi patiesību, bet neesi saņēmusi svētības, ko patiesība sniedz, jo neesi piedzīvojusi tās pārveidojošo spēku. Ja tavā sirdī netiks padarīts vēl pilnīgāks žēlastības darbs un ja tu savu gribu nesaskaņosi ar Kristus prātu un gribu, tad tev draud briesmas pazaudēt abas pasaules.
Tu tagad neatrodies uz pareiza ceļa, lai iegūtu mieru un laimi, ko noteikti saņems patiess, pazemīgs krusta nesējs ticīgais. [330] Tev ir tava tēva rakstura iezīmes. Tev ir savtīgas tieksmes, tu to neizproti, bet tā ir patiesība. Tu galvenokārt domā pati par sevi, lai sagādātu sev prieku, darītu to, kas tev vislabāk patīk, neņemot vērā tev apkārt esošo cilvēku laimi. Meklējot laimi tu maldies. Ja tu to atradīsi, tad tas notiks pildot pienākumus un aizmirstot sevi. Kamēr tavas domas tik daudz kavējas pie tevis pašas, tikmēr tu nevari būt laimīgs.
Tu neatrodi prieku tajā darbā, ko Dievs tev ir paredzējis. Tu neievēro ikdienišķos, vienkāršos pienākumus, kas atrodas tieši tavā ceļā. Tavs gars tiecas pēc lielāka darba, kas tev liekas piemērotāks tavai gaumei un aizpildītu tavas dzīves tukšumu, tavas dvēseles tukšumu. Tomēr te tu noteikti pievilsies. Darbs, kuru Dievs tev atstājis, ir parastie ikdienas pienākumi, kas atrodas ap tevi. Vienkāršie mājas dzīves pienākumi tev ir jādara priecīgi, bet ne mehāniski, lai pildot šos pienākumus ne tikai rokas, bet arī sirds būtu klāt pie darba.
Tu nemāki darīt citus laimīgus; tavas acis nav atvērtas saskatīt mazās lietas, ko tu vari padarīt, mazās uzmanības, ko tu ikdienas dzīves gaitā vari parādīt saviem vecākiem, kā arī citiem ģimenes locekļiem. Tu pārāk bieži domā, ka ir labi noslēgties no ģimenes, ļauties savām nelaimīgajām domām un atcerēties neveiksmes, tā sakrājot ērkšķus un sevi ar tiem ievainojot, pie kam to darot, tu sajūti baudu. Tu grimsti sapņos. Šis ieradums tev jāsalauž. Pienākumus tu atstāj nepadarītus. Darbu, kuru tev vajadzētu padarīt, lai atvieglotu citu pūles, tu atstāj novārtā tā prieka labad, ko tev sniedz tavas nelaimīgās pārdomas. Tu pati sevi nepazīsti. Celies pienākumam! Uzmosties un uzņemies savus novārtā atstātos pienākumus! Izpērc pagātni ar uzticību nākotnē. Ķeries pie darba, kas ir tavā priekšā! Uzticīgi pildot pienākumus tu aizmirsīsi sevi un tev nebūs laika grūtsirdīgām pārdomām un nepatīkamām, nelaimīgām izjūtām. [331]
Tev kristīgos piedzīvojumos jāmācās vēl gandrīz viss. Tu neesi augusi tā, kā bija iespējams un kā ir nepieciešami, lai tu iegūtu reiz mūžīgo dzīvību. Tagad ir laiks veidot debesīm derīgu raksturu, vai arī tādu, kas tevi izslēgs no debesīm. Tu savu prātu un domas tik ļoti esi pievērsusi sev, ka nesaproti, kas tev jādara, lai kļūtu par īstu pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotāju. Tu esi atstājusi novārtā savus mājas pienākumus. Tu esi bijusi kā mākonis, kā kāda ēna ģimenē, kad tava priekštiesība bija izplatīt gaismu un būt par svētību mīļajiem ap tevi. Tu esi bijusi untumaina, saīgusi un nelaimīga bez kāda iemesla. Tu neesi bijusi pietiekami uzmanīga pret māti, lai atvieglotu viņas nastas, tu neesi centusies ikkatrā iespējamā veidā būt par svētību vecākiem. Tu esi gribējusi, lai vecāki un māsas tev palīdzētu būt laimīgai, lai viņi tev kalpotu un strādātu tavā vietā, kamēr tavas domas bija vērstas tikai uz tevi pašu. Tavā sirdī nav bijusi Dieva žēlastība, lai gan tu sevi krāpi, domādama, ka ej uz priekšu dievišķās gribas atzīšanā.
