Es redzēju, ka tie, kas pretojas darbam, ko pirms 26 gadiem Dieva Gars mūs spieda uzņemties, un kas grib iznīcināt mūsu liecību iespaidu, cīnās nevis pret mums, bet pret Dievu, kas mums uzlicis tādu darba nastu, kāda nav dota citiem. Tie, kas apšauba un atrunājas un domā, ka neuzticēties ir pareizi, un kas atņem drosmi, kas ir bijuši par līdzekļiem, lai padarītu mūsu darbu smagu un vājinātu mūsu ticību, cerību un drosmi, tie ir tie, kas paredz ļaunu, iečukst aizdomas un apvainojumus un kas greizsirdīgā skaudībā uzmana katru izdevību, lai darbotos pret mums. Mūsu cilvēcīgās vājības viņi uzskata kā neapšaubāmu un noteiktu pierādījumu, ka mēs maldāmies un ka viņiem ir taisnība. Ja viņi atrod kaut ko, ko iespējams izlietot, lai mums kaitētu, tad viņi to dara ar uzvarošu prieku un ir gatavi apsūdzēt, ka mūsu veiktais darbs, norājot maldu un nosodot grēku ir ass un valdonīgs.
Lai gan mēs nepiekrītam viņu uzskatiem par mūsu ciešanu iemesliem, lai gan mēs esat pārliecināti, ka Dievs mums norādījis daudz grūtāku darbu nekā citiem, tad tomēr, savas dvēseles pazemojuši un ar nožēlu mēs atzīstam, ka tad, kad mūsu ticību un drosmi nopietni pārbaudīja, mēs reizēm pilnīgi neuzticējāmies Viņam, kas mums šo darbu devis. Kad pēc sāpīgas vilšanās un pārbaudījumiem atkal atgūstam drosmi, mēs dziļi nožēlojam, ka neesam uzticējušies, esam padevušies cilvēciskam vājumam un ļāvuši mazdūšībai aptumšot mūsu ticību un mazināt paļāvību uz Dievu. Man rādīja, ka senatnē Dieva kalpi tāpat cieta no vilšanās un piedzīvoja mazdūšības brīžus, kā mēs nabaga mirstīgie. Ap mums bija labi biedri, tomēr tie mūs nestiprināja. Kad mans vīrs stāvēja man blakus, lai mani atbalstītu manā darbā un saskaņā ar Dieva Garu, sniedza skaidru liecību, daudzi uzskatīja, ka viņš personīgi tos aizskar, lai gan Jēzus viņam bija uzlicis šo nastu un caur savu kalpu norāja un centās vadīt pie netaisnības nožēlošanas, lai viņi varētu mantot Dieva labvēlību.
Tie, kurus Dievs izvēlējies kādam svarīgam darbam, vienmēr ir uzņemti ar neuzticību un aizdomām. Senos laikos, kad Dievs sūtīja Eliju ar vēsti pie ļaudīm, tie neievēroja viņa brīdinājumus. Viņi to uzskatīja par nevajadzīgi bargu. Viņi pat domāja, ka viņš ir zaudējis savu veselo saprātu, jo viņš šos ļaudis, kas bauda Dieva labvēlību, apsūdzēja par grēciniekiem un rādīja, ka viņu noziegumi ir tik smagi, ka izsauc Dieva sodu. Sātans un viņa karapulki niknumā ir stāvējuši pret tiem, kas nesuši brīdinājuma vēsti un norājuši grēku. Nesvētījušies ļaudis vienmēr būs vienoti ar dvēseļu ienaidnieku, lai padarītu uzticamo Dieva kalpu darbu cik vien iespējams grūtu.
Ja mans vīrs ir juties par daudz nospiests un kļuvis mazdūšīgs un izmisis, ja mēs reizēm nesaskatījām dzīvē neko pievilcīgu pēc kā ilgotos, tad tas nav nekas neparasts vai jauns. Elija, viens no Dieva lielajiem un varenajiem praviešiem, kad viņš savas dzīvības pēc bēga no saniknotās Izabeles dusmām, nomākts un ceļā noguris, labāk vēlējās mirt, nekā dzīvot. [262] Rūgtā vilšanās par Izraēļa neuzticību tā nospieda viņa garu, ka viņš jutās nespējīgs vēl ilgāk uzticēties cilvēkiem. Ījaba lielo bēdu un tumsības dienās viņš izdvesa vārdus: “Lai nolādēta ir tā diena, kurā esmu dzimis.”
Kas nav raduši dziļi domāt, kas nav atradušies kā vāģi zem kūļu smaguma un kas savas intereses nekad tik cieši nav savienojuši ar Dieva lietu un Viņa darbu, ka tas liekas esam daļa no paša būtnes un dārgāks par dzīvību, tie nespēj novērtēt mana vīra izjūtas vairāk kā Izraēls saprast Eliju. Mēs ļoti nožēlojam savus mazdūšības brīžus, lai arī kādi būtu bijuši apstākļi.