Elija pieprasa visa Izraēļa un arī visu Baalu praviešu sasaukšanu Karmela kalnā. [279] Pravieša svinīgais izskats liecina, ka viņš stāv Kunga, Izraēļa Dieva klātbūtnē. Atkritušā Izraēļa stāvoklis prasa stingru izturēšanos, nopietnu valodu un pavēlnieka autoritāti. Dievs sagatavo vēsti, kas piemērota laikam un apstākļiem. Reizēm Viņš saviem vēstnešiem dod Savu Garu, lai tie dienu un nakti liktu skanēt modinošai balsij, kā to darīja viņa vēstnesis Jānis: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Bet bez tam ir arī vajadzīgi darbīgi vīri, kas neļausies novērsties no pienākuma tekas, bet ar savu enerģiju modinās un jautās: “Kas ir Kunga pusē, lai tas nāk ar mums.” Lai arī kādos apstākļos neatrastos Kunga ļaudis, Dievam vienmēr būs tiem piemērota vēsts.
Pa visu valsti ar Elijas vēsti izsūtīja steidzīgus vēstnešus. Lielās un mazās pilsētas, ciemi un ģimenes sūta savus pārstāvjus. Šķiet, visi steidzas atsaukties uz aicinājumu, it kā būtu jānotiek kādam neredzētam brīnumam. Saskaņā ar Elijas pavēli, Ahabs sapulcina Karmela kalnā Baala praviešus. Izraēļa atkrišanas vadītāja sirdi sagrābušas lielas bailes un drebēdams viņš paklausa stingrā Dieva pravieša rīkojumiem.
Ļaudis sapulcējas Karmela kalnā, skaistā vietā, kas citreiz bija ziedoša un zaļojoša, bet tagad, zem Dieva lāsta tās skaistums ir novītis. Šajā kalnā, kas sevišķi izcēlās ar savām birzīm un ziedu bagātību, Baala pravieši bija uzcēluši altārus, lai kalpotu pagānu dieviem. Šis kalns bija tālu redzams, tas pacēlās pāri plašai apkārtnei un bija tālu redzams. Tā kā pielūdzot elku dievus, šajā vietā Dievs ticis ļoti apkaunots, tad Elija to, kā vispiemērotāko izvēlējās Dieva spēka atklāšanai un Viņa goda aizstāvēšanai.
Izabeles pravieši, skaitā astoņi simti piecdesmit, līdzīgi kaujai sagatavotu karavīru pulkam, uznāk ar mūzikas instrumentiem pilnā sastāvā, kā kādā parādē. [280] Bet viņu sirdis dreb, iedomājoties, ka pēc Jehovas pravieša vārda Izraēļa zeme trīs gadus nav baudījusi ne rasu, ne lietu. Viņi jūt, ka tuvojas kāds briesmīgs izšķirošs notikums. Tie bija paļāvušies uz saviem dieviem, bet nebija spējīgi atsaukt Elijas vārdus un parādīt, ka viņš ir viltnieks. Viņu dievi bija kurli un nedzirdēja viņu izmisīgo kliegšanu un lūgšanas. Tie neuzlūkoja arī viņu upurus.
Ir agrs rīts. Elija, atkritušā Izraēļa un Baala praviešu ielenkts, stāv uz Karmela kalna. Vientuļš vīrs bez bailēm stāv milzīga pūļa vidū. Viņš, kuru visa ķēniņa valsts uzskatīja par sava lielā posta vaininieku, atrodas viņu priekšā, vienkāršs vīrs bez iespaidīgām ārišķībām, bez karavīru apsardzes, bet nepazīdams baiļu. Viņš stāv, ietērpts rupjās drēbēs, bet ar nopietnu svinīgumu sejā, pilnīgi apzinādamies savu svēto uzdevumu, Dieva kalps, kas gatavs izpildīt Viņa pavēles. Elija raugās uz visaugstāko kalna virsotni, kur agrāk, kad kalnu vēl ietērpa ziedoši koki un puķes, stāvēja Jehovas altāris. Tagad šo vietu klāj Dieva iznīcinošā dvesma, viss Izraēļa posts pilnībā redzams no pamestā un nojauktā Jehovas altāra, redzami ir tikai Baala altāri. Ahabs stāv Baala praviešu priekšgalā un visi norūpējušies, baiļu pārņemti gaida uz Elijas vārdiem.