Tu labprāt ielaidies sarunās ar tiem, kas nepieder pie mūsu ticības, lai viņiem paskaidrotu mūsu ticības pamatus. Bet tu neesi patiesību pareizi pārstāvējusi un patiesības lietai esi vairāk kaitējusi nekā darījusi labu. Ja tu mazāk būtu runājusi aizstāvot patiesību, bet vairāk pētījusi savu Bībeli un ja tava izturēšanās liecinātu, ka patiesības iespaids uz tavu sirdi un dzīvi ir bijis labs, tad tu būtu darījusi daudz vairāk laba, nekā tikai runājot, bet dzīvē parādot neuzticību tik daudzās lietās.
Ja tu rūpīgi sekosi mūsu pašaizliedzīgā un sevi uzupurējošā Pestītāja piemēram, kas vienmēr centās darīt labu un svētīt citus, nemeklējot sev ērtības, priekus un baudu, tad tavs iespaids būs par svētību citiem. Uzturoties sabiedrībā, ģimenēs kā arī jebkurā citā vietā, kur dzīves apstākļi mums liek atrasties, ierobežotākā vai plašākā vidē, daudz ir to ceļu, kuros varam savu Kungu apliecināt, un daudz ir to veidu, kā mēs Viņu varam aizliegt. [332] Mēs Viņu varam aizliegt savos vārdos, runājot ļaunu par citiem, ar neapdomīgu valodu, tukšu tērzēšanu un jokiem, ar nepamatotiem un nelaipniem vārdiem, kā arī izvairoties un runājot pretēji patiesībai. Mūsu vārdi var nodot liecību, ka Kristus nav mūsos. Savā raksturā mēs varam Viņu aizliegt, ja mīlam savu mieru un ērtības un izvairāmies no dzīves pienākumiem un nastām, kas tomēr kādam ir jānes, ja mēs to nedarām, kā arī mīlot grēcīgus priekus. Mēs Kristu varam aizliegt arī ar lepnām drēbēm un piemērošanos pasaulei vai arī ar nepieklājīgu izturēšanos. Mēs Viņu varam aizliegt, mīlot savus ieskatus un domas un cenšoties sevi aizstāvēt un attaisnot. Mēs Viņu varam aizliegt, ļaujot prātam traukties slimīgā sentimentālisma kanālos un kavējoties pie mūsu iedomāti grūtā likteņa un bēdām.
Neviens pasaules priekšā nevar patiesi apliecināt Kristu, ja viņā nemājo Kristus Gars un Viņa prāts. Ir neiespējami atklāt to, kā mūsos nav. Sarunas un izturēšanās patiesi un redzami parāda žēlastību un patiesību, kas ir mūsos. Ja sirds ir svētota, padevīga un pazemīga, tad augļi būs redzami ārpusē, un tā būs visiespaidīgākā Kristus atzīšana. Nepietiek ar vārdiem un ticības apliecību. Tev, mana māsa, ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Tu pievil pati sevi. Tavā garā tavā raksturā un tavā darbībā neatklājas pazemība, pašaizliedzība un līdzjūtība. Vārdos un ticības apliecībā var izteikt daudz pazemības un mīlestības, bet ja ikdienas rīcību nevada Dieva žēlastība, tad tu neesi debesu dāvanas dalībniece, tu neesi no visa atsacījusies Kristus dēļ, tu neesi atstājusi savu gribu un patiku, lai kļūtu Viņa mācekle.
Tu grēko un aizliedz savu Pestītāju, kavējoties grūtsirdīgās drūmās pārdomās, pati palielinot savus pārbaudījumus un aizņemoties bēdas. Rītdienas bēdas tu ienes šodienā, sarūgtini pati savu sirdi un izdomājot pārbaudījumus tu apēno dzīvi tiem, kas ir ap tevi un uzvel viņiem nastas. Dārgo pārbaudes laiku, kuru Dievs tev ir devis, lai darītu labu un kļūtu bagāta labos darbos, tu ļoti negudri izlieto kavēdamās pie nelaimīgām domām un celdama gaisa pilis. [333] Tavai iztēlei tu ļauj traukties pie lietām, kas tev nespēj dot ne atvieglojumu, ne laimi. Tava sapņošana stāv tev ceļā pilnvērtīgu, veselīgu un saprātīgu piedzīvojumu iegūšanai Dieva lietās un kavē tevi tikumiskam derīgumam labākai dzīvei.
