1871. gada 10. decembrī man rādīja, ka Dievs caur patiesību paveiks lielu darbu, ja uzticīgi, sevi uzupurējoši vīri gribēs sevi bez atlikuma nodot šim darbam, pasludinot patiesību tumsībā esošajiem. [202] Kas ieguvuši dārgās patiesības atziņu un svētījušies Dievam, tiem vajadzētu izlietot katru izdevību, kad ir cerība iesēt patiesību sirdīs. Dieva eņģeļi ietekmē citu tautu cilvēku sirdis un sirdsapziņu, un patiesīgas dvēseles izjūt satraukumu, redzot piepildāmies laika zīmes tautu nenoteiktajā stāvoklī. Viņu sirdīs pamostas jautājums: “Kāds visām šīm lietām būs gals?” Kamēr Dievs un eņģeļi strādā, iespaidodami sirdis, Kristus kalpi, liekas ir aizmiguši. Tikai nedaudzi sadarbojas ar Debesu vēstnešiem. Visiem vīriem un sievām, kas ir Kristus kalpi šī vārda īstā nozīmē, jābūt arī strādniekiem Kunga vīna kalnā. Viņiem jābūt pilnīgi nomodā, dedzīgi strādājot savu līdzcilvēku glābšanai, un viņiem jāatdarina pasaules Pestītāja dzīves piemērs sevis aizliegšanā, sevis uzupurēšanā un uzticīgā, neatlaidīgā darbā.
Starp adventistiem, sabata turētājiem, maz ir bijis redzams misijas gars. Ja sludinātāji un ļaudis būtu pietiekoši atmodušies, tad viņi nepaliktu tik vienaldzīgi, kad Dievs viņus ir pagodinājis, uzticot viņiem savus likumus, iespiezdams tos viņu prātos un rakstīdams viņu sirdīs. Šīm dzīvībai svarīgām patiesībām ir jāpārbauda pasaule, un tomēr pat mūsu pašu zemē ir pilsētas, ciemi, kur nekad nav dzirdēta brīdinošā vēsts. Jaunieši, kurus aizkustinājis uzaicinājums palīdzēt šai lielajā Dieva lietas uz priekšu virzīšanas darbā, ir kaut ko uzsākuši darīt, tomēr viņi nav pietiekošā mērā uzņēmušies darba nastas, lai paveiktu visu viņiem iespējamo. Viņi ir labprātīgi darīt mazu darbu, kas neprasa sevišķu piepūli. [203] Tāpēc viņi neiemācās pilnīgi paļauties uz Dievu un dzīvā ticībā smelt visu vajadzīgo no lielā gaismas un spēka Avota, lai viņu pūles kļūtu sekmīgas.
Kas domā, ka viņiem jāstrādā Meistara darbā, to pirmajai darba vietai nevajadzētu būt draudzē, viņiem jāiziet jaunos laukos un tur jāpārbauda savas dāvanas. Šādā veidā viņi var paši sevi pārbaudīt un sev par apmierinājumu noskaidrot, vai Dievs viņus tiešām šim darbam ir izredzējis. Viņi izjutīs nepieciešamību pētīt Dieva Vārdu un nopietni lūgt pēc debesu gaismas, gudrības un dievišķas palīdzības. Sastopoties ar pretī runātājiem, kas iebildīs pret mūsu ticības svarīgajiem punktiem, tiem būs iespējams gūt visvērtīgākos piedzīvojumus. Viņi sajutīs savu vājumu, un šī apziņa vadīs pie Dieva Vārda un lūgšanām. Tā izlietojot dāvanas, viņi mācīsies, kļūs spējīgāki un iegūs paļāvību, drosmi un ticību un beidzot dārgos piedzīvojumus.
Brāļi H. šo darbu iesāka pareizi. Strādādami tie negāja pie draudzēm, bet devās uz jauniem laukiem. Viņi uzsāka pazemīgi. Viņi bija mazi paši savās acīs un sajuta nepieciešamību būt pilnīgi atkarīgiem no Dieva. Bet brālim A.H. draud lielas briesmas kļūt pašapmierinātam. Viņa pārrunās ar pretiniekiem patiesība uzvarējusi, un viņš sācis justies stiprs sevī. Līdz ko viņš pacelsies pāri darba vienkāršībai, viņa pūles vairs nenāks par labu dārgajai Dieva lietai. Viņam nevajadzētu kopt mīlestību uz diskusijām, bet gan ja vien iespējams, izvairīties no tām. Šie strīdi un debates ar tumsības spēkiem reti dod vislabākos panākumus tagadējās patiesības uz priekšu virzīšanā.
