Pēc tam, kad cīņā starp dzīvību un nāvi Elija bija parādījis tādu bezbailību un drosmi, ka bija uzvarējis ķēniņu, priesterus un ļaudis, mēs tīri dabīgi gribētu domāt, ka viņš vairs nekad nepadosies izmisumam vai bailēm.
Pēc pirmās parādīšanās Ahaba priekšā, kad Elija viņam pasludināja Dieva sodu viņa un Izraēļa atkrišanas dēļ, Kungs Elijas vadīja prom no Izabeles varas uz drošu vietu pie Krites upes kalnos. Šeit Viņš pagodināja Eliju, sūtīdams tam barību rītos un vakaros. Kad upes izsīka, Dievs viņu sūtīja pie Carpatas atraitnes un ik dienas darīja brīnumu, lai apgādātu atraitnes ģimeni un Eliju ar barību. Redzot viņu svētītu ar tādas Dieva mīlestības un gādības pierādījumiem, mēs varētu domāt, ka Elija nekad vairs nezaudēs savu paļāvību uz Dievu. Tomēr apustulis mums saka, ka viņš bija cilvēks, ar tādām pašām vājībām kā mēs un līdzīgi mums padots kārdināšanām.
Ahabs atstāstīja savai sievai šīs dienas brīnišķīgos notikumus un apbrīnojamo Dieva spēka atklāsmi, kas apliecināja, ka Jehova, debess un zemes radītājs ir Dievs, viņš pateica arī to, ka Elija ir nokāvis Baala praviešus. Tad Izabele, kas bija grēkos nocietinājusies, kļuva nikna. Pašapzinīga un izaicinoša, noteikta elkudievības piekritēja, viņa ziņoja Ahabam, ka Elijam jāmirst. [289]
Šajā naktī kāds vēstnesis pamodināja nogurušo pravieti un atstāstīja viņam Izabeles pagānu dievu vārdā izteikto zvērestu, ka viņa Izraēļa klātbūtnē darīs viņam tā, kā viņš ir darījis Baala priesteriem. Atbildot šiem draudiem un Izabeles zvērestam, Elijam vajadzēja izlūgties aizsardzību no Dieva, kas viņam bija uzdevis šo darbu, kuru viņš bija darījis. Viņam vajadzēja sacīt vēstnesim, ka tas Dievs, uz kuru viņš paļaujas, būs viņa aizstāvis pret Izabeles naidu un draudiem. Bet likās, ka ticība un drosme Eliju bija atstājusi. Apjucis viņš uztrūkstas no miega. Lietus gāžas un visapkārt ir tumšs. Viņš pazaudē no skata Dievu un bēg savas dzīvības pēc, it kā asins atriebējs viņam jau sekotu. Ceļā viņš atstāj savu kalpu aiz sevis un no rīta viņš jau ir tālu prom no apdzīvotām vietām, viens pats kādā drūmā, tuksnešainā apvidū.
“Kad viņš to redzēja, tad cēlās un aizgāja savas dzīvības pēc un nonāca Berzebā, kas ir Jūdā un atstāja tur savu puisi. Bet pats gāja tuksnesī dienas gājumu un nāca un apsēdās zem paegļa krūma un vēlējās, ka viņa dvēsele mirtu un sacīja: “Nu ir gan! Ņem nu Kungs, manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.” Un viņš apgūlās un aizmiga zem paegļa krūma. Un redzi eņģelis viņu aizskāra un uz viņu sacīja: “Celies un ēd!” Un viņš skatījās atpakaļ un redzi, viņa galvas galā bija karaša uz oglēm cepta un krūze ar ūdeni. Un viņš ēda un dzēra un atkal apgūlās. Un Kunga eņģelis nāca atkal otru reizi un to aizskāra un sacīja: “Celies un ēd, jo tev ir garš ceļš priekšā.” Tā viņš cēlās un ēda un dzēra un gāja uz šīs barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Orebam. Un viņš tur iegāja vienā alā un palika tur pa nakti. Un redzi, Kunga vārds uz to notika un Viņš uz to sacīja: “Ko tu še dari, Elija?” [290]
Elijam vajadzēja paļauties uz Dievu, kas viņu būtu brīdinājis, kad bēgt un kur atrast patvērumu no Izabeles naida un būtu drošs pret Ahaba rūpīgiem meklējumiem. Šoreiz Kungs viņam nebija licis bēgt. Viņš nebija gaidījis, līdz Kungs ar viņu runātu. Viņš rīkojās nepārdomāti. Ja viņš ticībā un ar pacietību būtu gaidījis, tad Dievs būtu aizsargājis savu kalpu un būtu tam devis vēl vienu ārkārtīgu uzvaru Izraēlī, sodīdams Izabeli.
