Ļoti daudzi jūtas aizvainoti un ir nepacietīgi, ka viņus bieži traucē ar brīdinājumiem un pārmetumiem, kas viņu grēkus tur viņu acu priekšā. Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.” Motīvus un nolūkus, neticību, aizdomas un skaudību var apslēpt no cilvēkiem, bet ne no Kristus. Patiesais Liecinieks nāk kā padoma devējs: “Es tev dodu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos, [257] un acu zāles, tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo tos, ko es mīlēju, es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar mani. Tiem, kas uzvar, es došu sēdēt pie manis, uz mana goda krēsla, tā kā es esmu uzvarējis un sēdu pie mana Tēva uz viņa goda krēsla.”
Tiem, ko norāj Dieva Gars, nevajadzētu sacelties pret pazemīgo darba rīku. Ne maldīgs mirstīgais, bet Dievs ir runājis, lai glābtu viņus no bojā ejas. Kas nicina brīdinājumus, tos atstās aklumā, lai paši sevi piekrāptu. Bet kas tos ievēro un dedzīgi ķeras pie darba, lai atšķirtos no grēkiem un saņemtu vajadzīgo žēlastību, to siržu durvis atvērsies, lai viņu dārgais Pestītājs varētu ieiet un dzīvot ar viņiem. Šos ļaudis jūs vienmēr atradīsiet dzīvojam pilnīgā saskaņā ar Dieva Gara liecībām.
Sludinātājiem, kas pasludina tagadējo patiesību, nevajadzētu atstāt novārtā svinīgo vēsti Laodiķejai. Patiesā Liecinieka liecības nav miera vēsts. Kungs viņiem nesaka: Ar jums viss ir kārtībā, jūs esat panesuši pārmācības un rājienus, kurus jūs nekad neesiet pelnījuši, ar stingrību jūs esat nevajadzīgi padarīti mazdūšīgi, jūs neesat vainīgi tai ļaunumā un grēkos, kuros jūs esat norāti.
Uzticīgais Liecinieks paziņo, ka tad, kad jūs domājat, ka ap jums zeļ labklājība, jums pilnīgi trūkst pat visnepieciešamākais. Nepietiek, ja sludinātāji pasludina tikai teorētiskos jautājumus, viņiem jāskar arī praktiski temati. Tiem jāstudē Kristus praktiskās mācības mācekļiem, tās neizdzēšami jāieraksta savās un ļaužu dvēselēs. Vai tāpēc, ka Kristus sniedz šo norājošo liecību mums jādomā, ka viņš pazaudējis maigo mīlestību uz saviem ļaudīm? [258] Ak, nē! Viņš, kurš mira, lai atpirktu cilvēku no nāves, mīl ar dievišķu mīlestību, un kurus Viņš mīl, tos Viņš rāj. “Ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu.” Tomēr daudzi negrib pieņemt vēsti, kuru Debesis žēlastībā tiem sūta. Viņi nevar panest, ja tiem stāsta par viņu novārtā atstātajiem pienākumiem, par viņu kļūdām, savtīgumu, lepnumu un pasaules mīlestību.
Man rādīja, ka Dievs manam vīram un man uzlicis sevišķu darbu – nest skaidras liecības Viņa ļaudīm un saukt skaļi, balsi netaupot, lai atklātu ļaudīm viņu pārkāpumus un Izraēļa namam viņa grēkus. Tomēr ir tādi ļaudis, kas negrib pieņemt norājošo vēsti un paceļ savas rokas, lai aizsargātu tos, kurus Dievs grib norāt un labot. Tie vienmēr parāda līdzjūtību tiem, kuriem Dievs grib likt izjust viņu patieso nabadzību.
Kunga vārdu, ko pasludina Viņa kalpi, daudzi uzņem ar šaubām un bailēm. Un daudzi vilcinās paklausīt dotajiem brīdinājumiem un rājieniem, gaidīdami līdz no tiem atņems katru šaubu ēnu. Neticība, kas prasa pilnīgu zināšanu, nekad nepakļausies tiem pierādījumiem, kurus Dievam labpatīk dot. Viņš no saviem ļaudīm prasa ticību, kas balstās uz pierādījumiem, bet ne uz pilnīgu zināšanu. Tiem Kristus sekotājiem, kas pieņem Kristus sūtīto gaismu, jāpaklausa Dieva balsij, kas runā uz viņiem arī tad, kad daudzas balsis kliedz pretī Dieva balsij. Tāpēc jāprot atšķirt Dieva balsi no citām.
