Ārons nomira un tika aprakts Hora kalnā. Kalnā viņu pavadīja brālis Mozus un dēls Ēleāzars. Mozum bija jāpilda sāpīgs pienākums, jānoņem savam brālim priestera tērps un jāuzvelk tas Ēleāzaram, jo Dievs bija teicis, ka viņam jāmanto Ārona priestera amats. Mozus un Ēleāzars bija liecinieki Ārona nāvei, un Mozus viņu apraka uz kalna. Šis skats uz Hora kalna liek mums atcerēties dažus no visapbrīnojamākajiem notikumiem Ārona dzīvē.
Ārons bija laipns, draudzīgs cilvēks, un Dievs izvēlējās, lai tas būtu ar Mozu un runātu viņa vietā, īsi sakot, lai viņš būtu Mozus mute. Dievs būtu varējis izredzēt par vadoni Āronu, bet Viņš, kas pazīst sirdis un izprot raksturus, zināja, ka Ārons ir pakļāvīgs un ka viņam trūkst drosmes visos apstākļos aizstāvēt patiesību. Ārona vēlēšanās iemantot ļaužu labvēlību, reizēm lika tam izdarīt lielas kļūdas. [294] Viņš pārāk bieži padevās ļaužu lūgumiem un tā apkaunoja Dievu. Šis pats noteiktības trūkums patiesības jautājumos viņa ģimenē beidzās ar divu viņa dēlu nāvi. Ārons bija ļoti dievbijīgs un praktiski spējīgs vīrs, tomēr nolaidīgs savas ģimenes audzināšanā. Tai vietā, lai no dēliem prasītu cieņu un godbijību, viņš tiem atļāva sekot pašiem savām tieksmēm. Viņš tos neaudzināja pašaizliedzībā, bet gan padevās viņu iegribām. Viņi nemācījās cienīt un godāt vecāku autoritāti. Tēvam vajadzēja būt īstajam savas ģimenes vadītājam tik ilgi, kamēr tas dzīvoja. Viņš nedrīkstēja zaudēt savu autoritāti pat tad, kad bērni bija izauguši un kad tiem bija pašiem savas ģimenes. Tautas valdnieks bija pats Dievs, un no saviem ļaudīm Viņš prasīja paklausību un godu.
Kārtība un labklājība valstī ir atkarīga no labas kārtības draudzē. Un draudzes labklājība, saskaņa un kārtība ir atkarīga no pareizas kārtības un pilnīgas disciplīnas ģimenēs. Dievs soda vecāku neuzticību, kuriem Viņš uzticējis pienākumu saglabāt un aizkavēt vecāku valdīšanas pamatlikumus, kas ir draudzes disciplīnas un tautas labklājības pamatā. Viens neaudzināts [nedisciplinēts] bērns bieži izjauc draudzes mieru un saskaņu un pamudina tautu uz kurnēšanu un sacelšanos. Vissvinīgākā veidā Kungs ir piekodinājis bērniem viņu pienākumu no sirds cienīt un godāt vecākus. Un no otras puses, Viņš prasa, lai vecāki mācītu savus bērnus un bez mitēšanās censtos ieaudzināt viņos cieņu pret Dieva likumu prasībām, Dieva atzīšanu un bijāšanu. Šie priekšraksti, kurus Dievs tik svinīgi pasludinājis jūdiem, ir tikpat saistoši arī kristīgiem vecākiem. Kas atstāj novārtā Dieva Vārdā doto gaismu un norādījumus par bērnu audzināšanu, un pavēlēšanu savam namam pēc sevis, tiem būs jānes briesmīga atbildība. Ārona noziedzīgā nolaidība, neprasot no bērniem cieņu un godbijību, beidzās ar dēlu nāvi. [295]
Dievs nošķīra Āronu, izredzot viņu un viņa vīriešu kārtas pēcnācējus priesteru amatam. Viņa dēli kalpoja svētajā vietā. Nabads un Abijus nebijās Dieva pavēli, lai vīraka kvēpināmajos traukos līdz ar vīraku Viņa priekšā upurētu svētu uguni. Piedraudot ar nāves sodu, Dievs bija aizliedzis līdz ar vīraku Viņa priekšā pienest parasto uguni.
