1871. gada 10. decembrī man rādīja brālim K. draudošās briesmas. [212] Viņa iespaids Dieva darbā nav tāds, kādam tam vajadzētu būt, vai arī, kāds tas varētu būt. Liekas, viņš neredz savas rīcības sekas, viņš neizprot, kāda veida atmodu aiz sevis atstāj. Viņš nestrādā tādā veidā, ka Dievs varētu pieņemt viņa darbu. Es redzēju, ka viņš atrodas tikpat lielās briesmās, kā Moses Hull, pirms tas atstāja patiesību. Viņš paļāvās pats uz sevi. Viņš domāja, ka viņa vērtība patiesības lietā ir tik liela, ka bez viņa nemaz nevar iztikt. Arī brāļa K. jūtas ir ļoti līdzīgas. Viņš par daudz paļaujas uz savu spēku un gudrību. Ja viņš redzētu savu vājumu tā, kā Dievs to redz, tad viņš nekad nebūtu sev glaimojis, un arī vismazākā mērā izjutis uzvaras prieku. Un ja viņš nepaļausies uz Dievu un nedarīs Viņu par savu stiprumu, tad viņš savā ticības dzīvē ies bojā tikpat droši, kā aizgāja bojā Moses Hulla.
Viņš savā darbā nesmeļ spēku no Dieva. Viņu vada godkāre. Strādājot ar nedaudz cilvēkiem, kas nedod iemeslu sevišķam satraukumam, viņš zaudē drosmi. Kad darbā rodas grūtības un viņu neatbalsta šis īpatnējais satraukums, tad viņš tomēr nepieķeras stiprāk Dievam un nekļūst dedzīgāks izspiesties cauri tumsai un gūt uzvaru. Brāli K., tu bieži kļūsti bērnišķīgs, vājš un nesekmīgs un tieši tajā laikā, kad tev vajadzētu būt stipram. No tā tev vajadzētu saprast, ka tava dedzība un aizrautība ne vienmēr nāk no pareizā avota.
Man rādīja, ka jaunajiem sludinātājiem draud briesmas ielaisties diskusijās. Viņi pievēršas Dieva Vārda studijām, lai sakopotu asus pierādījumus, kļūst sarkastiski un, pūlēdamies apkarot pretinieku, bieži aizmirst Dievu. Strīdus satraukums mazina viņu interesi tādām sapulcēm, kur šī sevišķā uzbudinājuma nav. Kas ielaižas strīdū, tie nav vissekmīgākie un darbam vispiemērotākie strādnieki. [213] Daži alkst pēc diskusijām, šāda veida darbu viņi vērtē augstāk par kādu citu. Tie nepētī Bībeli ar pazemīgu garu, lai uzzinātu, kā iegūt Dieva mīlestību, par kuru Pāvils saka: “Kā Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs un jūs mīlestībā iesakņojaties un iepamatojaties, lai spējat saprast līdz ar visiem svētiem, kāds ir platums un garums, dziļums un augstums un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.”
Jaunajiem sludinātājiem vajadzētu no diskusijām izvairīties, jo tās nevairo ne garīgumu, ne pazemību. Dažos gadījumos var rasties nepieciešamība stāties atklātās debatēs pretī kādam lepnam lielībniekam, kas sacēlies pret Dieva patiesību. Bet parasti šādas diskusijas, mutiskas vai rakstiskas, rezultātā dod vairāk ļaunuma nekā labuma. Pēc diskusijām uz sludinātāja gulstas liela atbildība uzturēt tālāko interesi. Viņam jāsargājas no reakcijas, kas labprāt ieņem reliģiskā satraukuma vietu, un viņi nedrīkst padoties mazdūšībai.
Cilvēki, kas negrib piekrist Dieva likumu prasībām, kas ir tik skaidras un vienkāršas, parasti izvēlēsies nelikumīgus gājienus, jo viņi tik ilgi ir stāvējuši blakus lielajam dumpiniekam, karodami pret Dieva likumiem, kas ir Viņa valdības pamats debesīs un virs zemes, ka viņi pieraduši pie šī darba. Cīnīdamies pretī, viņi negrib atvērt savas acis, ne arī sirdsapziņu, lai ieraudzītu gaismu. Viņi aizver acis, lai tikai nekļūtu apgaismoti. Viņu stāvoklis ir tikpat bezcerīgs, kā jūdiem Kristus dienās, kas nevēlējās redzēt Kristus nesto gaismu. Brīnišķīgie pierādījumi, kurus Viņš tiem sniedza par sevi kā par Mesiju, dažādajos brīnumdarbos, slimo dziedināšanā, mirušo uzmodināšanā un citos tādos darbos, kurus neviens cilvēks nav veicis un nespēj veikt, neatkausēja ļaunos aizspriedumus, bet gan iedvesa viņos to sātanisko naidu un niknumu, kāds bija pašam sātanam, kad to izsvieda no debesīm. Jo lielāka gaisma un lielākus pierādījumus viņi redzēja, jo lielāks kļuva viņu naids. Viņi bija apņēmušies gaismu izdzēst, nonāvējot Kristu.
