[197] Pastāv nopietni iebildumi pret to, ka skolu novietotu Batl-Krīkā. Draudze ir liela un tajā ir diezgan daudz jauniešu. Ja iespaids, kas vienam loceklim ir uz otru tik plašā draudzē, būtu tāds, kas vada augšup uz skaidrību un svētīšanos Dievam, tad jaunatne, nākot uz Batl-Krīku iegūtu tādas priekšrocības, kas nebūtu pieejamas nevienā citā vietā. Bet ja iespaids Batl-Krīkā paliek arī uz priekšu tāds pats, kāds tas ir bijis dažus gadus atpakaļ, tad man vecāki jābrīdina, lai tie savus bērnus attur no Batl-Krīkas. Lielajā draudzē ir maz tādu, kuru iespaids pastāvīgi vilktu dvēseles pie Kristus, bet daudz ir tādu, kas ar savu piemēru vadīs jauniešus projām no Dieva, iepotēs mīlestību uz pasauli.
Daudziem Batl-Krīkas draudzē trūkst atbildības sajūtas. Kam ir praktiska reliģija, tie savu nemainīgo raksturu saglabās visos apstākļos. Tie nelīdzināsies niedrei, kas dreb vējā. Kas dzīvo tālu no Batl-Krīkas, tie domā, ka dzīvot tādas stipras draudzes vidū, kur viņu bērni varētu gūt labumu no sabatskolas un sapulcēm, būtu ļoti liela priekštiesība. Daži no mūsu brāļiem un māsām ir pagātnē nesuši lielus upurus, lai viņu bērni varētu tur dzīvot. Bet gandrīz visos gadījumos viņi ir vīlušies. Draudzē ir tikai nedaudzi, kas šiem jauniešiem pievērsās ar nesavtīgu interesi. Draudzē visā visumā izturējās kā farizejiski svešinieki, turoties tālu no tiem, kam viņu palīdzība bija visvairāk vajadzīga. Daži ar draudzi saistītie jaunieši, kas apliecināja, ka kalpo Dievam, bet vairāk mīlēja izpriecas un pasauli, bija gatavi iepazīties ar svešajiem jauniešiem, kas ienāca viņu vidū un atstāja stipru iespaidu uz tiem, vadot viņus nevis tuvāk Dievam, bet pasaulei. Šie jaunieši, atgriežoties mājās, ir tālāk no patiesības, nekā tad, kad viņi atnāca uz Batl-Krīku.
Ir vajadzīgi vīri un sievas, kas ķertos pie darba ar visu sirdi, kas Izraēlī būtu kā īsti tēvi un mātes un kuru sirdis vairāk spētu saprast, nekā tikai man un mans. Viņu sirdīm jākvēlo mīlestībā pret dārgo jaunatni, vai tā būtu viņu pašu ģimenes locekļi, vai kaimiņu bērni. Viņi ir Dieva lielās ģimenes locekļi, kuru liktenis Kristum bija tik ļoti svarīgs, ka Viņš pienesa katru iespējamo upuri, lai tos glābtu. Viņš atstāja savu godību, varu, ķēnišķīgo troni un karaliskās drēbes un kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību cilvēka bērni varētu kļūt bagāti. Beidzot Viņš nodeva savu dvēseli nāvē, lai glābtu cilvēci no bezcerības posta. Šis ir nesavtīgās labdarības piemērs, kuru Kristus mums ir devis, lai mēs to atdarinātu.
Sevišķā Dieva aizgādībā daudzi jaunieši un arī jau brieduma gadus sasnieguši cilvēki ir ielikti Batl-Krīkas draudzes rokās, lai tā tos svētītu ar lielo gaismu, kuru Dievs tai devis, un lai nesavtīgi pūloties gūtu dārgo priekštiesību pievest tos Kristum un patiesībai. Kristus sūtīja Savus eņģeļus, lai tie kalpotu tiem, kas nākuši zem patiesības iespaida, lai mīkstinātu viņu sirdis un darītu tās uzņēmīgas pret patiesību. Kamēr Dievs un svēti eņģeļi dara savu darbu, tie, kas saucas par Kristus sekotājiem, ir auksti un vienaldzīgi. Tie nesadarbojas ar Kristu un Viņa svētajiem eņģeļiem. Lai gan viņi sevi apliecina par Dieva kalpiem, tie tomēr kalpo paši savām interesēm un mīl paši savus priekus, un dvēseles ap tiem iet bojā. Šīs dvēseles patiešām var sacīt: “Neviens cilvēks nerūpējas par mani!” Draudze ir bijusi nolaidīga savas sniedzamības robežās izlietot savas priekštiesības un svētības un, nevērīgi izturoties pret savu pienākumu, pazaudējusi zelta izdevības mantot dvēseles Kristum.