Dieva patiesība uzņemta sirdī, ir spējīga darīt tevi gudru uz izglābšanos. Tai ticot un paklausot, tu saņemsi šīs dienas pienākumiem un pārbaudījumiem pietiekošu daudzumu žēlastības. Žēlastība rītdienai tev šodien nav vajadzīga. Tev jāsaprot, ka tavā rīcībā ir tikai šī diena. Uzvari šodien, aizliedz sevi šodien, esi nomodā un lūdz par šodienu, iegūsti uzvaras Dievā šai dienā. Mūsu apstākļi un apkārtne, pārmaiņas kas ik dienas norisinās ap mums, un rakstītais Dieva Vārds, kas atšķir un pārbauda visas lietas, - viss tas mums pietiekoši skaidri māca mūsu pienākumu un norāda tieši to, kas mums jādara dienu no dienas. Tai vietā lai ļautu garam traukties tādu domu ceļos, no kuriem tu nemantosi nekādu labumu, tev ik dienas vajadzētu pētīt Rakstus un darīt ikdienišķās dzīves pienākumus, kuri tagad tev var likties garlaicīgi, bet kas tomēr kādam jāpadara.
Skaistajai dabai ir sava valoda, kas nepārtraukti runā uz mūsu prātu. Atvērtu sirdi var iespaidot Dieva godība un mīlestība, kas redzama Viņa roku darbā. Uzmanīga auss var dzirdēt un saprast to, ko Dievs mums stāsta caur saviem darbiem dabā. Vesela mācība slēpjas vienā saules starā, kā arī citos dabas veidolos, ko Dievs ir atklājis mūsu skatam. Zaļie lauki, krāšņie koki, pumpuri un ziedi, pāri skrejošie mākoņi, krītošās lietus lāses, burbuļojošie strauti, saule, mēness un zvaigznes debesīs, - viss tas saista mūsu uzmanību, ierosina pārdomas un liek mums iepazīties ar Dievu, kas to visu ir radījis. Daba mums māca paklausību Radītāja prātam; viņa nekad neaizliedz Dievu, nekad neatsakās paklausīt Viņa gribas norādījumiem. Vienīgi kritušās būtnes atsakās pilnīgi paklausīt savam Radītājam. [334]Viņu vārdi un darbi nesaskan ar Dieva gribu un nostājas pret Viņa valdīšanas pamatlikumiem.
Tavas domas nav cēlas. Dabā ir pietiekoši daudz tādu lietu, kuras var likt iemīlēt un pielūgt savu Radītāju. Tur ir atrodama ierosme domām un nav vajadzīgs noslēgties, lai barotos ar izjukušām cerībām un samaitātu iztēli. Necenties ielaisties sarunās ar neticīgiem un strīdēties ar tiem, kas uzstājas pret patiesību, jo tu neesi apbruņota ar Rakstu zināšanām, lai to darītu. Tu esi atstājusi novārtā Bībeles pētīšanu. Patiesību tu labāk vari ieteikt ar pazemīgu dzīvi un uzticīgu savu pienākumu pildīšanu. Ja tu apzinīgi un kārtīgi darīsi savu daļu un uzticīgi un nopietni raudzīsies uz to, ko tu vari un ko tev vajadzētu darīt to labā, priekš kuriem tu strādā, tad tā tu vislabāk attēlosi un ieteiksi patiesību. Vislabākais veids, kā tu vari izteikt patiesību nav pierādījumi un runāšana, bet patiesības izdzīvošana ikdienā kā Kristus māceklei vedot saskanīgu, atturīgu un pazemīgu dzīvi.
Ir bēdīga lieta būt nemierā ar savu apkārtni vai ar apstākļiem, kas mūs ir nolikuši tur, kur mūsu pienākumi liekas tik parasti un mazsvarīgi. Vienkāršie un zemie pienākumi tev nepatīk, tu esi satraukta, nemierīga un neapmierināta. Tas viss rodas no savtīguma. Tu vairāk domā par sevi nekā citi to dara. Tu sevi vairāk mīli nekā savus vecākus, savas māsas un brāli un vairāk nekā Dievu.