Ārons domāja, ka Mozus ir bijis pārāk nepakļāvīgs tautas gribai. Viņš domāja, ka ja Mozus būtu bijis mazāk stingrs, ne tik noteikts un ja viņš būtu izvēlējies vidus ceļu, meklējis ar ļaudīm kaut kādu kompromisu un apmierinājis viņu vēlēšanos, tad viņam būtu bijis mazāk grūtību un Izraēļa nometnē būtu vairāk miera un saskaņas. Tādēļ viņš mēģināja rīkoties gudrāk. [299] Lai izsargātos no neapmierinātības un saglabātu ļaužu labvēlību un tā novērstu sacelšanos, kas pēc viņa domām noteikti nāktu, ja viņš nepaklausītu viņu gribai, viņš vadījās no sava rakstura tieksmēm un pakļāvās ļaužu gribai. Bet ja Ārons nešaubīgi būtu stāvējis Dieva pusē, ja ļaužu norādījumu taisīt viņiem dievu, kas ietu viņu priekšā uz Ēģipti, viņš būtu uzklausījis ar priekšlikumam atbilstošu sašutumu un šausmām, ja viņš būtu atsaucies uz Sinaja biedinošo skatu, kur Dievs tādā godībā un majestātē pasludināja savus likumus, ja viņš tiem būtu atgādinājis svinīgo derību ar Dievu, kad tie solīja paklausīt visu, ko Viņš tiem pavēlētu, ja viņš tiem būtu sacījis, ka pat savu dzīvību upurējot viņš nepakļausies viņu lūgumam, tad viņam būtu bijis iespaids, kas izsargātu ļaudis no briesmīgās atkrišanas. Bet, kad Mozus prombūtnē bija vajadzīgs viņa iespaids taisnībai par labu, kad viņam vajadzēja stāvēt tikpat stingri un nepiekāpīgi, kā to Mozus darīja, lai aizkavētu ļaudis no grēka ceļa, tad viņš tos ietekmēja nepareizā virzienā. Viņš nespēja aizstāvēt Dieva godu, turot Viņa svētos likumus. Bet uz ļauno pusi viņa ietekme bija spēcīga. Viņš pavēlēja un ļaudis paklausīja.
Kad Ārons spēra pirmo soli nepareizā virzienā, tad tas gars, kas darbojās ļaudīs, pārņēma arī viņu, un viņš uzņēmās vadību un pavēlēja un ļaudis bija neparasti paklausīgi. Ārons neapstrīdami pakļāvās vissmagākajiem grēkiem, tāpēc ka tas bija vieglāk, nekā aizstāvēt taisnību. Novirzoties no taisnīguma un vienojoties ar ļaudīm grēkā, viņam šķita, ka to pārņem jauna, neparasta noteiktība, nopietnība un dedzība. Viņa bailes likās pēkšņi pazudušas. Ar dedzību, kādu viņš nekad nebija parādījis, aizstāvot Dieva godu pret netaisnību, viņš satvēra darba rīkus, lai zeltu pārveidotu teļa tēlā. [300] Viņš pavēlēja uzcelt altāri un ar paļāvību, kas cienīga labāka mērķa, paziņoja ļaudīm, ka rīt būs Kunga svētki. Taurētāji saņēma pavēli no Ārona mutes un lika atskanēt vēstij no vienas Izraēļa pulka vienības līdz otrai.
Ārona mierīgā pārliecība nepareizā virzienā sagādāja viņam lielāku iespaidu uz ļaudīm nekā Mozus varēja iegūt, vadot viņus pareizā ceļā un apspiežot sacelšanos. Kāds briesmīgs garīgs aklums bija pārņēmis Āronu, ka viņš gaismu uzskatīja par tumsu un tumsu par gaismu! Kāda pārdrošība, izsludināt viņu elkudievīgo kalpošanu zelta teļam par Kunga svētkiem! No šī gadījuma mēs redzam, kāda vara ir sātanam pār tādiem prātiem, ko pilnīgi nepārvalda Dieva Gars. Sātans Izraēļa vidū bija pacēlis savu karogu un to paaugstināja it kā Dieva karogu.
