Man rādīja, ka neviens no jums īsti nepazīst pats sevi. Ja Dievs atļautu ienaidniekam brīvi jūs pārbaudīt, līdzīgi Viņa kalpam Ījabam, tad viņš jūsos neatrastu nelokāmu godīgumu, ko Viņš atrada Ījabā, bet gan kurnēšanas un neticības garu. Ja jūs būtu atradušies Batl-Krīkā mana vīra slimības laikā, Batl-Krīkas brāļu un māsu pārbaudījumu laikā, kad sātanam bija sevišķa vara pār tiem, tad jūs abi būtu dziļi smēluši no sava greizsirdības un kļūdu meklēšanas gara. [312] Jūs atrastos to skaitā, kas slimo, rūpju nomākto vīru pasludināja par paralītiķi, par Vārda zaimotāju. Jūs tiecaties atsvērt savus trūkumus, palielinot un kavējoties pie tām kļūdām, kas pēc jūsu domām ir brālim un māsai Vaitiem; un ja jums būtu Batl-Krīkā dzīvojošiem līdzīga izdevība, tad jūs būtu uzdrīkstējušies iet vēl tālāk nekā daži no viņiem savā ļaunajā krusta karā pret mums, jo jūsu ticība un godbijība ir mazāka nekā dažiem no viņiem, un jūs mazāk cienītu darbu un aicinājumu.
Man rādīja, ka neskatoties uz to, ka jums ir neapmierināto, kurnētāju, kļūdu meklētāju un to, kas bijuši greizsirdīgi uz mums, bēdīgie piedzīvojumi, jūs tomēr no viņu piemēra nebūtu jutušies brīdināti, un Dievam būtu jāpārbauda jūsu uzticība un jāatklāj jūsu sirds noslēpumi. Tad atklātos jūsu neuzticība, aizdomas un greizsirdība un parādītos jūsu rakstura vājums, lai jūs to varētu redzēt un paši sevi pazīt, ja vien jūs to gribētu.
Es redzēju jūs klausāmies uz vīru un sievu sarunām un redzēju, ka jums ļoti patika uzlasīt tos viņu ieskatus, kas bija kaitīgi mūsu darbam. Daži atrod kļūtu vienā lietā, citi kādā citā, tāpat kā kurnētāji Izraēļa bērnu vidū, kad Mozus bija viņu vadonis. Daži nopēla mūsu rīcību, teikdami, ka mēs neesam tik piesardzīgi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mēs neesam centušies izpatikt ļaudīm, kā mēs te būtu varējuši darīt, mēs runājot pārāk atklāti, mēs nerājot pārāk asi. Daži sprieda par māsas Vaitas drēbēm, izplucinot tā pa diedziņam. Citi izteica neapmierinātību ar brāļa Vaitas ieturēto virzienu un piezīmes ceļoja no viena uz otru, apšaubot viņa rīcību un meklējot kļūdas. Kāds eņģelis, viņam neredzams, stāvēja pie šīm personām un čakli pierakstīja viņu vārdus grāmatā, ko reiz atvērs Dieva un eņģeļu skatam.
Daži ar kāri cenšas atrast kaut ko nosodāmu pie brāļa un māsas Vaitiem, kuri ir nosirmojuši, kalpodami Dieva lietai. Daži izsaka savus uzskatus, ka māsas Vaitas liecības nevar būt uzticamas. Tieši to daudzi nesvēti cilvēki vēlas. [313] Norājošās liecības ir iegrožojušas viņu uzpūtību un lepnumu, bet ja viņi uzdrīkstētos, tad viņi nodotos modei un lepnībai gandrīz līdz pēdējai iespējai. Dievs visiem tiem dos iespēju pārbaudīt sevi, lai atklātos viņu patiesais raksturs.
Dažus gadus atpakaļ es redzēju, ka mums vēl būs jāsastopas ar to pašu garu, kas pacēlās Paris Me, un kas vēl nekad nav pilnīgi izārstēts. Tas ir snaudis, bet nav miris. Laiku pa laikam šis asais kurnēšanas un sacelšanās gars ir izlauzies uz āru dažādos cilvēkos, kurus savā laikā šis ļaunais gars ir ietekmējis. Māsa A., tu arī esi kopusi šo garu un tas ir ietekmējis tavus uzskatus un jūtas. Svētulīga neuzticība pakāpeniski ir pieaugusi C. prātā un tagad viņai nav viegli no tās atraisīties. Tas pats skaidri saskatāmais gars, kas tik ilgi D. un citus Mainē turēja fanātiskos maldos un pretojās katrai patiesības ietekmei, ir atstājis spēcīgu maldinošu iespaidu uz E. prātu un ietekmējis arī tevi. Tev ir kluss, apņēmīgs un nepiekāpīgs raksturs, kādu var izlietot ienaidnieks, un tavam iespaidam, ja tas būs nepareizs, būs vēl sliktākas sekas nekā māsas E. iespaidam.
