Debatējošie sludinātāji ir visneuzticamākie starp mums, jo kad darbs kļūst smags, tad uz viņiem nevar paļauties. Nolikti vietās, kur nav nekādas sevišķas ieinteresētības, viņi parāda drosmes, dedzības un patiesas intereses trūkumu. Viņiem tikpat daudz vajadzīgs debašu un pretrunu satraukuma izraisītais stiprinājums un uzmundrinājums, kā dzērājam vīna malks. Šiem sludinātājiem no jauna jāatgriežas un dziļi jāsmeļ no neizsīkstošās straumes, kas plūst no mūžīgās klints.
Grēcinieku mūžīgā labklājība bija tā, kas noteica Jēzus izturēšanos. Labdarība bija Viņa dvēseles dzīvība. Viņš darīja labu ne tikai visiem, kas nāca pie Viņa, lūgdamies žēlastību, bet Viņš tos pats neatlaidīgi meklēja. Piekrišana Viņu nekad nesajūsmināja un pārmetumi un neveiksme nenomāca. Sastopoties ar vislielāko pretestību un cietsirdību, Viņš bija drosmes pilns. Vissvarīgāko svētrunu, ko mums sniedz Inspirācija, Kristus teica vienam vienīgam klausītājam. Kad Viņš noguris atsēdās pie akas, lai atpūstos, kādai samariešu sievai nākot smelt ūdeni, Kristus saskatīja izdevību aizsniegt viņas prātu un caur viņu arī citus samariešus, kas atradās lielā tumsā un maldos. Lai gan noguris, Viņš tai atklāja patiesību par savu garīgo valstību, kas saistīja un valdzināja pagānu sievas uzmanību un izsauca viņā apbrīnas jūtas pret Kristu. Viņa aizgāja un stāstīja citiem jaunās ziņas: “Nāciet, raugiet vienu vīru, kurš man ir stāstījis visas lietas, kādas es jeb kad esmu darījusi, vai viņš nav Kristus?” Šīs sievietes liecība atgrieza daudzus pie ticības Kristum. Pateicoties viņas ziņojumam, daudzi nāca, lai dzirdētu Kristu un ticēja Viņa paša vārdu dēļ.
Lai arī cik mazs būtu ieinteresēto cilvēku skaits, ja tikai sirds ir aizsniegta un saprāts pārliecināts, tad viņi līdzīgi samariešu sievai, var aiznest ziņu, kas pamodinās interesi simtiem cilvēkiem pašiem to pārbaudīt. [218] Strādājot vietās, kur jārada interese, būs daudz grūtību, bet ja arī sākumā liekas, ka ir pavisam maz intereses, tad tas tomēr nepierāda, ka jūs esat nepareizi izpratuši savu pienākumu, vai arī nepareizi izraudzījuši sev darba vietu. Ja interese pastāvīgi pieaug un ļaudis izturas saprātīgi, ne impulsīvi, bet vadoties no pamatlikumiem, tad šī ieinteresētība ir daudz veselīgāka un izturīgāka nekā tur, kur pēkšņi rada lielu satraukumu un interesi, kur asas vārdu cīņas, apskatot jautājumus no abām pusēm par un pret patiesību uzbudina jūtas. Tas izsauc niknu pretestību, cilvēki spiesti nostāties kādā no pretējām pusēm un pieņemt straujus lēmumus. Rezultātā rodas uztraukums un nemiers. Trūkst mierīga apsvēruma un sprieduma. Ļaujat tikai atslābt uzbudinājumam un ar neapdomīgu rīcību izsauciet pretēju noskaņojumu, un interesi nekad no jauna nevarēs atmodināt. Ļaužu jūtas un simpātijas jūs satraucat, bet viņu sirdsapziņu nepārliecinājāt, viņu sirdis nesalūza un nepazemojās Dieva priekšā.