Kas ienīst Dieva likumus, Dieva valdības pamatu debesīs un virs zemes, tas ieņem tādu pašu stāvokli, kā neticīgie jūdi. [214] Viņu dumpīgais gars vajās tos, kas tur Dieva likumus, un atmetīs katru gaismu, lai arī tā būtu nezin cik liela. Viņi tik ilgi varmācīgi apspieduši savu sirdsapziņu, un, izvēloties tumsu gaismas vietā, tik ļoti nocietinājuši sirdis, ka pielaidīs katru viltību un nepatiesu liecību, lai tikai panāktu savus nodomus, tāpat kā rīkojās jūdi, atmetot Kristu. Tie ieskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Viņi patiesībā sit krustā Tēva likumus, jūdi sita krustā Kristu.
Savā darbā mums jāizmanto katra izdevība parādīt patiesību tās skaidrībā un vienkāršībā, kur vien ir vēlēšanās un interese dzirdēt mūsu ticības pamatus. Kas galvenokārt ir kavējušies pie pravietojumiem un mūsu ticības teorētiskiem punktiem, tiem bez kavēšanās jākļūst par Bībeles pētniekiem praktiskajās lietās. Tiem jāsmeļ dziļāk no dievišķās patiesības avota. Tiem rūpīgi jāstudē Kristus dzīve un Viņa mācības praktiskajā dievbijībā, kas dotas par labu visiem, kā pareizas dzīves likums visiem, kas tic Viņa Vārdam. Tiem jābūt piepildītiem ar lielā Parauga garu un skaidri jāsaprot, ka Kristus sekotāju dzīvei jābūt svētai.
Kristus runāja par dažādiem tematiem un dažādā veidā un tā aizsniedza katru iedzīvotāju šķiru. Viņš ēda kopā ar bagātiem un nabagiem un kavējās viņu pajumtē, labi iepazīstoties ar cilvēku interesēm un nodarbošanos, lai varētu atrast pieeju pie visu sirdīm. Viņa svētrunas apmierināja un valdzināja visizglītotākos un visneinteliģentākos ļaudis, un tomēr tās bija tik skaidras un vienkāršas, ka bija saprotamas visvienkāršākajiem prātiem. Kristus izmantoja katru izdevību, lai pamācītu ļaudis tajās debešķīgās mācībās un priekšrakstos, ko vajadzēja ieviest dzīvē un kas ar savu svēto, augsto raksturu atšķirtu tos no visām citām reliģijām. Šīs dievišķās pamācības nav atklātas tā, ka skartu cilvēka sirdsapziņu. [215] Kristus svētrunas dod tagadējās patiesības sludinātājiem mācības vielu, kas būs piemērota gandrīz katrā gadījumā. Šeit ir studiju lauks Bībeles pētniekam, kas var interesēt tikai tos, kuru sirdīs mājo debešķīgā Skolotāja gars. Šeit ir arī jautājumi, par kuriem Kristus ir runājis uz visām iedzīvotāju šķirām. Tūkstošiem ļaužu ar dažādiem raksturiem un dažādu sabiedrisko stāvokli jutušies pievilkti un apburti, klausoties šīs pamācības.
Daži sludinātāji, kas jau ilgi sludinājuši tagadējo patiesību, savā darbā ir pielaiduši lielas kļūdas. Viņi ir sevī ieaudzinājuši kāri cīnīties. Tie ir izpētījuši pierādījumus diskusiju priekšmetam un viņi mīl pielietot šos sagatavotos pierādījumus. Dieva patiesība ir vienkārša, skaidra un pārliecinoša. Tā ir saskanīga un, pretstatā maldiem, mirdz savā skaidrībā un skaistumā. Ar savu saskanīgo secību tā pati sevi ieteic katras sirds spriedumam, ja tā nav piepildīta ar aizspriedumiem. Mūsu sludinātāji sniedz pierādījumus par patiesību, kas viņiem jau ir sagatavoti un, ja nav kavēkļu, tad patiesība uzvar. Bet man rādīja, ka nabaga darba rīks piesavinās iegūtās uzvaras slavu, un ļaudis, kas vairāk ir miesīgi nekā garīgi, slavē un godā darba rīku, kamēr Dieva patiesību iegūtā uzvara nepaaugstina.
