Šajā gadījumā Elija uzdrošinājās rīkoties ticībā. [287] Viņš negaidīja, lai redzētu. “Un pa tam debess apmācās ar melniem mākoņiem un vētra un stiprs lietus gāzās. Un Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezraēli. Un Kunga roka nāca par Eliju un tas apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu uz Jezraēli.”
Visu dienu Elija bija pavadījis lielā satraukumā un darbā, tomēr Dieva Gars nāca pār viņu, jo viņš bija paklausījis un, sodīdams elkdievīgos priesterus, izpildījis Kunga prātu. Dažs būs gatavs sacīt: Kāds nežēlīgs un cietsirdīgs cilvēks ir bijis Elija! Un tāpat katrs, kas riskējot ar visu, aizstāv Dieva godu, piedzīvos, ka daudzi to nosodīs un notiesās.
Sāka līt lietus. Bija nakts un lietus traucēja Ahabam redzēt ceļu. Dieva Gara un Viņa spēka stiprināts, Elija sajoza savas rupjās drēbes un skrēja Ahaba ratu priekšā, pavadīdams viņu līdz ieejai pilsētā. Dieva pravietis bija pazemojis Ahabu viņa ļaužu priekšā. Viņš bija nokāvis tā elkdievīgos priesterus un tagad gribēja Izraēlim apliecināt, ka atzīst Ahabu par savu ķēniņu. Parādīdams sevišķu pagodinājumu, viņš vadīja Ahaba ratus, skriedams to priekšā līdz pilsētas vārtiem.
Šis gadījums satur mācību jauniem cilvēkiem, kas atklāti atzīst, ka ir Dieva kalpi, kas nes Viņa vēsti, bet paši sevi vērtē pārāk augstu. Tiem nav Elijam līdzīgu piedzīvojumu, tomēr viņi uzskata, ka stāv pāri pienākumiem, kas pēc viņu domām, jāveic kalpiem. Baidīdamies, ka nepadara kaut ko kalpam atbilstošu, tie negrib nokāpt no garīga darba strādnieka cieņas augstumiem, lai kalpotu tur, kur vajadzīgs. Tiem visiem jāmācās no Elijas piemēra. Viņa vārds trīs gadus zemei noslēdza debesus bagātības, rasu un lietu. Viņa vārds bija vienīgā atslēga, lai atslēgtu debesis un liktu nākt lietus gāzēm. [288] Ķēniņa un Izraēļa ļaužu tūkstošu klātbūtnē pienesot vienkāršu lūgšanu, Dievs Eliju pagodināja, atbildot uz to ar uguns liesmām no debesīm, kas iededzināja uguni uz upura altāra. Viņa roka izpildīja Dieva sodu, nokaujot astoņi simti piecdesmit Baala praviešus, un tomēr pēc dienas nogurdinošajām pūlēm un sevišķās uzvaras viņš, kurš spēja izsaukt mākoņus un lietu un uguni no debesīm, bija labprātīgs izpildīt sulaiņa darbu un skrēja tumsā, vētrā un lietū Ahaba ratu priekšā, kalpodams valdniekam, kuru viņš nebija baidījies tieši vaigā norāt grēku un noziegumu dēļ. Ķēniņš iegāja pilsētas vārtos, bet Elija ietinās savā mētelī un apgūlās uz kailas zemes.