Pagājušā decembrī man rādīja jaunatnei draudošās briesmas un kārdināšanas. Tēva O. diviem jaunākajiem dēliem ir jāatgriežas. Tiem ikdienas jānomirst sev. Uzticīgajam apustulim Pāvilam ik dienas bija jauni piedzīvojumi. Viņš saka: “Es mirstu ik dienas.” Tieši šis piedzīvojums vajadzīgs šiem jaunekļiem. Viņiem draud briesmas neievērot tagadnes ikdienas pienākumus, un kļūt nolaidīgiem praktiskajā dzīvē svarīgajā izglītībā. Viņi grāmatu zināšanas uzskata par vissvarīgāko noteikumu, lai dzīvē gūtu panākumus.
Šiem jaunekļiem ir mājas pienākumu, kurus viņi neievēro Tie nav mācījušies uzņemties pienākumus un nest atbildības mājas dzīvē, kas tomēr ir viņu pienākums. Viņiem ir uzticīga, praktiska māte, kas nesusi daudzas nastas, kuras nevajadzēja bērniem atļaut tai nest. Šajā lietā viņi nav godājuši savu māti. Viņi nav dalījušies arī sava tēva nastās, kas bija viņu pienākums, un nav pienācīgi savu tēvu godājuši. [222] Tie vairāk seko tieksmēm nekā pienākumam. Viņi dzīvē ir gājuši savtības ceļu, izvairīdamies no nastām un smaga darba, un tāpēc nav ieguvuši vērtīgus piedzīvojumus, kas nepieciešami, lai gūtu dzīvē panākumus. Viņi nav sapratuši, cik svarīgi būt uzticīgiem mazās lietās. Viņi nesaprot, ka tiem ir jābūt godīgiem pret saviem vecākiem, ka tiem pret viņiem ir savi pienākumi un ka tiem jāpilda arī mazie, vienkāršie dzīves pienākumi, kas atrodas viņu ceļā. Viņi skatās pāri dzīves praktiskajām mācībām.
Ja šie jaunekļi grib būt par svētību kādai vietai, tad par to jākļūst viņu mājām. Ja viņi pakļaujas tieksmēm un neļaujas vadīties no skaidra saprāta, uzmanīga un veselīga sprieduma un apgaismotas sirdsapziņas, tad viņi nevar būt par svētību sabiedrībai, ne arī sava tēva ģimenei, un viņu izredzes šai pasaulē un labākajā pasaulē ir apdraudētas. Daudzi jaunieši uzskata, ka dzīves agrajos gados nav jāuzņemas rūpju nastas, bet tos var izšķiest tukšās izpriecās, jokos un neapdomīgā savu iegribu apmierināšanā. Rīkojoties neprātīgi un izdabājot savām jūtām, daži nedomā neko citu, kā tikai par šīs dzīves īslaicīgo baudījumu. Viņu izpriecu kāre, mīlestība uz sabiedrisku sadzīvi, uz tērzēšanu un smiekliem pieaug līdz ar šo tieksmju apmierināšanu. Dzīves skaidrā īstenība viņu acīs zaudē katru pievilcību un mājas pienākumi liekas neinteresanti un vienmuļi. Tos pildot viņi kļūst nemierīgi un īgni, viegli uzbudināmi. Šiem jauniešiem vajadzētu sajust par savu pienākumu darīt māju laimīgu un priecīgu. Viņiem dzīvoklī jāienes saules stari, nevis ēnas ar savu nevajadzīgo kurnēšanu, kas viņus pašus padara nelaimīgus.
Šiem jaunekļiem jāatceras, ka viņi ir atbildīgi par visām baudītajām priekštiesībām, ka viņiem būs jādod norēķins par sava laika izlietošanu un jāsniedz izsmeļoša atskaite par savām spējām. Viņi var jautāt: “Vai tad mēs nedrīkstam priecāties vai atpūsties? Vai mums tikai jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, bez kaut kādas pārmaiņas? “ Katra izklaidēšanās par ko viņi ticībā var lūgt Dieva svētības, nebūs bīstama. [223] Bet katrs laika kavēklis, kas atņem spēku un vēlēšanos lūgt vienatnē, nodoties Dievam pie lūgšanu altāra un piedalīties lūgšanu sapulcēs, nav drošs, bet bīstams. Pārmaiņa fiziskajā darbā, kas prasīja daudz spēka, uz kādu laiku var būt ļoti nepieciešama, lai varētu turpināt strādāt ar vēl lielākiem panākumiem. Bet ilgstoša atpūta nebūt nav nepieciešama vai ir pat nevēlama labāku rezultātu iegūšanai, kamēr fiziskie spēki vēl ir koncentrēti darbam. Nevajag velti izšķiest dārgos acumirkļus, pat ja ir noguruši viena veida darbā. Tad tiem jācenšas darīt kaut ko citu, kas neprasītu tik lielu piepūli, bet kas būtu par svētību mātei un māsām. Atvieglodami viņu rūpes, uzņemoties grūtākās nastas, tie atradīs tādu prieka avotu, ko atzīst pamatlikumi, un kas viņiem sniegs patiesu laimi, un laiks nebūs izšķiests niekos vai sevis lutināšanā. Laiku vienmēr var izlietot ar ieguvumu un pastāvīgi sevi atspirdzināt ar dažādību, un tomēr laiku izpirkt tā, lai katrs acumirklis runātu kādam par labu.