Pasludinot nepopulāru patiesību, kas sevī ietver smagu krustu, sludinātājiem jābūt uzmanīgiem, lai katrs viņu teiktais vārds patiktu Dievam. Viņu vārdi nekad nedrīkst būt griezīgi. Patiesība jāatklāj pazemīgi, ar visdziļāko mīlestību uz dvēselēm, ar neatlaidīgu vēlēšanos viņas glābt, ļaujot lai patiesība griež. Viņiem nevajag izaicināt citu ticības pārliecību sludinātājus un nevajag censties izraisīt debates. Viņiem nevajag rīkoties tā, kā līdzinātos Goliātam, kad izaicināja Izraēļa armijas. Izraēls neizaicināja Goliātu, bet Goliāts lepni lielījās pret Dievu un Viņa ļaudīm. Izaicināšana, lielīšanās un zobošanās ir patiesības pretinieku pusē, kas spēlē Goliāta lomu. Bet nekas no šī gara nedrīkst parādīties tajos, kuru Dievs ir sūtījis pasludināt pēdējo brīdinājuma vēsti notiesātajai pasaulei.
Goliāts uzticējās saviem ieročiem. Viņš izbiedēja Izraēļa armijas ar savu izaicinošo, nežēlīgo lielīšanos, visiespaidīgākā veidā rādot savu apbruņojumu, kas bija viņa stiprums. [219] Dāvids pazemībā un degot par Dievu un Viņa ļaužu godu, apņēmās stāties pretī šim lielībniekam. Sauls piekrita un uzlika Dāvidam savas ķēnišķīgās bruņas. Dāvids tomēr nevēlējās tās nest. Viņš nolika ķēnišķīgo apbruņojumu, jo viņš pie tā nebija pieradis. Viņš bija pārbaudījis Dievu un uzticoties Viņam, bija guvis sevišķas uzvaras. Uzliekot Saula bruņas būtu radies iespaids, ka viņš ir kareivis, lai gan viņš bija tikai mazais Dāvids, kas ganīja avis. Viņš nedomāja, ka Saula apbruņojums varētu dot kādu drošību, bet paļāvās uz Kungu, Izraēļa Dievu. Viņš strautā salasīja dažus oļus un ar lingu un nūju, kas bija vienīgie ieroči, izgāja Izraēļa Dieva vārdā, lai stātos pretī apbruņotam karavīram.
Goliāts nonicināja Dāvidu, jo viņa izskats rādīja, ka viņš ir vienkāršs jauneklis un nav mācīts kara mākslā. Goliāts zobojās par Dāvidu un lādēja viņu pie saviem dieviem. Viņš jutās aizvainots savā cieņā, ka vienkāršs jauneklis, pat bez bruņām nāca pret viņu. Viņš lielījās ar to, ko darīšot ar Dāvidu. Bet Dāvids neuztraucās par to, ka uz viņu lūkojas kā uz mazvērtīgāku, viņš arī nenobijās no Goliāta briesmīgajiem draudiem, bet atbildēja: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un vairogu, bet es nāku pie tevis Kunga Cebaota vārdā, kas ir Izraēļa kara pulku Dievs, ko tu esi zaimojis.” Dāvids saka Goliātam, ka Kunga vārdā viņš tam darīs to pašu, ko tas ir draudējis darīt ar Dāvidu: “Un visi šie pulki atzīs, ka Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu, jo karš pieder Kungam, tas jūs dos mūsu rokā.”