Un šeit ir redzams nolaidīgās audzināšanas rezultāts. Tā kā Ārona dēli nebija mācīti cienīt un godāt tēva pavēles, tad viņi neievēroja vecāku autoritāti, tad viņi arī nespēja izprast nepieciešamību noteikti paklausīt Dieva prasībām. Padodamies savai kārei pēc vīna, tā uzbudinošajā iespaidā viņu prāts bija aptumšojies, un tie nespēja izšķirt starpību starp svētām un parastām lietām. Tieši pretēji Dieva skaidrajam norādījumam pienesdami parasto uguni svētās uguns vietā, viņi To negodāja. Dieva dusmas viņus sodīja. Uguns izgāja no Viņa klātbūtnes un tos iznīcināja.
Pacietīgs un pazemīgā padevībā Ārons panesa savas lielās bēdas. Tā dvēseli žņaudza bēdas un asas sāpes. Viņš bija spiests atzīt, ka nav izpildījis savu pienākumu. Viņš bija Visaugstākā Dieva priesteris, lai salīdzinātu ļaužu grēkus. Viņš bija arī sava nama priesteris, tomēr bija ļāvies tieksmēm neievērot savu bērnu neprātu. Viņš bija nevērīgi izturējies pret pienākumu radināt un audzināt bērnus paklausīgus, pašaizliedzīgus un godbijīgus pret vecāku autoritāti. Būdams iecietīgs nevietā, viņš bērnu raksturos neattīstīja godbijību pret mūžīgām lietām. Ārons nesaskatīja labāk par daudziem kristiešiem, kas tagad tā dara, ka viņa nepareizā mīlestība un iecietība pret bērnu kļūdām ir par iemeslu noteiktai Dieva nepatikai un Viņa dusmām, kas izlauzīsies tos iznīcināt. Tāpēc ka Ārons bija nolaidīgs prasīt, lai ievēro Viņa autoritāti, pret tiem pamodās Dieva taisnīgie aizrādījumi, bez stingriem ierobežojumiem no viņu kā vecāku puses, un viņa neprātīgā savu dēlu saudzēšana bija vislielākā nežēlība. Dievs tiesas lietu ņēma savās rokās un iznīcināja Ārona dēlus.
Kad Dievs aicināja Mozu kāpt kalnā, tad pagāja sešas dienas, pirms viņu uzņēma mākonī, tiešā Dieva klātbūtnē. [296] Visu kalna virsotni apņēma Dieva godība. Un pat tad, kad Izraēļa bērnu priekšā tieši bija redzama Dieva godība, neticība viņos bija tik dabīga, ka tie neapmierināti sāka kurnēt par to, ka Mozus atrodas prom no viņiem. Dieva godībai norādot uz Viņa svēto klātbūtni kalnā un viņu vadonim atrodoties tiešā sarunā ar Dievu, arī tiem vajadzēja svētīties, dziļi pārmeklējot savas sirdis, pazemojoties un bīstoties Dievu. Dievs Mozus vietā bija atstājis Āronu un Uru. Mozus prombūtnes laikā ļaudīm vajadzēja prasīt padomu no šiem Dieva ieceltajiem vīriem.
Šeit atklājās Ārona, kā Izraēļa vadoņa vai valdnieka nepilnīgums. Ļaudis uzmācās tam, lai viņš tiem taisītu dievus, kas viņu priekšā ietu uz Ēģipti. Te Āronam bija izdevība parādīt savu ticību un nesatricināmo paļāvību uz Dievu. stingri un noteikti nostājoties pretī ļaužu priekšlikumam. Bet viņa raksturā esošā vēlēšanās izpatikt un pakļauties ļaudīm, lika viņam upurēt Dieva godu. Viņš prasīja, lai tie atnes savas rotas lietas, un no tām taisīja zelta teļu, pasludinot pēc tam ļaudīm: “Šis ir tavs dievs, ak Izraēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.” Un šim bezjūtīgajam dievam viņš taisīja altāri un izsauca uz rītdienu Kunga svētkus. Likās, ka ļaudis bija atbrīvoti no visiem ierobežojumiem. Viņi zelta teļam upurēja dedzināmos upurus un atļāva sevi pilnīgi pārvaldīt vieglprātības garam. Tie padevās apkaunojošai rīšanai un dzeršanai, tie ēda un dzēra un cēlās priecāties.
Bija pagājušas tikai nedaudzas nedēļas, kopš tie noslēdza svinīgu derību ar Dievu, apsoloties paklausīt Viņa balsij. Viņi bija paklausījuši Dieva likuma vārdus, ko no Sinaja pasludināja godbijību iedvesošā varenībā, pavadītus ar pērkoniem, zibeņiem un zemes trīcēm. Viņi bija dzirdējuši tieši no paša Dieva mutes paziņojumu: “Es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis. Tev nebūs sev darīt nekādu tēlu [grieztu tēlu- angļu tulk.], nedz līdzību ne no tā, kas augšā debesīs, ne no tā, kas apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ūdenī apakš zemes. Tev nebūs priekš tiem zemē mesties, nedz tiem kalpot, jo Es, Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam pie tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību tūkstošiem, kas mani mīl un manus baušļus tur.”