Pilnā saules gaismā, apņemts no tūkstošiem karavīriem, Baala praviešiem un Izraēļa ķēniņa, -stāv neaizsargātais vīrs. Elija, šķietami viens pats un tomēr ne viens. Visvarenais Debesu karapulks ir ap viņu. Visspēcīgākie eņģeļi ir nonākuši no debesīm, lai apsargātu uzticīgo un taisnīgo pravieti. Stingrā, pavēlošā balsī sauc Elija: “Cik ilgi jūs klibosiet uz abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals ir tas, tad sekojiet tam.” Un ļaudis tam neatbildēja ne vārda. Neviens šai milzīgajā sanāksmē neuzdrošinājās izteikt kādu vārdu par labu Dievam un parādīt savu uzticību Jehovam. [281]
Kādi pārsteidzoši maldi, kāds briesmīgs aklums, līdzīgi tumšam mākonim pārklāja Izraēli! Šis aklums un atkrišana nebija tos pārņēmusi pēkšņi; tā uzvarēja tos pakāpeniski, tāpēc ka viņi neņēma vērā Kunga sūtītos rājienus un brīdinājumus par viņu lepnumu un grēkiem. Un tagad, šajā bīstamajā krīzes brīdī, elku dievīgo priesteru un atkritušā ķēniņa klātbūtnē viņi palika neitrāli. Ja ir kāds grēks, kas Dievam riebjas pāri par citiem viņa ļaužu noziegumiem, tad tas ir nekā nedarīšana sevišķi kritiskā brīdī. Vienaldzību un neitralitāti reliģiskas krīzes laikā Dievs uzlūko kā smagu noziegumu un pielīdzina visļaunākajam naidam pret Dievu.
Viss Izraēls klusē. Atkal viņus uzrunājot atskan Elijas balss: “Es viens vienīgs esmu atlicis Kunga pravietis. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit. Dodiet nu mums divus vēršus un lai tie izvēlas vienu vērsi un to sagatavo un liek uz malkas, bet uguni lai nepieliek, tad es arī sagatavošu otru vērsi un to likšu uz malkas un nelikšu uguni klāt. Tad piesauciet jūs savu dievu vārdus, bet es piesaukšu Kunga Vārdu; kurš Dievs un ar uguni atbildēs, tas lai ir Dievs. Tad visi ļaudis atbildēja un sacīja: Šis vārds ir labs. Un Elija sacīja un Baala praviešiem: izvēlieties vienu vērsi un sataisiet to pa priekšu, jo jūs esiet daudzi un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nelieciet klāt. Tad tie ņēma vērsi, ko viņš tiem deva, un to sagatavoja un piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienas vidum, sacīdami: Baal, paklausi mūs! Bet tur nebija ne balss, ne atbildes, un tie lēkāja ap uzcelto altāri.”
Elija priekšlikums ir saprātīgs. Ļaudis neuzdrīkstas no tā izvairīties, un tiem pietiek drosmes atbildēt: šis vārds ir labs. Baala pravieši neuzdrošinās nepiekrist vai izvairīties. Dievs vadīja uz šo pārbaudi un radīja apjukumu elku dievības vadoņu starpā, tā sagatavodams sevišķu uzvaru savam vārdam. Baala pravieši neuzdrošinājās neko citu, kā pieņemt šos nosacījumus. Izbijušies un juzdamies vainīgi savās sirdīs, kaut arī ārēji pašapzinīgi un izaicinoši, tie uzceļ savu altāri, uzliek upuri un uzsāk savas burvības, savu dziedāšanu un kliegšanu, kas raksturīga pagānu dievkalpojumiem. [282] Viņu griezīgie skaļie kliedzieni atbalsojas mežos un kalnos: Baal, paklausi mūs. Priesteri spiežas barā ap savu altāri, lēkādami un locīdamies, spiegdami, ar kājām sizdami, ar nedabīgām kustībām, plēzdami savus matus un iegriezdami miesas, viņi rāda savu šķietamo sirsnību.