Jūs domājat, ka vissvarīgākais ir iegūt izglītību zinātnē. Izglītības trūkumā nav nekāda spēka, un ne jau vienmēr zināšanas kavē kristieša pieaugšanu, ja jūs tās meklēsiet vadīti no pamatlikumiem, turēdami savā priekšā pareizu mērķi un izjuzdami pienākumu pret Dievu izlietot visas spējas par labu citiem un lai celtu Viņa slavu, tad zināšanas jums palīdzēs sasniegt šo mērķi, tās palīdzēs izlietot Dieva dotos spēkus kalpošanā Viņam.
Tomēr, jaunie ļaudis, ja jūs arī iegūsiet nezin cik daudz zināšanu, bet praktiski tās neizlietosiet, tad nepanāksiet savu mērķi. Ja izglītības iegūšanas dēļ jūs tā iegrimstat studijās, ka atstājat novārtā lūgšanas un reliģiskās priekštiesības, un kļūstat bezrūpīgi un vienaldzīgi attiecībā uz dvēseles labklājību, ja pārtrauciet mācīties Kristus skolā, tad jūs savu pirmdzimtību pārdodat par lēcu virumu. Nevienu acumirkli jūs nedrīkstat novērst skatu no mērķa, kura dēļ jūs cenšaties iegūt izglītību. [224] Jums tā jāattīsta un jāvada savas spējas, lai tās visas būtu par svētību citiem un jūs kļūtu arvien derīgāki. Ja iegūstot zināšanas jūsos pieaug pašmīlība un tieksmes atbrīvot sevi no atbildību nešanas, tad jums būtu labāk palikt bez izglītības. Ja jūs mīlat un dievināt grāmatas un ļaujat tām nostāties starp jums un jūsu pienākumiem, tā kā jums vairs netīk atstāt studijas un lasīšanu, lai veiktu galveno darbu, kas kādam tomēr ir jādara, tad vēlēšanās mācīties jums ir jāapspiež un jākopj mīlestība uz lietām, kas šķiet neinteresantas. Kas ir uzticīgs vismazākajās lietās, būs uzticīgs arī lielās lietās. Jums jāattīsta mīlestība uz vecākiem, brāļiem un māsām. Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga un godu dodot nākat viens otram pretī. Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam. Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Nāciet palīgā svētiem viņu vajadzībās, dodiet labprāt mājas vietu. Jaunieši, jūs skolas studiju dēļ nedrīkstiet upurēt mūžīgās intereses. Skolotāju uzslavas jūs var pamudināt mācīties, un sātans spēj jūs piekrāpt ar savu viltību. Soli pa solim jūs var vadīt uz pašpaaugstināšanos. Skolotāji var atzīt jūsu spējas, bet jūsu zināšanas dievišķajā dzīvē, praktiskajā reliģijā kļūs arvien mazākas un mazākas. Svēto, augsti stāvošo eņģeļu, universa Radītāja un Kristus, debesu Majestātes priekšā jūsu vārdi būs ļoti nožēlojami. Pret tiem būs atzīmēts grēku, maldu, neveiksmju un nevērību saraksts un tāda nezināšana garīgajās atziņās, ka Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus, mūsu aizstāvis, un kalpojošie eņģeļi kaunēsies pieņemt jūs par Dieva bērniem.
Apmeklējot skolu jūs esat pieejami dažādām kārdināšanām, kam jūs nebūtu pakļauti sava tēva mājās, dievbijīgu vecāku uzraudzībā. Mājās jūs lūdzat divas vai trīs reizes dienā pēc žēlastības izbēgt no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu, bet atrodoties skolā, kur esat pakļauti kārdināšanām un aptraipošiem iespaidiem, kas valda skolās šai izvirtušajā laikmetā, jums jālūdz vēl nopietnāk un neatlaidīgāk, tāpēc, ka jūs apņemošā vide ir daudz nelabvēlīgāka kristīgā rakstura izveidošanai.
Kristīga rakstura stiprums šiem jauniešiem ir nepietiekošs. Sevišķi tas attiecas uz A.O. Viņš ir nenoteikts, nav iesakņojies un nopamatojies patiesībā. Viņš tik vāji turējies pie Dieva, ka nav saņēmis spēku un gaismu no augšienes, bet gan sakrājis dvēselei tumsu. Viņš ir dzirdējis tik daudz neticības vārdu un tik maz praktiski interesējies par patiesību, ka nav sagatavots aizstāvēt savas ticības pamatojumu. Viņš ir nepastāvīgs kā vējā dreboša niedre. Viņš ir labsirdīgs, bet mīl jokus, bezdarbību un savu jauno draugu sabiedrību. Šo tieksmi viņš ir kopis upurējot dvēseles intereses. Mans brāli, tev ir svarīgi censties neuzturēties par biežu neticīgas jaunatnes sabiedrībā. Tava prāta un sirds attīstība, un dzīves praktiskie pienākumi prasa, lai tu lielu daļu laika pavadītu tādu ļaužu sabiedrībā, kuru sarunas un ticība vairotu tavu ticību un mīlestību uz patiesību.