Ja jauniešiem, kas sāk strādāt šajā lietā būtu misijas gars, tad viņi ar to pierādītu, ka Dievs viņus tiešām ir aicinājis pie darba. Bet ja viņi neiziet jaunās vietās, bet apmierinās ar staigāšanu no draudzes uz draudzi, tad viņi p[ierāda, ka darba nasta viņus nespiež. Mūsu jauno sludinātāju domas nav pietiekoši plašas. [204] Viņu dedzība ir pārāk vāja. Ja jauni ļaudis būtu pamodušies un nodevušies Kungam, tad viņ9i rūpīgi izmantotu katru brīdi un censtos sevi attīstīt par spējīgiem strādniekiem misijas laukos un nekļūtu tikai cīņas mīlētāji.
Jauniešiem vajadzētu sagatavot sevi kalpošanai, labi iemācīties svešās valodas, lai Dievs viņus varētu izlietot savas glābjošās patiesības pasludināšanai citām tautām. Šie jaunieši var apgūt citas valodas līdztekus misijas darbam grēcinieku labā. Ja viņi prasmīgi izlieto laiku, tad viņi var attīstīt savu prātu un sagatavoties vēl plašākiem uzdevumiem. Ja jaunietes, kas veikušas tikai mazas atbildības, nodotos Dievam, tad viņas varētu sagatavoties derīgam darbam, studējot svešas valodas un tās labi iemācoties, varētu nodoties tulkošanas darbam.
Mūsu raksti jāiespiež citās valodās, lai varētu aizsniegt citu tautību cilvēkus. Daudz var paveikt ar preses palīdzību, bet vēl vairāk varētu panākt, ja mūsu rakstus pavadītu darbīgu sludinātāju iespaids. Ir vajadzīgi misionāri, kas ietu pie citām tautām un pasludinātu tām patiesību. Personīgi strādājot, tagadējo patiesību var izplatīt daudz plašāk. Ja uzmanīgi strādā, tad, nākot cilvēkam ciešā saskarē ar cilvēku, labāki spēj novērst aizspriedumus, nekā ja lasa vienīgi mūsu rakstus. Kas stājas šajā darbā, tie nedrīkst domāt par savām ērtībām vai tieksmēm, tie arī nedrīkst mīlēt popularitāti vai ārišķības.
Ja draudzes redzēs, ka jaunieši ir gatavi darbam pilsētās un ciemos, kuri nekad vēl nav modināti patiesībai, tad tas draudzes iedrošinās un stiprinās daudz vairāk, nekā ja tās atļautu, lai šie nepiedzīvojošie jaunie ļaudis strādātu viņu vidū. Redzēdamas savu sludinātāju sirdis kvēlojam mīlestībā un dedzībā priekš patiesības, pildītas ar vēlēšanos glābt dvēseles, arī draudzes atmodīsies. Tām parasti pašām ir dāvanas un spēks sevi svētīt un stiprināt un sapulcināt ganāmpulka avis un jērus. [205] Tām jāatļauj balstīties pašām uz saviem spēkiem, lai aktīvi izlietotu visas snaudošās dāvanas.
Nodibinot draudzes, tām jāmāca, ka arī no viņu vidus jāņem ļaudis, kas nestu patiesību citiem un uzceltu jaunas draudzes, tāpēc visiem jāstrādā un jāattīsta līdz pēdējai iespējai Dieva dotās dāvanas un jāmācās, lai stātos sava Kunga kalpībā. Ja šo vēstnešu sirds un dzīve ir skaidra, ja viņu piemērs ir tāds, kādam tam jābūt, tad viņu darbam būs lieli panākumi, jo viņiem ir visspēcīgākā patiesība, kas ir skaidra un saskanīga un kas sev par labu satur pārliecinošus pierādījumus. Tiem blakus stāv Dievs un Dieva eņģeļi sadarbojas ar viņu pūlēm.
Iemesls, kāpēc tie, kas sludina patiesību, tik maz padara, nav viņu nestās patiesības vaina, bet gan tas, ka pasludinātā patiesība nav svētojusi vēsts nesējus. Pestītājs no viņiem atrauj savu labvēlību un Sava Gara iedvesmu. Neatklājas Dieva klātbūtne un Viņa spēks, kas pārliecinātu grēciniekus un tīrītu tos no visas netaisnības. Pēkšņa bojā eja apdraud ļaudis, un tomēr viņi bailēs nesaceļ trauksmi. Nesvētījušies sludinātāji padara darbu ļoti grūtu tiem, kas seko viņiem un kas uzņēmušies darba nastu un garu.
Kungs ir darbojies pie ļaudīm ar citādu valodu un ir viņus vadījis zem patiesības iespaida, lai tie sagatavotos strādāt Viņa darbā. Viņš tos vadījis grāmatu apgādības biroja sasniedzamības robežās, lai tā vadītāji, būdami nomodā par darba vajadzībām, varētu izmantot viņu pakalpojumus. Raksti ir vajadzīgi svešvalodās, lai arī starp citām tautām pamodinātu interesi.