Paiet rīts, pienāk pusdiena, tomēr nekas neliecina, ka viņu dievi būtu iežēlojušies par Baala priesteriem, šiem piekrāptajiem elku pielūdzējiem. Nekāda balss neatbild viņu ārprātīgajiem kliedzieniem. Priesteri pastāvīgi gudro, kā ar viltu varētu aizdedzināt uguni uz altāra, atdodot godu Baalam. Bet Elija stingrais skats vēro katru viņu kustību. Visas astoņi simts balsis aizsmok. Viņu drēbes aptraipītas asinīm, un tomēr viņu ārprātīgais satraukums nerimstas. Viņu lūgšanas jaucas ar lāstiem saules dievam, ka tas nesūta uguni viņu altārim. Elija stāv klāt un ar ērgļa skatu uzmana, lai nenotiktu nekāda krāpšana, jo viņš zina, ka ja tiem ar viltu izdotos aizdedzināt uz altāra uguni, tad viņu uz vietas saplosītu gabalos. Viņš vēlas rādīt ļaudīm, cik neprātīgas ir viņu šaubas, viņu klibošana uz abām pusēm, tad kad tie ir redzējuši Dieva majestātiskā spēka brīnišķīgos darbus viņu labā un neskaitāmos Viņa bezgalīgās žēlastības un mīlošās laipnības pierādījumus.
“Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs, viņš laikam ir domās, vai darīšanās, vai ceļā, varbūt viņš guļ, lai uzmostas.” Un tie sauca ar stipru balsi un iegriezās pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, kamēr tiem asinis tecēja. Kad nu pusdiena jau bija pāri, tad tie vēl muldēja līdz ēdamā upura laikam, bet tur nebija ne balss, ne atbildes, ne uzklausīšanas.”
Cik labprāt sātans, kas līdzīgi ugunij krita no debesīm, būtu nācis palīgā šiem viņa piekrāptajiem ļaudīm, kuru prātus viņš pārvaldīja un kas pilnīgi bija nodevušies viņa kalpībā. [283] Labprāt viņš būtu sūtījis zibeņus un aizdedzinājis viņu upuri, bet Jehova bija ierobežojis sātanu. Viņš savaldīja velna spēku, un visa viņa viltība nespēja novadīt nevienu dzirksteli līdz Baala altārim.
Tuvojas vakars. Baala pravieši ir noguruši, zaudējuši spēku un apjukuši. Viens ieteic vienu lietu, otrs citu, līdz tie pārtrauc savas pūles. Viņu kliedzieni un lāsti vairs neskan pāri Karmela kalnam. Bezspēcīgi un izsalkuši tie atsakās no cīņas.
Ļaudis ir liecinieki negudro un ārprātīgo priesteru drausmīgajai rīcībai. Viņi ir redzējuši tos lēkājam ap altāri, it kā tie savam altārim gribētu satvert degošās saules starus. Tie ir noguruši parādot pagānu elku dievību, atklājot savu demonismu un tagad ar bažām un norūpējušies gaida uz Elijas vārdiem.
Tagad pienākusi Elijas kārta. Tad Elija sacīja uz visiem ļaudīm: Nāciet šurp pie manis. Tad visi ļaudis pie tā piegāja. Un viņš atkal uztaisīja Kunga altāri, kas bija salauzts. Un Elija ņēma divpadsmit akmeņus pie Jēkaba bērnu skaita, uz ko Kunga vārds bija noticis sacīdams: tavu vārdu būs saukt Izraēli. Un viņš uztaisīja no akmeņiem altāri Kunga vārdā un taisīja grāvi ap altāri tik platu, ka tur divi mēri labības varēja saiet. Un viņš salika malku un dalīja vērsi gabalos un to nolika uz malkas. Un viņš sacīja: pildiet četrus traukus ar ūdeni un lejiet to uz dedzināmo upuri un uz malkas. Un viņš sacīja: dariet to vēl otru reizi. Un tie to tā darīja otru reizi. Un viņš sacīja: dariet to vēl trešo reizi, un tie to darīja trešo reizi. Un ūdens tecēja ap altāri un grāvis tapa pilns ar ūdeni. Un ap ēdamā upura laiku pravietis Elija piegāja un sacīja: Kungs, Ābrahama, Īzaka un Izraēļa Dievs, šodien lai top zināms, ka tu esi Dievs Izraēlī un es Tavs kalps, un ka visu šo es esmu darījis uz Tavu vārdu: paklausi mani, Kungs, paklausi mani, lai šie ļaudis atzīst, ka Tu, Kungs, esi Dievs, un ka Tu viņu sirdi atgriez atpakaļ. Tad Kunga uguns krita zemē un aprija dedzināmo upuri un malku un akmeņus un zemi un uzlaizīja arī ūdeni bedrē. [284] Kad nu visi ļaudis to redzēja, tad tie metās uz savu vaigu un sacīja: “Kungs ir Dievs, Kungs ir Dievs.”