[252] Vēsts Laodiķejas draudzei ir briesmīga apsūdzība un tā attiecas uz Dieva ļaudīm tagadējā laikā.
“Un Laodiķejas draudze eņģelim raksti: Tā saka tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radījumu sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.”
Šinīs vārdos Kungs mums rāda, ka vēsts, kas Viņa aicinātiem sludinātājiem, kuru uzdevums ir brīdināt cilvēkus, jānes Viņa ļaudīm, nav miera un drošības vēsts. Tā nav tikai teorētiska, bet praktiska katrā sīkumā. Vēsts Laodiķejas draudzei attēlo Dieva ļaudis kā tādus, kas atrodas mierīgas drošības stāvoklī. Viņi ir bezrūpīgi, ticēdami, ka atrodas augstā garīgo sasniegumu līmenī. “Jo tu saki: Es esmu bagāts un pār pāri bagāts un man nekā nevajag: un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nabags un nožēlojams, akls un kails.” [253]
Kā gan cilvēks var vairāk sevi piekrāpt, kā būdams pārliecināts par savu taisnību, kad tomēr viņš rīkojas pilnīgi nepareizi. Patiesā liecinieka liecība atrod Dieva ļaudis lielā maldībā, tomēr godīgus šai maldībā. Viņi nezin, ka viņu stāvoklis Dieva acīs ir tik nožēlojams. Laikā, kad uzrunātie sev glaimo, ka viņi atrodas augstā garīgā stāvoklī. Uzticīgā Liecinieka vēsts salauž viņu pašpaļāvību ar biedējošu viņu patiesā garīgā akluma, nabadzības un nožēlojamības uzrādīšanu. Liecība, kas ir tik griezīga un nopietna, nevar būt kļūdaina, jo Tas, kas runā ir uzticīgais Liecinieks, un Viņa liecībai jābūt pareizai.
Tiem, kas jūtas droši savos sasniegumos un kas tic, ka ir bagāti garīgā atzīšanā, ir ļoti grūti pieņemt vēsti, kas paziņo, ka viņi ir piekrāpušies un ka viņiem ir vajadzīga garīga žēlastība. Nesvētota sirds ir “viltīga pār visām lietām un briesmīgi ļauna”. Man rādīja, ka daudzi sev glaimo, ka viņi ir labi kristieši, lai gan viņiem nav neviena gaismas stara no Jēzus. Viņiem nav dzīvu piedzīvojumu garīgā dzīvē. Viņiem dziļi un pilnīgi sevi jāpazemo Dieva priekšā, pirms tie var just savu patieso vajadzību pēc nopietnām un neatlaidīgām pūlēm, lai sev nodrošinātu dārgo Gara žēlastību.
Dievs savus ļaudis vada uz priekšu soli pa solim. Kristieša dzīve ir pastāvīga cīņu un uz priekšu iešana. Šai cīņā nav atpūtas. Tikai ar pastāvīgām un nepārtrauktām pūlēm mēs varam panākt uzvaru pār sātana kārdināšanām. Kā tauta mēs uzvaroši ejam uz priekšu patiesības skaidrībā un spēkā. Savā nostājā mēs pilnīgi esam apgādāti ar lielu daudzumu skaidru Rakstu liecību. Tomēr mums vēl ļoti daudz trūkst no Bībeles pazemības, pacietības, ticības, mīlestības, pašaizliedzības, modrības un uzupurēšanās gara. Mums ir jāpieaug Bībeles norādītajā svētumā. Grēks valda Dieva ļaužu vidū. Skaidrā, norājošā vēsts Laodiķejai nav pieņemta. Daudzi pieķeras savām šaubām un iemīļotajiem grēkiem, atrodoties tik lielā maldībā, ka viņi runā un domā, ka tiem nekā nevajag. Viņi uzskata, ka norājošā Dieva Gara liecība ir nevajadzīga vai arī ka tā neattiecas uz viņiem. [254] Tādiem ir vislielākā vajadzība pēc Dieva žēlastības un pēc garīgām izšķiršanās spējām, lai viņi varētu ieraudzīt savu trūkumu garīgajā atzīšanā. Viņiem trūkst gandrīz visas īpašības, kas nepieciešamas pilnīgam kristīgam raksturam. Viņiem ir svešas praktiskās Bībeles patiesības, kas vada uz pazemīgu dzīvi un savas gribas saskaņošanu ar Kristus gribu. Viņi nedzīvo paklausībā visām Dieva prasībām.
Nepietiek tikai ar apliecību, ka ticam patiesībai. Visi patiesi Kristus krusta karavīri uzliek sev par pienākumu iestāties krusta karā pret dvēseles ienaidnieku, nosodīt netaisnību un atbalstīt patiesību. Bet uzticīgā Liecinieka vēsts atklāj patiesību, ka mūsu ļaudis atrodas briesmīgā maldībā, kas rada nepieciešamību viņus brīdināt, lai pārtrauktu viņu garīgo snaudu un uzmodinātu tos noteiktai darbībai.