Bez vilcināšanās un bez kauna Ārons sacīja: “Šis ir tavs dievs, Izraēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Ārons ietekmēja Izraēļa bērnus iet vēl tālāk elku dievībā, nekā viņi paši bija domājuši. Viņi vairs ilgāk neuztraucās, vai uguns liesmām līdzīgā godība kalnā nav iznīcinājusi viņu vadoni. Viņi domāja, ka tagad tiem ir tieši tāds vadonis, kāds tiem ir tieši piemērots, un viņi bija gatavi darīt visu, ko viņš tiem liktu priekšā. Viņi upurēja savam zelta dievam, pienesa tam miera upurus un nodevās priekiem un dzīrošanai. Pēc tam tie nolēma, ka ne savas netaisnības dēļ viņi ir piedzīvojuši tik daudz grūtību tuksnesī, bet ka vaina galu galā ir bijusi pie viņu vadoņa. Viņš nebija īstais vīrs. Viņš bija pārāk nepiekāpīgs un viņu grēkus pastāvīgi turēja viņu acu priekšā, brīdinot, norājot un draudot ar Dieva nepatiku. Tagad viss bija izmainījies, un viņi bija apmierināti paši ar sevi. Viņi domāja, ka ja Mozus būtu bijis tik draudzīgs un maigs kā Ārons, kāds miers un saskaņa tad būtu valdījusi Izraēļa nometnē! Viņus tagad vairs nenomāca rūpes, vai Mozus vispār nonāks no kalna vai nē.
Kad Mozus ieraudzīja Izraēļa elkudievību un sašutumā par apkaunojošo Dieva aizmiršanu nometa zemē akmens galdiņus un tos sasita, tad Ārons padevīgi stāvēja blakus un panesa Mozus rājienu ar slavējamu pacietību. [301] Tautu valdzināja Ārona pazemīgais gars, bet Mozus straujums viņiem riebās. Tomēr Dievs neskatās tā, kā cilvēki skatās. Viņi nenosodīja Mozus degsmi, bet viņa sašutumu par Izraēļa bērnu zemisko atkrišanu.
Tad īstais kara vadonis stājās savā vietā Dieva priekšā. Viņš nāca tieši no Kunga klātbūtnes, kur bija lūdzis, lai Dievs novērš savas dusmas no saviem maldošiem ļaudīm. Kā Dieva kalpam viņam tagad bija veicams cits darbs, jāaizstāv Dieva gods ļaužu priekšā un jādod tiem redzēt, ka grēks ir grēks un taisnība ir taisnība. Viņam tagad bija jānovērš Ārona briesmīgais iespaids. “Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: “Kas Kungam pieder, tas lai nāk pie manis!” Tad pie viņa sapulcējās visi Levja dēli. Un viņš uz tiem sacīja: “Tā saka Kungs, Izraēļa Dievs, joziet ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un ejiet šurp un turp no vieniem lēģera vārtiem līdz otriem un nokaujiet ikviens savu brāli un ikviens savu draugu un ikviens savu tuvāku. Un Levja dēli darīja pēc Mozus vārda, un tanī dienā krita no ļaudīm kādi trīs tūkstoši vīri. Tad Mozus sacīja: “Pildiet šodien savas rokas Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka šodien uz jums top likta svētība.”
Šeit Mozus parāda, ka īsta svētošanās nozīmē paklausību Dievam, aizstāvot taisnību vienmēr būt gatavam visnepatīkamākajos pienākumos izvest līdz galam Dieva gribu, parādot, ka Dieva prasības ir augstākas nekā draugu prasības, vai kā vistuvāko radinieku dzīvības. Levja dēli svētījās Dievam, lai izpildītu Viņa taisnīgo sodu par noziegumu un grēku.
Ārons un Mozus abi grēkoja, nedodot Dievam godu un slavu pie Meribas ūdeņiem. [302] Viņi abi bija noguruši un Izraēļa pastāvīgās kurnēšanas sakaitināti, tad, kad Dieva žēlastība atklāja savu godību ļaudīm, lai mīkstinātu un darītu padevīgas viņu sirdis un vadītu tos uz grēku nožēlu, Mozus un Ārons prasīja sev varu atvērt klinti priekš ļaudīm. “Klausieties jel, jūs pārgalvji, vai mēs jums izdabūsim ūdeni no šīs klints?! Šeit bija zelta izdevība svētīt Kungu viņu vidū, rādīt viņiem Dieva lielo pacietību un maigo žēlastību pret tiem. Viņi kurnēja pret Mozu un Āronu, jo nevarēja atrast ūdeni. Šo kurnēšanu Mozus un Ārons uzņēma kā lielu pārbaudījumu un negodu sev, aizmirsdami, ka Dievs bija tas, pret kuru ļaudis grēkoja un kuru viņi apkaunoja un nevis tie, kurus Dievs bija izredzējis savu nodomu izvešanai. Apsūdzēdami savā nelaimē Mozu un Āronu, viņi apvainoja savu labāko draugu, viņi kurnēja pret Dieva aizgādību.
Šis augsto vadoņu grēks bija liels. Viņu dzīve varēja būt gaiša un slavena līdz pat beigām. Dievs viņus bija sevišķi paaugstinājis un pagodinājis, tomēr Dievs nebūt nav labprātīgāks atvainot grēku augstās vietās stāvošajiem, kā tiem, kas ieņem zemākas vietas. Daudzi, kas sevi atzīst par kristiešiem, raugās uz vīriem, kas nenorāj un nenosoda grēku un netaisnību, kā uz dievbijīgiem vīriem un patiesiem kristiešiem, kamēr tiem, kas droši stāv par patiesību un kas savā taisnīgumā nepakļaujas nesvētiem iespaidiem, pēc viņu domām trūkst dievbijības un kristīga gara.