Kas mīl ielaisties diskusijās, parasti zaudē savu garīgumu. Viņi pietiekoši neuzticas Dievam. Viņiem ir patiesības teorija, kas sagatavota, lai sakautu pretī runātāju. Viņu pašu nesvētotās sirds jūtas ir sagatavojušas daudzas asas, aizskarošas lietas, lai tās izlietotu kā pātagas cirtienus savu pretī runātāju uzbudināšanai un izaicināšanai. Kristus garam te nav nekādas līdzdalības. Apgādāts ar pārliecinošiem pierādījumiem, diskutētājs drīz vien sāk domāt, ka viņš ir pietiekoši stiprs, lai uzvarētu pretinieku, un Dievs tiek aizmirsts. Daži mūsu sludinātāji diskusijas uzskata par savu galveno nodarbošanos. Diskusiju izraisītais satraukums viņus it kā iedrošina, tie jūtas stipri un runā stingri; un satraukumā ļaudīm daudzas lietas liekas pilnīgi pareizas, kas pašas par sevi ir noteikti nepareizas un par kaunu Kristus kalpam, kas ir vainīgs tik nepareizu vārdu lietošanā. [216]
Šīs lietas atstāj sliktu iespaidu uz sludinātājiem, kuri runā par svētajām, augstajām patiesībām, kam jābūt dzīvības smaržai uz dzīvību, vai nāves smaržai uz nāvi tiem, kas tās dzird. Parasti diskusijas dara mūsu sludinātājus pašapmierinātus un paceļ viņu vērtību paša acīs. Tas vēl nav viss. Kas mīl debatēt, tie ir nederīgi gana amatam draudzē. Tie ir vingrinājušies cīnīties ar pretiniekiem un izteikt kodīgus vārdus, viņi nespēj nokāpt zemāk, lai sastaptos ar nogurušām sirdīm, kam vajadzīgs iepriecinājums. Viņi arī tik daudz ir kavējušies pie pierādījumiem, ka atstājuši novārtā praktiskās lietas, kas nepieciešamas Dieva ganāmam pulkam. Viņi tik maz pazīst Kristus svētrunas, kas skar kristiešu ikdienas dzīvi, ka jūt maz vēlēšanos tās pētīt. Viņi ir pacēlušies pāri darba vienkāršībai. Kad tie bija mazi paši savās acīs, Dievs viņiem palīdzēja; Dieva eņģeļi tiem kalpoja un, pārliecinot vīrus un sievas pa patiesību, darīja viņu pūles ļoti sekmīgas. Bet vingrinot savu prātu uz diskusijām, tie bieži kļūst rupji un nepieklājīgi. Viņi pazaudē ieinteresētību un maigo līdzjūtību, kam vienmēr jāpavada Kristus gana darbs.
Debatējoši sludinātāji parasti nespēj palīdzēt draudzei tur, kur palīdzība visvairāk vajadzīga. Atstājot novārtā praktisko dievbijību savās pašu sirdīs un dzīvē, viņi to nevar mācīt draudzei. Viņi neprot strādāt bez uzbudinājuma, liekas, ka tad tiem spēks būtu atņemts. Ja tie mēģina runāt, tad rādās, ka viņi nezin kādā veidā izskaidrot dotajam gadījumam piemērotu vielu. Runājot par jautājumiem, kuriem jābūt barībai Dieva ganāmpulkam un jāaizsniedz sirdis, viņi atgriežas pie vecām nodrāztām lietām un zināmiem pierādījumiem, kas ir sausi un neinteresanti. Un tā gaismas un dzīvības vietā viņi atnes tumsu ganāmpulkam un arī paši savām dvēselēm.
Daži mūsu sludinātāji neattīsta garīgumu, bet izrāda dedzību un aktivitāti, kas balstās uz nedrošiem pamatiem. [217] Šai laikmetā vajadzīgi sludinātāji, kas nododas mierīgām pārdomām un dievbijībai, savienojot to ar darbību un dedzību. Šīm īpašībām, pārdomām un dievbijībai, darbīgumam un dedzībai jāiet roku rokā.