Mūsu dzīves laiks ir par īsu, lai to izšķiestu tukšās sarunās, veltīgos apciemojumos, nevajadzīgi greznā sevis ietērpšanā vai arī satraucošās izpriecās. Mēs nedrīkstam atļauties izšķiest laiku, kuru Dievs mums ir devis, lai būtu par svētību citiem un noguldītu sevi mantas Debesīs. Nevienam no mums nav par daudz laika nepieciešamo pienākumu izpildīšanai. Mums vajadzētu ņemt laiku savas sirds un prāta izglītošanai, lai mēs būtu pareizi sagatavoti savam dzīves uzdevumam. Neievērojot šos svarīgos pienākumus un saskaņojoties ar modernās pasaulīgās sabiedrības ieradumiem un parašām, mēs nodarām sev un saviem bērniem lielu netaisnību.
Mātēm, kam jāmāca jaunie prāti un jāveido bērnu raksturi, lai būtu priecīgas un laimīgas, nevajadzētu pasaulē meklēt kairinošo un uzbudinošo. Viņām ir svarīgs dzīves darbs, un viņas nevar atļauties izlietot laiku nelietderīgā veidā. Laiks ir viena no Dieva mums uzticētajām vissvarīgākajām dāvanām, par kuru Viņš prasīs atskaiti. Izšķiest laiku nozīmē izšķiest saprātu. Gara spēki ir piemēroti augstas attīstības sasniegšanai. Mātēm pienākas attīstīt prātu un turēt skaidras savas sirdis. [147] Viņām jāizlieto katrs sasniedzamais līdzeklis, lai celtu savu garīgo un morālo līmeni un tā būtu sagatavotas savu bērnu gara izglītošanai. Kas padodas savām tieksmēm pastāvīgi atrasties sabiedrībā, drīz vien jutīsies nemierīgas, ja neies ciemos, vai arī neuzņems ciemiņus. Nepieciešamie, svētie mājas pienākumi viņām šķiet parasti un neinteresanti. Viņas nemīl sevi pārbaudīt un pārvaldīt. Gars alkst pēc pasaulīgas dzīves mainīgajām, uzbudinošajām ainām, bērnus pamet novārtā, lai viņi dzīvo saskaņā ar savām tieksmēm, un eņģelis savā pārskatā atzīmē: “Nelietīgie kalpi”. Dievs nav paredzējis, lai mēs dzīvotu bezmērķīgi, bet gan, lai darītu labu šinī dzīvē.
Ja vecāki izjustu, ka Dievs viņiem uzlicis svinīgu pienākumu audzināt savus bērnus, lai tie būtu derīgi šai dzīvei, ja viņi greznotu savu dēlu un meitu dvēseļu iekšējo dievnamu mūžīgai dzīvei, tad sabiedrībā mēs redzētu lielu pārmaiņu uz labo pusi. Tad neizpaustos tik liela vienaldzība praktiskā dievbijībā un nebūtu tik grūti pamodināt bērnu morālisko iejūtību, lai viņi izprastu Dieva prasības. Bet vecāki kļūst arvien bezrūpīgāki savu bērnu audzināšanā derīgam darbam. Daudzi vecāki atļauj bērniem izveidot nepareizus ieradumus un sekot pašiem savām tieksmēm un nepārliecina viņus, ka tā rīkojoties draud briesmas un ka ir nepieciešami sevi pārbaudīt pamatlikumu gaismā.
Bērni bieži ar sajūsmu uzsāk kādu darbu, bet nonākot nesaprašanā vai nogurstot, vēlas to pārtraukt un ķeras klāt kaut kam jaunam. Tā viņi pieķeras dažādām lietām, bet sastopoties ar mazām grūtībām, tās atstāj, un tā viņi iet no viena darba pie otra, neko neizvedot līdz galam. Vecākiem nevajadzētu atļaut, ka šāda pārmaiņu mīlestība valdītu pār viņu bērniem. Viņi nedrīkst būt tā aizņemti ar citām lietām, ka nebūtu laika pacietīgai attīstošo raksturu disciplinēšanai. [148] Nedaudzi iedrošinoši vārdi vai arī maza palīdzība īstā brīdī var tiem palīdzēt pārvarēt bēdas un grūtības, un apmierinājums, kuru tie iegūs, redzot savu uzsākto darbu pabeigtu, ierosinās viņus uz vēl lielāku piepūli.
Daudzi bērni, trūkstot iedrošinošiem vārdiem vai mazam atbalstam, kļūst mazdūšīgi un maina vienu lietu pēc otras. Un šo bēdīgo rakstura trūkumu viņi aiznes sev līdzi vēlākā dzīvē. Tie negūst panākumus nevienā uzsāktā lietā, jo nav mācīti izturēt un būt neatlaidīgam. Tā daudziem neveiksmīgs ir viss dzīves laiks, jo jaunībā nav pareizi audzināti. Bērnībā un jaunībā saņemtā audzināšana atstāj iespaidu uz visu vēlākās dzīves darbu un uzspiež atbilstošu zīmogu viņu reliģiskajiem piedzīvojumiem.