Neticīgie viņu vidū ir dzīvojuši mēnešiem ilgi, bet tie nemaz nav papūlējušies tos glābt. Kā gan Kungs lai uzlūko šādus kalpus? Neticīgie būtu atsaukušies uz viņu labā izlietotajām pūlēm, ja brāļi un māsas būtu izdzīvojuši augsto ticības apliecību. [199] Ja viņi būtu meklējuši izdevību strādāt sava Kunga interešu labā, lai virzītu uz priekšu Viņa darbu, tad viņi būtu parādījuši laipnību un mīlestību uz tiem; būtu meklējuši izdevību lūgt Dievu ar un par viņiem un būtu izjutuši, ka uz tiem gulstas svinīga atbildība parādīt savu ticību darbos gan ar pamācībām, gan ar piemēriem. Ar viņu starpniecību šīs dvēseles varēja glābt, lai tās būtu par zvaigznēm viņu līksmības vainagos. Bet daudzos gadījumos zelta izdevības ir aizgājušas, lai nekad vairs neatgrieztos. Dvēseles, kas atradās krustcelēs, ir ieņēmušas vietu ienaidnieka rindās un kļuvušas par Dieva un patiesības pretiniekiem. Un debesīs ir pierakstīta to neuzticība, kas sevi apliecina par Jēzus sekotājiem.
Man rādīja, ja jaunieši Batl-Krīkā būtu uzticīgi savai ticības apliecībai, tad viņi varētu uz saviem jaunajiem biedriem darīt stipru iespaidu uz labu. Bet Batl-Krīkas jauniešu lielākajai daļai ir vajadzīgi kristiešu piedzīvojumi. Viņiem katram atsevišķi nav personīgu piedzīvojumu kristīgā dzīvē un viņiem būs jāiet bojā līdz ar neticīgiem, ja viņi šos piedzīvojumus neiegūs. Šādi jaunieši vairāk seko tieksmēm, nekā pienākumiem. Daži no viņiem necenšas dzīvot saskaņā ar pamatlikumiem. Viņi visiem spēkiem necīnās ieiet pa šaurajiem vārtiem, bailēs drebēdami, vai viņi to spēs. Tie ir pašpaļāvīgi, lielīgi, nepaklausīgi, nepateicīgi un nesvēti. Tieši šādi ļaudis vada dvēseles platajā ceļā uz bojā eju. Ja Kristus nav viņos, tad viņi nevar To atdarināt savā dzīvē un raksturā.
Batl-Krīkas draudze saņēmusi lielu gaismu. Kā ļaudis, viņi sevišķā kārtā ir baudījuši Dieva labvēlību. Viņi nav atstāti neziņā par Dieva prātu attiecībā uz tiem. Tie varētu atrasties daudz tālāk priekšā, nekā tas tagad ir, ja viņi būtu staigājuši gaismā. Viņi nav tie atšķirtie, īpašie un svēti ļaudis, kādus prasa viņu ticība un kādus Dievs pazīst un atzīst par gaismas bērniem. Viņi nav tik paklausīgi un dievbijīgi, kā viņu augstais stāvoklis un svētais pienākums no viņiem kā gaismas bērniem prasa. Vissvinīgākā žēlastības vēsts, kāda jebkad pasaulei dota, ir viņiem uzticēta. Kungs šo draudzi ir darījis par savu baušļu glabātāju tādā nozīmē, kā nevienu citu draudzi. Dievs nav viņiem tādēļ parādījis savu sevišķo labvēlību, uzticot svēto patiesību, lai viņi no dotās gaismas gūtu labumu tikai sev, bet gan, lai gaisma, kas uz viņiem staro no debesīm, spīdētu tālāk uz citiem un tie, kas pieņem patiesību, atkal atstarotu to atpakaļ uz Dievu, Viņu pagodinot. Daudziem Batl-Krīkā Dieva dienā būs jāsniedz briesmīgs norēķins par grēcīgo nolaidību pret pienākumu. Daudzi no tiem, kas Batl-Krīkā apliecina, ka tic patiesībai, ar saviem darbiem patiesību aizliedz. Viņi ir tikpat neticīgi un atrodas tikpat tālu no Dieva prasību izpildīšanas un savas ticības apliecības izdzīvošanas, kā jūdu draudze Kristus pirmās atnākšanas laikā. Ja Kristus parādītos viņu vidū, norājot un izsakot pārmetumus savtīgumam, lepnumam un mīlestībai uz draudzību ar pasauli, kā Viņš to darīja savas pirmās atnākšanas laikā, tad tikai nedaudzi atzītu Viņu esam godības Kungu. Tie neuzskatītu par patiesu ainu, kurā Viņš tiem rādītu nevīžīgo izturēšanos pret pienākumu, bet sacītu Viņam tieši acīs: “Tu pilnīgi maldies, mēs esam strādājuši šo lielo un labo darbu un esam veikuši tādus un tādus brīnišķīgus darbus, un mums mūsu labo darbu dēļ ir tiesības uz augsto godu.”