Pēdējā parādīšanā man rādīja, ka pat šī patiesā Liecinieka noteiktā vēsts nav panākusi Dieva nodomu. Ļaudis guļ tālāk savos grēkos. Viņi turpina sevi atzīt par bagātiem, kam nekā nevajag. Daudzi jautā: “Kāpēc izteikti visi šie rājieni? Mēs mīlam patiesību, mūsu darbam ir panākumi, mums nav vajadzīgas šīs brīdinošās un norājošās liecības.” Bet lai šie kurnētāji ieskatās savās sirdīs un lai salīdzina savu dzīvi ar Bībeles praktiskajām mācībām, lai viņi pazemo savas dvēseles Dieva priekšā, lai Dieva žēlastība apgaismo šo tumsību un zvīņas nokrīt no viņu acīm un tie saprot savu patieso garīgo nabadzību un nožēlojamo stāvokli. Tad viņi izjutīs nepieciešamību pirkt zeltu, kas ir skaidra ticība un mīlestību, baltas drēbes, kas ir neaptraipīts raksturs, viņu dārgā Pestītāja asins tīrīta, acu zāles, kas ir Dieva žēlastība un kas dos skaidras izšķiršanas spējas garīgās lietās un atklās grēku. Šie ieguvumi ir dārgāki par Oviras zeltu.
Man rādīja, ka galvenais iemesls, kāpēc Dieva ļaudis atrodas šādā garīgā aklumā, ir viņu nevēlēšanās pieņemt rājienu. Daudzi ir nicinājuši tiem dotos rājienus un brīdinājumus. Uzticīgais Liecinieks nosoda Dieva ļaužu remdeno stāvokli, kas sātanam dod lielu varu pār viņiem šajā gaidīšanas un nomoda laikā. [255] Savtīgajiem, lepnajiem un grēku mīļotājiem ir vienmēr uzbrukušas šaubas. Sātans spēj iedvest šaubas un izgudrot iebildumus pret Dieva sūtītajām asajām liecībām, un daudzi domā, ka apšaubīt, izvairīties un būt neticīgiem ir inteliģences pazīme un tikums. Kas vēlas šaubīties, tiem vienmēr priekš tam pietiks iemeslu. Dievs nedomā atņemt visas iespējas neticībai. Viņš sniedz pierādījumus, kas rūpīgi ar pazemīgu un vērīgu garu jāpētī un no pierādījumiem pārliecinātiem vajadzētu izšķirties.
Mūžīgai dzīvībai ir bezgalīga vērtība un tā mums maksā visu, kas mums ir. Man rādīja, ka mēs mūžīgās lietas pareizi nenovērtējam. Pat šajā pasaulē katra vērtība jāiegūst ar pūlēm un dažreiz pat ar vissāpīgākajiem upuriem. Un tas vajadzīgs, lai iegūtu tikai iznīcīgas bagātības. Vai lai mēs būtu mazāk labprātīgi izturēt cīņas un pūliņus un nopietni piespiesties, paciesties un panest lielus upurus, lai iegūtu bagātības, kurām ir bezgalīga vērtība un dzīvība, ko mēros ar Tā dzīvību, kurš ir bezgalīgs. Vai debesis var būt mums par dārgām?
Ticība un mīlestība ir zelta bagātības, kas ļoti trūkst Dieva ļaudīm. Man rādīja, ka neticēšana liecībām novērš gaismu no Dieva ļaudīm. Neticība tā aptumšo viņu acis, ka tie neredz savu īsto stāvokli. Patiesais Liecinieks apraksta viņu aklumu: “Un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls, un kails.”
Atslābst ticība drīzai Kristus nākšanai. “Mans Kungs kavējas nākt”, saka ne tikai sirdīs, bet arī vārdos un visskaidrāk darbos. Nezināšana šajā gaidu un nomoda laikā aizslēdz Dieva ļaužu prātus pret laika zīmēm. Briesmīgā netaisnība, kas visur valda sauc pēc lielākas uzticības un pēc dzīvām liecībām, lai atturētu grēku no draudzes. Ticība ir ārkārtīgi samazinājusies un vienīgi to vingrinot tā var pieaugt. [256]
Tiem, kas stājās Dieva darbā, sākoties trīskārtējai eņģeļu vēstij, bija ar kaut ko jāriskē, bija jāpienes upuri. Viņi uzsāka šo darbu nabadzībā un cieta vislielākos zaudējumus un negodu. Viņi sastapās ar noteiktu pretestību, bet viņu vajadzības tos vilka tuvāk Dievam un uzturēja dzīvu viņu ticību. Mūsu tagadējais sistemātiskais līdzekļu došanas plāns pilnīgi uztur mūsu sludinātājus, un viņi neizjūt nekādu vajadzību, nekādu prasību vingrināt savu ticību iztikas jautājumā. Kas tagad sāk sludināt patiesību, tiem ne ar ko nav jāriskē. Tiem nav jādodas nekādā riskā, nav jāpienes nekādi sevišķi upuri. Patiesības vēsti viņi saņem jau sagatavotu un viņi ir apgādāti ar rakstiem, kas aizstāv patiesību, pie kuras viņi strādā.
Daži jauni cilvēki sāk strādāt vēl pilnīgi neizprotot darba augsto raksturu. Viņiem nav jāsastopas ne ar trūkumu, ne ar grūtībām, vai nopietnām cīņām, kas prasītu ticību. Viņi neattīsta praktisku pašaizliedzību un nekopj upura garu. Daži kļūst lepni un iedomīgi un patiesās darba nastas viņus nespiež. Patiesais Liecinieks saka šiem sludinātājiem: “Tāpēc iekarsies un atgriezies”. Daži no viņiem ir tā paaugstinājušies savā lepnumā, ka viņi tiešām ir par kavēkli un lāstu dārgajai Dieva lietai. Viņi neizplata glābjošo iespaidu uz citiem. Šiem vīriem jāatgriežas pie Dieva pilnīgi un jāļauj, lai patiesība, kuras viņi pasludina citiem, svēto viņus pašus.