Aizdomu, greizsirdības un neticības jūtas jau gadiem ilgi ir valdījušas tavā prātā. Tu ienīsti rājienus. Tu esi ļoti smalkjūtīga un tava līdzjūtība nekavējoties atmostas, lai aizstāvētu norātos. Tās nav svētas izjūtas un uz tām nepamudina Dieva Gars. Brāli un māsa A., man rādīja, ka tad, kad jūsos attīstīsies šis kļūdu meklēšanas un kurnēšanas gars, kad tas būs skaidri redzams un atklāsies neapmierinātības un neticības raugs, kas bijis E. un viņas vīra dzīves lāsts, tad mums bez žēlastības būs jāstājas šim garam pretī, un ka laikā, kamēr tas attīstās, man jāklusē, jo savs laiks runāt un savs laiks klusēt. Es redzēju, ka brāļa A. darbu pavadīs šķietamas sekmes, bet ja viņš pilnīgi neatgriezīsies, tad tam draud briesmas pazaudēt savu dvēseli. [314] Viņš neciena citu cilvēku ieņemto stāvokli un viņu darbu, ne pēc viena cilvēka viņš sevi negrib uzskatīt kā otro.
Man rādīja, ka pastāvīgi pieaugs kārdināšanas attiecībā uz brāļa un māsas Vaitu darbu. Mūsu darbs ir īpatnējs darbs, kas pēc sava rakstura atšķiras no katra cita darba mūsu laukā. Dievs neaicina sludinātājus, kam jāstrādā tikai ar vārdu un priekšrakstiem, veikt mūsu darbu, ne arī mūs darīt tikai viņu darbu. Mums katram savā veidā ir īpašs darbs. Dievam ir paticis atklāt man iekšējās dzīves noslēpumus un Viņa ļaužu apslēptos grēkus. Man uzlikts nepatīkamais pienākums norāt netaisnību un atklāt šos apslēptos grēkus. Kad Dieva Gars mani spieda norāt grēkus, par kuru esamību citi neko nezināja, tad tas satrauca nesvētījušos cilvēku siržu dabiskās jūtas. Kamēr daži pazemoja savas sirdis Dieva priekšā un, nožēlojot un atzīstot, atklāja savus grēkus, tikmēr citi savās sirdīs juta atmostamies naida garu. Norājot viņu rīcību bija ievainots lepnums. Kad viņiem vajadzēja sajust pateicību pret Dievu, kas savā žēlastībā caur savu pazemīgo darba rīku ir runājis uz tiem, lai rādītu viņu briesmas un grēkus, lai tie tos noliktu, pirms būs par vēlu izlabot nepareizības, viņi kopa domu, ka māsa Vaita ir tā, kas viņus aizvainojusi.
Daži ir gatavi jautāt: “Kas māsai Vaitai ir šīs lietas stāstījis?” Viņi pat man ir uzstādījuši jautājumu: “Vai tev kāds to ir stāstījis?” Es viņiem varēju atbildēt: “Jā. Jā. Dieva eņģelis ir runājis ar mani.” Bet viņi domāja, vai brāļi un māsas man nav atklājuši viņu grēkus. Uz priekšu es vairs nenoniecināšu liecības, kuras Dievs man devis, izskaidrojot un cenšoties pārliecināt tik aprobežotus prātus, bet visus šādus jautājumus uzskatīšu kā Dieva Gara apvainojumu. Dievs ir atradis par derīgu nolikt mani tādā vietā, kuru Viņš nav uzticējis nevienam citam mūsu rindās. [315] Viņš man uzlicis norāšanas nastu, kuru nav devis nevienam citam. Mans vīrs ir stāvējis man blakus, lai atbalstītu liecības un lai savu balsi savienotu ar norājošām liecībām. Viņš jutās spiests ieņemt noteiktu nostāju, lai apspiestu neticību un sacelšanos, kas bija pārdroša un izaicinoša un kas sagrautu ikkatru liecību, kuru es būtu pienesusi, tāpēc ka norātie bija aizskarti un doto rājienu dziļi aizvainoti. Tieši to Dievs ir paredzējis. Viņš vēlējās, lai tie justu. Lai viņu lepnās sirdis spētu atteikties no grēka un sirds un dzīve kļūtu tīra no katras netaisnības, bija nepieciešams, lai viņi justu.