Tu esi centies atmest patiesības apliecības uzliktos ierobežojumus, bet neesi uzdrošinājies būt pārāk pašapzinīgs savā neticībā. Pārāk bieži esi izvēlējies pasaules vieglprātību un tādu ļaužu sabiedrību, kas no savas dzīves izslēguši dziļākas pārdomas un reliģiju, un visos nodomos un mērķos esi rēķinājies ar cilvēku šķiru, kas patiesībai dara negodu. Tu neesi pietiekoši stiprs ticībā, ne arī savos nodomos, lai varētu atrasties tādā sabiedrībā. Lai nosistu laiku, tu esi to pavadījis dažādos niekos un tā noteikti sev kaitējis, jo notrulinājusies tava sirdsapziņa. Tev patīk uzslavas. Ja tu tās saņem godīgā ceļā, tad tas nav grēks, bet tev draud briesmas pievilt sevi un citus; šai punktā tev jābūt uzmanīgam un jāraugās, lai saņemtā atzinība būtu nopelnīta. Ja tevi atzīst par labu veselīgo pamatlikumu un morālās vērtības dēļ, tad tas ir ieguvums. [226] Bet ja tevi lutina, parāda uzmanību un glaimo tāpēc, ka tev ir spējas teikt spožas runas un piezīmes īstā vietā un tāpēc, ka esi jautrs, dzīvs un atjautīgs, bet nevis tavas garīgās un morāliskās vērtības dēļ, tad saprātīgi, dievbijīgi vīri un sievas raudzīsies uz tevi vairāk ar nožēlu nekā ar skaudību. Tev jābūt piesardzīgam pret glaimiem. Kas ir tik negudrs, lai tev glaimotu, tas nevar būt tev patiess draugs. Tavi patiesie draugi tevi brīdinās, lūgs un biedinās un norās tavas kļūdas.
Tu esi atvēris durvis tumsai un neticībai. Dievbijībā aizver tās. Meklē mūsu ticības pierādījumus, tās balstus un stipri satver tos. Tev vajadzīga uzticība tagadnes patiesībai, jo tā būs tavs enkurs. Tā dos tavam raksturam stingrību, cēlu vērtību, kas liks tevi cienīt. Būt čaklam, lai kļūst tev par ieradumu. Šai ziņā tev ir nopietns trūkums. Tev un tavam brālim ir spožas cerības uz panākumiem, bet atceraties, ka vienīgi Dievā ir jūsu cerība. Jūsu izredzes reizēm var likties glaimojošas, bet šie paredzējumi, kas jūs paceļ pāri vienkāršajiem pazemīgajiem mājas pienākumiem un pāri reliģijas pienākumiem, pierādīsies par nepareiziem. Jums, mani mīļie jaunie draugi, jāpazemo savas sirdis Dieva priekšā un jāiegūst bagāti un vērtīgi piedzīvojumi kristīgā dzīvē, turpinot iepazīt Kungu un kļūstot par svētību citiem ar savu ikdienišķo dzīvi, kurā jāatklājas neaptraipītam, skaidram, cēlam godīgumam un pamatīgumam kristieša un praktiskās dzīves pienākumu pildīšanā. Jums jāpilda mājas pienākumi, jums jānes atbildības, kuras jūs vēl neesat uzņēmušies.
To, ko jūs sējat, jūs arī pļausiet. Šie jaunie ļaudis tagad sēj sēklu. Katrs dzīves darbs, katrs runātais vārds ir sēkla uz labu vai ļaunu. Kāda ir sēkla, tāda ir pļauja. Ja viņi ļaujas pārsteidzīgām iegribām, pazudinošām iekārēm, vai atdodas apetītes apmierināšanai, vai arī savas nesvētās sirds tieksmēm, ja viņi kopj lepnuma vai nepareizus pamatlikumus un ir neuzticami vai izšķērdīgi, tad viņi bagātīgi ievāks sirdsapziņas pārmetumus, apkaunojuma un izmisuma pļauju. [227]
Dieva eņģeļi cenšas vadīt šos jaunos ļaudis, lai tie no sirds kliegtu uz Kungu: “Es tu manu jaunības dienu Vadonis.” Eņģeļi viņus aicina un cenšas atturēt no sātana valgiem. Debesis viņiem piederēs, ja viņi centīsies tās iegūt. Neiznīcīgas godības vainags būs viņu īpašums, ja viņi atdos sevi visu debesīm.