Neparastā veidā Kungs ir darbojies pie Marka Lihtenšteina sirds un vadījis šo jaunekli uz Batl-Krīku, lai viņš tur nonāktu zem patiesības iespaida un atgrieztos, lai iegūtu piedzīvojumus un saistītos ar izdevniecības biroju. Jūdu reliģijas pazīšana būtu viņu darījusi spējīgu sagatavot rakstus. [206] Viņa ebreju valodas zināšanas palīdzētu birojam izdot rakstus, ar kuriem gūtu pieeju pie iedzīvotāju šķiras, kas citādi nav aizsniedzama. Tā nebija maza dāvana, ko Dievs sniedza birojam Marka personā. Viņa izturēšanās un apzinīgums saskanēja ar tās brīnišķīgās patiesības pamatlikumiem, kurus viņš bija sācis saskatīt un mīlēt.
Bet dažu biroja darbinieku iespaids apbēdināja un atbaidīja Marku. Šie jaunieši, kas viņu nenovērtēja tā, kā viņš to bija pelnījis, un kuru nekristīgā dzīve runāja pretī viņa ticības apliecībai, bija līdzekļi, ar ko sātans atšķīra no biroja Dieva sniegto dāvanu. Marks aizgāja projām apmulsis, apbēdināts un zaudējis drosmi. Kam bija gadiem ilga pieredze, kuru sirdīs vajadzēja būt Kristus mīlestībai, tos savtīgums, lepnums un pašu nesaprašana bija tiktāl atšķīrušas no Dieva, ka Marka piesaistīšanā birojam viņi nespēja nojaust sevišķu Dieva vadību.
Ja ar biroju savienotie ļaudis būtu bijuši nomodā, bet nevis garīgi iesnaudušies, tad brālis I. Jau sen būtu saistījies ar biroju un tagad būtu sagatavots veikt labu darbu, ko tik ļoti vajag darīt. Viņam vajadzēja mācīt jauniešus, lai tie tagad būtu derīgi kļūt par strādniekiem misijas laukos.
No darba iesaistītajiem strādniekiem apmēram divas trešdaļas ir miruši, tāpēc ka pakļāvušies nepareiziem iespaidiem. Viņi ir atradušies tur, kur Dievs tos nevar iespaidot ar savu Svēto Garu. Un, ak! Kā mana sirds sāp, redzot, ka tik daudz laika ir pagājis un lielais darbs, kurš varēja būt padarīts, ir palicis nedarīts, jo svarīgās vietās stāvošie ļaudis nav staigājuši gaismā! [207] Sātans bija gatavs parādīt līdzjūtību ļaudīm svētajā iestādē un iestāstīja viņiem, ka Dievs neprasa tik daudz centības un tādu nesavtību, kā brālis Vaits to sagaida; un viņi bezrūpīgi nosēdās sātana ērtajā krēslā un vienmēr modrais un neatlaidīgais ienaidnieks sasaista tos ar tumsības ķēdēm, kamēr viņi paši domā, ka viss ir kārtībā. Sātans strādā viņiem pa labi un pa kreisi, bet viņi to nemana. Viņi tumsu sauc par gaismu un gaismu par tumsu.
Ja izdevniecībā strādājošie patiesi būtu iesaistījušies svētajā darbā, dodot pasaulei pēdējo, svinīgo biedinājuma vēsti, cik rūpīgi viņi tad savā dzīvē izdzīvotu tās patiesības principus, kurus viņi māca. Viņiem būtu skaidras sirdis un tīras rokas.
Mūsu ļaudis, kas saistīti ar biroju, nav bijuši nomodā, lai izmantotu viņu sasniedzamības robežās esošās priekštiesības un nodrošinātu sev visas tās dāvanas un iespaidus, ko Dievs tiem ir sagatavojis. Gandrīz visi biroja strādājošie pielaiž ļoti lielu kļūdu, nesaprazdami darba svarīgumu un svētumu. Ļoti lielā mērā valda lepnums un savtīgums, un Dieva eņģeļiem birojā nepatīk, jo sirdis nav skaidras un neatrodas savienībā ar Dievu. Biroja darbinieki nav izjutuši, ka patiesība, ko viņi izskaidro, nāk no debesīm, un ka tiem jāveic noteikts, sevišķs darbs, līdzīgs Noa sludināšanai pirms plūdiem. Kā Noa sludināšana brīdināja, pārmeklēja un pārbaudīja pasaules iedzīvotājus pirms ūdens plūdi tos iznīcināja, tā arī šī pēdējām dienām domātā patiesība dara līdzīgu biedināšanas, pārmeklēšanas un pārbaudīšanas darbu. Raksti, kas iziet no biroja, nes mūžīgā zīmogu. Tie izplatās pa visu zemi un izšķir dvēseļu likteni. Tagad ir ļoti vajadzīgi ļaudis, kas var pārtulkot un sagatavot mūsu rakstus citās valodās, lai biedinājuma vēsts varētu nonākt pie visām tautām un pārbaudīt tos patiesības gaismā, ka vīri un sievas, redzot gaismu, atgrieztos no Dieva likumu pārkāpšanas pie paklausības tiem.