Vienmēr, kad Dievs mums piešķīra sekmes, katrā Dieva bērnu uz priekšu spertajā solī, tūlīt mūsu vidū nostājās arī sātana darba rīki, lai iedvestu šaubas un neticību un lai mūsu ceļā mestu kavēkļus, kas vājinātu mūsu ticību un drosmi. Mums līdzīgi karavīriem, bija jābūt gataviem izlauzt un izcīnīt savu ceļu cauri pretestībai, kas sacēlās pret mums. Tāpēc mūsu darbs bija desmitreiz smagāks, nekā tas citādi varēja būt. Mums bija jāstāv stipriem un nelokāmiem kā klintij. Šo nelokamību iztulkoja par cietsirdību un ietiepību. Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs noliektos vispirms pa labi un tad pa kreisi,, izpatikdami nesvētījušos brāļu prātiem. Viņa nodoms ir, lai mūsu rīcība būtu taisnīga. Ne viens vien ir nācis pie mums, teikdams, ka izjūt smagu nastu par mums un vēlēdamies, lai mēs ietu kādu citu ceļu, pretēji Dieva dotajai gaismai. Kas būtu noticis, ja mēs sekotu šīm viltus gaismām un šiem fanātiskajiem iespaidiem? Tad mūsu ļaudis nevarētu mums droši uzticēties. Mums par patiesību jābūt cietiem kā kramam un tad jāspiežas uz priekšu darbā un pienākumos.
Daži mūsu vidū vienmēr ir gatavi iet līdz galējībām un pārkāpt robežas. Liekas, ka viņi ir it kā bez enkura. Tādi ļaudis ļoti kaitējuši patiesības lietai. Ir arī citi, kas liekas, nekad nevar atrast tādu vietu, kur varētu nostāties stingri un nešaubīgi, ja vajadzīgs gatavi kaujai, kad Dievs meklē un aicina uzticamus kareivjus svarīgiem pienākumiem. Ir tādi ļaudis, kas negrib uzbrukt ienaidniekam, kad Dievs to no viņiem prasa. Viņi neko nedara, līdz citi ir izcīnījuši kauju un guvuši uzvaru viņu vietā un tad gan viņi ir gatavi dalīties laupījumā. Cik daudz Dievs var paļauties uz tādiem cīnītājiem. Viņa darbā tos uzskata par gļēvuļiem.
Es redzēju, ka šī ļaužu šķira neieguva nekādu pieredzi cīņā pret grēku un sātanu. Tie vairāk bija noskaņoti cīnīties pret Kristus uzticīgajiem kareivjiem nekā pret sātanu un viņa pulkiem. Ja viņi būtu apbruņojušies un iekļāvušies cīņā, tad vērtīgi piedzīvojumi, ko iegūt bija viņu priekštiesība, būtu viņu daļa. Bet tiem nepietika drosmes cīnīties par patiesību, riskēt ar kaut ko cīņā un mācīties, kā uzbrukt sātanam un ieņemt viņa nocietinājumus. Daži nevar ne iedomāties uzdrīkstēties kaut ko likt uz spēles. Tomēr kādam ir jāuzdrošinās, ir jādara. Kas negrib riskēt, negribēdami sevi pakļaut pārmetumiem, būs gatavi novērot tos, kas nes atbildības un labprāt, ja tik būs kāda iespēja, atradīs kļūdas un ja varēs, tiem kaitēs. To savā darbā ir piedzīvojuši brālis un māsa Vaiti. Sātans un viņa pulki ir stājušies kaujā pret tiem, tomēr tas vēl nav viss; kad tie, kam vajadzēja šai cīņā stāvēt viņiem blakus, redzēja tos pāri mēram pārslogotus un nospiestus, tad tie bija gatavi pievienoties sātanam viņa darbā, lai māsu un brāli Vaitus padarītu mazdūšīgus un vājus, un, ja vien iespējams, aizdzītu no cīņas lauka.