Jūdi neieslīdēja tumsā piepeši. Tas notika pakāpeniski, līdz tie nespēja atzīt Dieva dāvanu Viņa Dēla sūtīšanā. Batl-Krīkas draudzei ir bijušas visaugstākās priekštiesības un to tiesās, ņemot vērā tai piešķirto gaismu un iespējas. Viņu trūkumi, neticība, sirdscietība un nolaidība sargāt gaismu un sekot tai, nav mazāka par to, kāda bija labvēlību baudošajiem jūdiem, kas atteicās no svētībām, kuras tie varēja pieņemt un sita krustā Dieva Dēlu. Par jūdiem tagad brīnās un tos nicina visa pasaule. [201]
Batl-Krīkas draudze ir līdzīga Kapernaumai, par kuru Kristus saka, ka viņai dotā gaisma un priekštiesības to līdz debesīm paaugstinājušas. Ja tā gaisma un priekštiesības ar ko viņa bija svētīta, būtu dotas Sodomai un Gomorai, tad tās stāvētu vēl šodien. Ja gaisma un atzīšana, ko saņēmusi Batl-Krīkas draudze, būtu dotas kādai tautai, kas atrodas tumsībā, tad tā būtu aizgājusi tālāk uz priekšu, nekā šī draudze. Laodiķejas draudze patiešām tic un priecājas par evaņģēlija svētībām un domā, ka viņa ir bagāta draudzībā ar Dievu, bet Uzticīgais Liecinieks nosauc viņu par nabagu, kailu, aklu un nožēlojamu. Tāda ir arī Batl-Krīkas draudze un liela daļa to, kas sevi apliecina par Dieva baušļus turošiem ļaudīm. Kungs neskatās tā, kā redz cilvēks. Viņa domas un ceļi nav līdzīgi mūsu ceļiem.
Dieva Vārds un likumi, kas rakstīti dvēselē un atklāti sevi nododošā svētā dzīvē, ir spēcīgi pārliecināt pasauli. Mantkārība, kas ir elku dievība, skaudība un mīlestība uz pasauli tiks izravētas no to sirdīm, kas paklausīgi Kristum, un viņu prieks būs darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt Dieva priekšā. Ak, cik daudz ir ietverts vārdos: pazemīgi staigāt Dieva priekšā! Dieva likumi, ja tie rakstīti sirdī, liks prātam un gribai padoties Kristum, lai Viņam paklausītu.
Mūsu ticība ir sevišķa ticība. Daudzi, kas apliecina, ka dzīvo laikā, kad atskan pēdējā žēlastības vēsts, savās izjūtās nav atšķīrušies no pasaules. Viņi zemojas pasaules draudzības priekšā, un lai to nodrošinātu, upurē gaismu un pamatlikumus. Apustulis apraksta Dieva labvēlību baudošos ļaudis sekojošos vārdos: Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēnišķīga priesterība, svēta tauta, Dieva īpaši ļaudis, ka jums būs pasludināt Tā tikumus, kas jūs aicinājis no tumsības savā brīnišķīgajā gaismā.