Kas par katru cenu aizstāv Dieva godu un patiesības skaidrību, tiem būs jāpiedzīvo dažādi pārbaudījumi, līdzīgi Pestītājam kārdināšanu tuksnesī. Kamēr tie, kam ir pakļāvīga daba, kam nav drosmes nosodīt netaisnību, bet kas klusē, kad ar savu iespaidu vajadzētu aizstāvēt patiesību pret visāda veida spaidiem, gan var izvairīties no daudzām sirdssāpēm un grūtībām, bet zaudēs arī ļoti lielo atalgojumu, ja ne pat savas dvēseles. Kas saskaņā ar Dievu un kas ticībā no Viņa saņem spēku pretoties netaisnībai un stāvēt par patiesību, tiem vienmēr būs nopietnas cīņas un bieži tie paliks gandrīz vieni. [303] Bet dārgās uzvaras būs viņu daļa, ja viņi tikai paļausies uz Dievu. Viņa žēlastība būs viņu stiprums. Viņu morālā iejūtība būs asa un skaidra un to morālie spēki būs pietiekoši, lai pretotos nepareiziem iespaidiem. Līdzīgi Mozum arī viņu taisnīgums būs nevainojams.
Ārona maigais un pakļāvīgais raksturs un vēlēšanās izpatikt ļaudīm darīja viņu aklu pret ļaužu grēkiem un pret nozieguma briesmīgo lielumu, kuru tas bija atbalstījis. Viņa rīcība, kas Izraēli iespaidoja uz netaisnību un grēku, maksāja trīs tūkstoš vīru dzīvības. Cik pilnīgi pretēja ir Mozus rīcība. Kad viņš ļaudīm bija skaidri pierādījis, ka ar Dievu nevar nesodīti jokoties, kad viņš tiem bija parādījis Dieva taisnīgo nepatiku pret viņu grēkiem, dodot briesmīgo pavēli nokaut draugus un radiniekus, kas vēl turpina palikt atkrišanas pusē, kad viņš bija paveicis taisnīgo darbu, lai novērstu Dieva dusmas, neņemot vērā ļaužu līdzjūtību pret viņu mīļajiem draugiem un radiniekiem, kas stūrgalvīgi turpināja pretoties, - pēc visa tā Mozus bija sagatavots kādam citam darbam. Viņš pierādīja, ka ir īsts Dieva un cilvēku draugs.
“Otrā rītā Mozus sacīja ļaudīm: “Jūs esat apgrēkojušies ar lieliem grēkiem, un nu es kāpšu augšā pie Kunga, vai es varēšu jūsu grēkus salīdzināt.” Tad Mozus griezās atpakaļ pie Kunga un sacīja: “Ak, šie ļaudis ir darījuši lielus grēkus un sev taisījuši zelta dievu. Nu tad, piedod, tiem viņu grēkus, bet ja nē, tad izdeldē labāk mani no tavas grāmatas, ko tu esi rakstījis.” Tad Kungs sacīja uz Mozu: “Kas pret mani grēkojis, to es izdeldēšu no savas grāmatas. Tad nu ej, vadi ļaudis, kurp es tev esmu sacījis. Redzi, mans Eņģelis ies tavā priekšā, - tomēr savā piemeklēšanas dienā es pie tiem piemeklēšu viņu grēkus.” Tā Kungs sita ļaudis, tāpēc ka tie bija taisījuši teļu, ko Ārons bija taisījis.”
Mozus pazemīgi lūdza Dievu grēkos kritušā Izraēļa dēļ. Viņš necentās viņu grēkus mazināt Dieva priekšā, Viņš vaļsirdīgi atzina, ka viņi ir apgrēkojušies ar lielu grēku un ir izgatavojuši sev zelta dievu. [304] Tad viņš zaudē savu biklumu; Izraēļa intereses ir tā saaustas ar viņa dzīvi, ka viņš droši iet pie Dieva un izlūdzas piedošanu Viņa ļaudīm. Ja viņu grēks ir tik liels, ka Dievs to nevar piedot, ja ļaužu vārdi jāizdzēš no Viņa grāmatas, tad Mozus atjauno Mozum savu apsolījumu, ka Viņa Eņģelis ies viņa priekšā, vadot ļaudis uz apsolīto zemi, tad Mozus zina, ka viņa lūgums ir paklausīts. Tomēr Kungs apgalvo Mozum, ka ja ļaudis ar saviem grēkiem un pārkāpumiem izaicinās Viņu tos sodīt, tad Viņš tos noteikti sodīs arī par šo smago grēku. Bet ja viņi uz priekšu būs paklausīgi, tad viņš izdzēsīs šo lielo grēku no savas grāmatas.