Tie, kas negrib strādāt, kad Kungs tos uzaicina, kas gaida vēl uz drošākiem pierādījumiem un vēl labvēlīgākām izdevībām, paliks staigājam tumsā, jo gaisma tiks atņemta. Atraidīti pierādījumi var arī neatkārtoties.
Daudzi tiek kārdināti attiecībā uz mūsu darbu un apšauba to. Daži ir kārdināti, Dieva ļaužu grūtībās un sarežģījumos apvainot mūsu dotās brīdinošās liecības. Viņi domā, ka grūtības sagādā tas, kurš nes brīdinājuma vēsti, kurš uzrāda ļaužu grēkus un labo viņu kļūdas. [259] Dvēseļu ienaidnieks daudzus ir piekrāpis. Viņi domā, ka brāļa un māsas Vaitu darbs būtu pieņemams, ja viņi pastāvīgi nenosodītu netaisnību un nenorātu grēku. Man rādīja, ka Dievs ir mums uzlicis šo darbu un ja mēs tiekam aizkavēti sastapties ar Viņa ļaudīm un nest savas liecības un strādāt pret neuzticīgajiem un greizsirdīgajiem no nesvētījušos vidus, tad tas notiek ļoti spēcīgo sātana kārdinājumu dēļ. Kas pastāvīgi stāv apšaubītāju pusē, jūtas brīvi iedvest savas šaubas citiem un likt tiem manīt savu neticību. Daži uzrāda svētulīgas un šķietami apzinīgas un ļoti dievbijīgas šaubas, kuras viņi iesaka piesardzīgi, bet kurām ir desmitreiz lielāks spēks iedrošināt maldošos mazināt mūsu iespaidu un vājināt Dieva ļaužu uzticību mūsu darbam, nekā tad, ja viņi rīkotos daudz atklātāk. Es redzēju, ka šīs nabaga dvēseles bija sātana piekrāptas. Viņi sev glaimo, ka ir taisni, ka viņi bauda Dieva labvēlību un ir bagāti garīgās izšķiršanās spējās, kaut gan patiesībā ir nabagi, akli un nožēlojami. Viņi dara sātana darbu, bet domā, ka ir dedzīgi priekš Dieva.
Daži negrib pieņemt liecības, kuras Dievs mums ir devis un licis nest citiem, glaimodami, ka mēs varbūt esam piekrāpti un ka viņiem var būt taisnība. Viņi domā, ka Dieva ļaudīm nav vajadzīga šāda skaidra rīcība un rājieni, bet ka Dievs ir ar viņiem. Šie kārdinātie, kuru dvēseles vienmēr ir cīnījušās pret uzticīgu grēku norāšanu, gribētu saukt: runājiet uz mums patīkamas lietas. Kā gan lai viņi izprot Patiesā Liecinieka vēsti, kas Dieva kalpiem jānes remdenajai draudzei. Tai Dieva ļaudis jāatmodina no viņu drošības sajūtas un no bīstamās maldības par savu patieso stāvokli Dieva priekšā. Šī liecība, ja to pieņems, atmodinās ļaudis darbam un vadīs uz sevis pazemību un grēku atzīšanu. Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts.” [260] Un atkal: “Ko es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies.” Tad seko apsolījums: “Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzinu: ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu, un viņš ar Mani. Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar savu Tēvu uz Viņa goda krēsla.” Dieva ļaudīm ir jāredz savas vainas un jāuzmostas, lai no sirds nožēlotu un atstātu grēkus, kas viņu ieveduši šādā nožēlojamā nabadzībā, aklumā un briesmīgā maldībā. Man rādīja, ka draudzē jādarbojas asām liecībām. Vienīgi tāda var būt atbilde uz vēsti Laodiķejas draudzei. Kļūdas ir jānorāj, grēkam jāsaucas par grēku, nekavējoši un noteikti jāstājas pretī netaisnībai un mums kā tautai grēks jāatstāj.