Mūsu sludinātāji nedrīkst izaicināt un izraisīt diskusijas. Lai izaicināšana paliek Dieva pretinieku pusē. Man rādīja, ka brālis K. un citi sludinātāji pārāk bieži ir spēlējuši Goliāta lomu. Izaicinādami un izraisīdami diskusijas, tie ir paļāvušies uz saviem sagatavotiem pierādījumiem, līdzīgi Saulam, kurš vēlējās, lai Dāvids paļaujas uz viņa apbruņojumu. Tie nav paļāvušies uz Izraēļa Dievu, kā pazemīgais Dāvids, un nav Viņu darījuši par savu stiprumu. [220] Viņi ir izgājuši pašpaļāvīgi un lielīgi, līdzīgi Goliātam, izceldami paši sevi un nav slēpušies aiz Jēzus. Viņi zināja, ka patiesība ir stipra, un tādēļ nav pazemojuši savas sirdis un nav ticībā paļāvušies uz Dievu, atstājot uzvaru patiesībai. Viņi ir paaugstinājušies un pazaudējuši līdzsvaru, bieži vien diskusijas nav bijušas sekmīgas, rezultātā ievainojot viņu pašu un citu dvēseles.
Man rādīja, ka daži no mūsu jaunajiem sludinātājiem sevišķi alkst pēc debatēm un, ja viņi neieraudzīs draudošās briesmas, tad tās viņiem kļūs par slazda valgu. Man rādīja, ka brālis L. atrodas lielās briesmās. Viņš vingrina prātu nepareizā virzienā. Viņam draud briesmas pacelties pāri darba vienkāršībai. Ja, uzvilcis Saula bruņas, viņš, līdzīgi Dāvidam, būs pietiekoši gudrs tās nolikt, jo tās viņam nav piemērotas, tad viņš var kļūt vesels, pirms nav aizgājis par tālu. Šiem jaunajiem sludinātājiem jāpētī Kristus praktiskās pamācības tāpat kā teorētiskās un jāmācās no Jēzus, lai iegūtu Viņa laipnību, lēnprātību, pazemību un vienkāršību. Un ja tad viņi, līdzīgi Dāvidam, piedzīvo tādus apstākļus, kad Dieva lieta tiešām aicina stāties pretī Izraēļa izaicinātājam un ja viņi iziet Dieva spēkā, pilnīgi paļaudamies uz Viņu, tad Viņš tos izvadīs un liks savai patiesībai gūt slavas pilnu uzvaru. Kristus mums devis piemēru: “Bet Miķelis, lielais eņģelis, kad tas cīnījās ar velnu un tam pretī runāja par Mozus miesām, neuzdrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda.”
Līdzko kāds sludinātājs neievēro vairs sava stāvokļa cieņu un liek par saviem pretiniekiem smieties, kļūst par komiķi vai arī kļūst kodīgs un ass un zobojas par pretiniekiem, tad viņš uzdrošinās to, ko pasaules Pestītājs neuzdrošinājās darīt, viņš nostājas uz ienaidnieka zemes. Sludinātājs, kas cīnās ar Dieva patiesības pretiniekiem, nenostājas pretī tikai cilvēkiem vien, bet arī sātanam un viņa ļauno eņģeļu pulkam. Sātans gaida izdevību gūt uzvaru pār sludinātājiem, kas aizstāv patiesību, un kad tie pārtrauc pilnīgi paļauties uz Dievu un viņu vārdi nepauž Kristus garu un mīlestību, tad Dieva eņģeļi vairs nevar viņus stiprināt un apgaismot. Tie viņus atstāj viņu pašu spēkam un ļaunie eņģeļi ietin viņus tumsā, [221] tādēļ patiesības pretiniekiem reizēm ir šķietams pārsvars, un diskusijas izdara vairāk ļaunuma, nekā patiesa labuma.
Dieva kalpiem jānāk Dievam tuvāk. Brāļiem K. L., M. un N. jācenšas izkopt personīgā dievbijība un nav jāatbalsta sevī mīlestība uz debatēm. Tiem vairāk jācenšas kļūt par ganāmpulka ganiem un nav jāattīsta spējas ietekmēt ļaužu jūtas un radīt satraukumu. Šie brāļi atrodas briesmās vairāk paļauties uz savu popularitāti un uz atjautīgo diskusiju panākumiem, bet necenšas kļūt pazemīgi un uzticīgi strādnieki, lēnprātīgi, pašuzupurīgi Kristus sekotāji, Viņa līdzstrādnieki.