Noguris un nomākts Elija apsēdās atpūsties. Viņš ir kļuvis mazdūšīgs un līdzīgs kurnētājam. Viņš saka: “Ņem nu, Kungs, manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.” Viņš domā, ka dzīve vairs nav patīkama. Pēc neparastās Dieva spēka atklāsmes Izraēļa klātbūtnē viņš sagaidīja, ka Izabele vairs neietekmēs Ahaba prātu un ka Izraēļa valstī notiks vispārējs apvērsums. Un kad viņam paziņoja Izabeles draudu vēsti, viņš aizmirsa, ka Dievs ir tas visspēcīgais un līdzcietīgais Dievs, kāds Viņš bija tad, kad viņš lūdza tam uguni no debesīm un tā nāca, un lietu un tas nāca. Dievs bija apmierinājis katru viņa lūgumu, tomēr Elija tagad bēg, atrodas tālu no cilvēku dzīvokļiem un vairs nekad nevēlas redzēt cilvēkus.
Kā raudzījās Dievs uz savu kalpu cietēju? Vai Kungs viņu bija atmetis, tāpēc ka to bija pārvarējusi mazdūšība un izmisums? Ak, nē! Elija bija pakritis grūtībās. Visu dienu viņš bija pūlējies neko neēdis. Vadīdams Ahaba ratus un skriedams viņa priekšā līdz pilsētas vārtiem viņš bija drosmes pilns. Viņš loloja cerības, ka Izraēls kā tauta atgriezīsies un atkal padosies Dievam un atgūs Viņa labvēlību. Bet Eliju nospieda reakcija, kas bieži seko ticības pacēlumam un ievērojamiem, brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Viņš bija pacelts Pizgas virsotnē, lai tiktu pazemots visdziļākajā ticības un jūtu ielejā. Tomēr Dieva acs turpināja vērot savu kalpu. Kad Elija jutās sirdī salauzts un atstāts no Dieva un cilvēkiem, Dievs tomēr viņu nemīlēja mazāk kā tad, kad, atbildot uz viņa lūgšanu, uguns liesmas krita no debesīm, apgaismojot Karmela kalnu.
Kas nav nesuši smagas atbildības vai arī kas nav raduši dziļi just, tie nespēj saprast Elijas izjūtas un nav sagatavoti dāvāt viņam pelnīto maigo līdzjūtību. [291] Dievs zina un saprot lielo cīņu un pārbaudījumu sāpes, kas nomāc sirdi.
Elijam guļot zem paegļa krūma, to atmodina maigs pieskāriens un kāda patīkama balss. Viņš uzreiz bailēs uztrūkstas, gatavs atkal bēgt, it kā ienaidnieks, kas meklē viņa dzīvību, tiešām būtu to atradis. Bet līdzcietīgas mīlestības pilnajā sejā, kas pārliekusies pār viņu, tas neredz ienaidnieku, bet gan draugu. Kāds eņģelis no debesīm ir sūtīts ar barību, lai stiprinātu Dieva uzticīgo kalpu. Viņa balss saka Elijam: “Celies un ēd!” Baudījis tam sagatavoto atspirdzinājumu, Elija atkal aizmieg. Vēl otru reizi eņģelis kalpo Elijas vajadzībām. Tas aizskar nogurušo, bezspēcīgo vīru un līdzcietīgā maigumā saka uz viņu: “Celies un ēd, jo tev priekšā ir pārāk garš ceļš.” Elija bija stiprinājies un turpināja ceļu uz Orebu. Viņš atradās tuksnešainā vietā. Nakti pavadīja alā, lai aizsargātos no plēsīgiem zvēriem.
Šeit Dievs caur savu eņģeli Elijam jautā: “Ko tu šeit dari, Elija?” Es tevi sūtīju pie Krites upes, Es tevi sūtīju pie atraitnes Carpatā, Es tevi sūtīju uz Samariju ar vēsti Ahabam, bet kas tevi sūtīja šajā garajā ceļojumā uz tuksnesi? Un kāds tev šeit ir uzdevums? Elija Kunga priekšā izgāž savas sirds rūgtumu.