Aicināti kalnā, lai tur redzētu Dieva godību, Ārons un arī viņa dēli bija paaugstināti. “Un tie redzēja Izraēļa Dievu un apakš Viņa kājām it kā darījumu no safīra akmeņiem, skaidru kā pašas debesis.”
Dievs bija nozīmējis Nabadu un Abiju vissvētākajam darbam, tādēļ Viņš tos pagodināja visbrīnišķīgākā veidā. Viņš deva tiem iespēju skatīt Viņa brīnišķīgo godību, lai kalnā redzētās ainas paliktu ar viņiem un tie spētu labāk kalpot Viņa darbā, atdodot Viņam ļaužu priekšā to augsto godu un cieņu, kas tiem ļautu skaidrāk saprast Viņa raksturu un pamodinātu viņos patiesu paklausību un cieņu visām Viņa prasībām.
Pirms Mozus atstāja ļaudis kalna pakājē, viņš tiem lasīja priekšā tās derības vārdus, kuru Dievs ar tiem bija derējis, un tie atbildēja vienā balsī: “Visu, ko Kungs sacījis, to mēs darīsim un klausīsim.” Cik lielam gan vajadzēja būt Ārona grēkam, cik smagam Dieva acīs!
Kad Mozus kalnā saņēma Dieva likumus, Kungs viņam darīja zināmu Izraēļa grēku un prasīja Viņam atļaut noiet pie tiem un tos iznīcināt. Bet Mozus aizlūdza Dievu par ļaudīm. Lai gan Mozus bija vislēnprātīgākais vīrs, kāds jebkad ir dzīvojis, bet kad ļaužu intereses, kuriem Dievs viņu bija iecēlis par vadoni, atradās briesmās, tad viņš pazaudēja savu dabīgo biklumu un ar neparastu neatlaidību un apbrīnojamu drosmi karsti lūdza Dievu par Izraēli. Viņš nebija ar mieru, ka Dievs iznīcinātu savus ļaudis, kaut arī Dievs apsolīja viņu vietā paaugstināt Mozu un celt labāku tautu nekā Izraēls. [298]
Mozus panāca savu. Dievs paklausīja viņa dedzīgo lūgšanu neizdeldēt savus ļaudis. Mozus paņēma derības galdiņus, desmit baušļu likumus un kāpa lejup no kalna. Piedzērušos Izraēļa bērnu dzīru troksnis aizsniedza viņa ausis jau ilgi pirms nonākšanas nometnē. Redzot viņu elkudievību un ka viņi tik lielā mērā bija lauzuši derības vārdus, Mozu pārņēma skumjas un sašutums par viņu zemisko elkukalpību. Viņu pārņēma apjukums un kauns par tiem un tāpēc viņš nosvieda zemē un salauza derības galdiņus. Tā kā viņi bija lauzuši derību ar Dievu, tad Mozus, sasitot galdiņus, paziņoja, ka tāpat Dievs ir lauzis savu derību ar tiem, galdiņi, uz kuriem bija rakstīti Dieva likumi, tagad bija sasisti.
Ārons, kura raksturs bija laipns, tik ļoti maigs un patīkams, centās noskaņot Mozu labvēlīgi, it kā ļaudis nebūtu izdarījuši tik lielu grēku, kura dēļ viņam būtu tik ļoti jāuztraucas. Mozus sašutis jautāja: “Ko šie ļaudis tev darījuši, ka tu tik lielu grēku pār tiem esi vedis?” Tad Ārons sacīja: “Lai mana kunga dusmas neiedegtos, tu pazīsti tos ļaudis, ka tie ir ļauni. Tie uz mani sacīja: “Taisi mums dievu, kas iet mums priekšā, jo šis Mozum, šim vīram, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas tam ir noticis. Un es uz tiem sacīju: “Kam ir zelts, tas lai to noplēš.” Un tie man to deva, un es to iemetu ugunī, no tā kļuva teļš.” Ārons vēlējās, lai Mozus domātu, ka kāds neparasts brīnums viņu rotas lietas ir pārvērtis teļa veidā. Viņš nestāstīja Mozum, ka viņš kopā ar citiem amatniekiem ir uztaisījis šo tēlu.