Un tas sacīja: degt esmu dedzis Kungs, Dieva Cebaot labā, jo Izraēļa bērni Tavu derību atstājuši, Tavus altārus nolauzuši, un es viens esmu atlicis un tie meklē man atņemt dzīvību. “Un viņš sacīja: izej un nostājies kalnā Kunga priekšā. Un redzi, Kungs gāja garām un līdzi briesmīga vētra, kas kalnus plosīja un klintis sašķēla, bet Kungs nebija tai vētrā. Un pēc vētras bija zemes trīcēšana, bet Kungs nebija zemes trīcēšanā. Un pēc zemes trīcēšanas nāca uguns, bet Kungs nebija ugunī. Un pēc uguns nāca klusa un lēna vēsma [balss]. [292] Un kad Elija to dzirdēja, tad viņš apklāja savu vaigu ar mēteli un izgāja un stāvēja alas priekšā, un redzi balss uz to nāca un sacīja: “Ko tu še dari, Elija? Un viņš” sacīja: Degt esmu dedzis Kunga Dieva Cebaot labā, jo Izraēļa bērni Tavu derību atstājuši, Tavus altārus nolauzuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē man paņemt dzīvību.”
Tad Kungs atklājās Elijam, rādīdams viņam, ka mierīga uzticība un stipra paļāvība uz Dievu vienmēr atradīs tūlītēju palīdzību vajadzības brīdī.
Man rādīja, ka mans vīrs ir kļūdījies padodamies mazdūšībai un neuzticēdamies Dievam. Atkal un atkal sevišķos pierādījumos Dievs viņam ir atklājis savu gādību, mīlestību un spēku. Bet redzot, ka viņa interese un degsme par Dievu un Viņa lietu nav izprasta un vērtēta, viņš reizēm ir ļāvies mazdūšībai un izmisumam. Dievs manam vīram un man ir uzticējis sevišķu un svarīgu darbu savā lietā, norāt Viņa ļaudis un sniegt tiem padomu. Redzot, ka šos rājienus neievēro un par tiem atmaksā ar naidu, bet nevis ar labvēlību, mēs bieži esam zaudējuši ticību un paļāvību uz Izraēļa Dievu un līdzīgi Elijam, esam ļāvušies mazdūšībai un izmisumam. Šī ir bijusi mana vīra lielā dzīves kļūda, ka viņš ir kļuvis mazdūšīgs, tāpēc ka viņa brāļi palīdzības vietā tam sagādājuši pārbaudījumus. Un brāļi, redzot mana vīra bēdas un mazdūšību, kas ir rezultāts viņu pašu neticībai un līdzjūtības trūkumam, tomēr daži ir gatavi uzvaroši priecāties par viņu, un pamatojoties uz viņa mazdūšību, uzskatīt, ka Dievs nevar būt ar brāli Vaitu, jo tad tas nebūtu izrādījies tik vājš. Tiem es gribu norādīt uz Elijas darbu un uz viņa mazdūšību un izmisumu. Elija, lai gan Dieva pravietis, bija cilvēks, pakļauts tādām pašām izjūtām kā mēs. Mums ir jācīnās ar cilvēcīgo izjūtu vājībām. [293] Bet ja mēs uzticamies Dievam, tad Viņš nekad mūs neatstās ne arī pametīs. Visos apstākļos mēs drīkstam stipri paļauties uz Dievu, ka Viņš mūs nekad neatstās nedz arī atmetīs, kamēr mēs saglabāsim savu taisnīgumu un godīgumu.
Savās bēdās mans vīrs var smelties drosmi apziņā, ka viņam ir līdzcietīgs Debesu Tēvs, kas lasa sirds domas un izprot tās nodomus. Kas stāv cīņas priekšgalā un kurus vada Dieva Gars sevišķu darbu veikšanai, tie bieži, noslogojumam mazinoties, jutīs reakciju un reizēm viņus var smagi nospiest mazdūšība, satricinot visvaronīgāko ticību un novājinot visnelokāmāko raksturu. Dievs saprot visas mūsu vājības. Viņš spēj līdzi just un mīlēt pat tādu, priekš kura cilvēku sirdis paliek cietas kā krams. Pacietīgi gaidīt un uzticēties Dievam, kad viss izskatās tumšs, - tā ir mācība, kas manam vīram jāmācās vēl pilnīgāk. Dievs neļaus viņam vilties savā godīgumā un taisnīgumā.