Tagadējais jaunatnes audzināšanas plāns atver durvis kārdināšanām. Lai gan viņiem parasti ir daudz mācību stundu, tad tomēr viņiem ir arī daudz stundu, kad nav nekā ko darīt. Šo brīvo laiku bieži pavada neprātīgi. Viens no otra pārņem sliktus ieradumus un netikumība stipri pieaug. Ļoti daudzi jaunieši, kas mājās audzināti reliģiski un aiziet uz skolu samērā nevainīgi un skaidri, nokļūstot netikumīgu biedru sabiedrībā, pārmainās. Viņi pazaudē pašcieņu un upurē cēlos pamatlikumus. Tad viņi ir sagatavoti iet pa lejup vedošu teku. Jo viņi tik ilgi nav ievērojuši sirdsapziņas balsi, ka grēks vairs neizliekas pārmērīgi grēcīgs. Šo ļaunumu, kas pastāv skolās, ko vada saskaņā ar pašreizējo plānu, lielā mērā var labot, mācības savienojot ar darbu. Tas pats ļaunums pastāv arī augstākās skolās, tikai jau plašāk, jo daudzi jaunieši sevi ir audzinājuši netikumībā, [149] un viņu sirdsapziņa ir kļuvusi nejūtīga.
Daudzi vecāki pārvērtē savu bērnu izturību un labās īpašības. Viņi, šķiet, neņem vērā, ka bērni būs pakļauti netikumīgās jaunatnes pavedinošajam iespaidam. Vecāki sajūt reizēm bailes, sūtot bērnus lielākā attālumā uz skolu, bet viņi sev glaimo, ka ja tiem ir bijis labs piemērs un viņi saņēmuši reliģisku audzināšanu, tad tie paliks uzticīgi pamatlikumiem arī augstskolas dzīvē. Daudziem vecākiem ir tikai vājš priekšstats par to, cik plaši šajās mācību iestādēs valda izvirtība. Daudzos gadījumos vecāki ir smagi strādājuši un piecietuši lielu trūkumu, jo viņi loloja sapni, lai viņu bērni iegūtu izglītību. Un pēc visām pūlēm daudziem jāpiedzīvo rūgta vilšanās, saņemot bērnus no viņu studiju gaitām ar neskaidru raksturu un sabojātu veselību. Un bieži vien viņi izturas necienīgi pret saviem vecākiem, ir nepateicīgi un nesvēti. Šie vecāki, kas tādā veidā saņem atalgojumu no saviem nepateicīgajiem bērniem, nožēlo,, ka ir sūtījuši bērnus prom no sevis, kur tie bija pakļauti kārdināšanām un atgriezušies atpakaļ fiziski, garīgi un tikumiski sadragāti. Pievilti cerībās un ar gandrīz salauztām sirdīm, viņi redz bērnus, uz kuriem lika tik lielas cerības, ejam pa netikumības ceļu un velkam nožēlojamu dzīvi.
Ir arī stipru pamatlikumu cilvēki, kas attaisno vecāku cerības. Tie iziet skolas gaitas ar skaidru sirdsapziņu un turpina ceļu ar labu miesas uzbūvi un samaitājošās ietekmes morāli neaptraipīti. Bet to ir maz.
Daži studenti visus spēkus veltī mācībām un savu uzmanību koncentrē uz vienu lietu – iegūt izglītību. Viņi nodarbina smadzenes, bet fiziskiem spēkiem ļauj palikt bezdarbībā. Smadzenes ir pārpūlētas, bet muskuļi kļūst vāji, jo tos nevingrina. Šiem studentiem, beidzot mācību iestādi, ir skaidri redzams, ka viņi izglītību ieguvuši, maksājot par to ar dzīvību. Viņi ir mācījušies dienām un naktīm, gadu pēc gada, turot savu prātu pastāvīgi saspringtu, bet muskuļus tie nav pietiekoši vingrinājuši. Viņi upurē visu zināšanu iegūšanai un tad dodas kapā. [150]
Jaunas meitenes bieži atdodas studijām, atstājot novārtā citus audzināšanas nozarojumus, kuri praktiskai dzīvei ir pat vēl svarīgāki par grāmatu zināšanām. Un pēc izglītības iegūšanas, tās bieži vien ir invalīdi uz visu mūžu. Tās atstāj novārtā veselību, pārāk ilgi uzturas slēgtās telpās bez skaidrā debesu gaisa un bez Dieva dotajiem saules stariem. Šīs jaunās meitenes no skolām varētu atgriezties veselas, ja studijas būtu savienojušas ar mājturības darbiem un vingrinājumiem svaigā gaisā.
Veselība ir liela bagātība. Tā ir visdārgākais īpašums, kāds mirstīgajam var būt. Veselība ir par dārgu, lai ar to pirktu bagātību, godu un zināšanas. Neviens no šiem ieguvumiem nevar nodrošināt laimi, ja trūkst veselības. Nepareizi izlietot veselību, kuru Dievs mums ir devis, ir briesmīgs noziegums, jo ikkatra nevērība pret veselību, novājina mūsu dzīvības spēkus un dara mūs par zaudētājiem, kaut arī mēs būtu ieguvuši bagātīgu izglītību.
Bagāti vecāki daudzreiz nesaprot, ka viņu bērniem tikpat svarīgi kā iegūt zināšanas, ir sagatavoties praktiskiem pienākumiem. Viņi neredz vajadzību dot bērniem pilnīgu izpratni par derīgu darbu, kas nāktu par labu viņu garam un morāliskajam spēkam, kā arī sagatavotu nākošai dzīvei, un to viņi ir parādā saviem bērniem, lai piedzīvojot nelaimi, tie varētu nostāties cēli un neatkarīgi, zinādami kā izlietot savas rokas. Ja viņiem ir spēka kapitāls, tad viņi nevar būt nabagi, pat ja viņiem nav neviena dolāra. Daudzi, kas jaunībā baudījuši pārpilnību, var zaudēt visu savu bagātību, un viņiem pašiem tad jāapgādā sevi, vecākus, brāļus un māsas, tāpēc cik svarīgi, lai katrs jaunietis būtu audzināts darbam, lai būtu sagatavots katram neparedzētam gadījumam. Bagātība tiešām ir lāsts, ja tā aizkavē tās īpašnieku dēlus un meitas iemācīties derīgu darbu, lai sagatavotos praktiskai dzīvei.
Kas nav spiesti strādāt, tiem bieži vien pietrūkst fizisku vingrinājumu, lai varētu būt veseli. [151] Jaunieši, kuriem nevajag izlietot prātu un rokas rosīgā darbā, kļūst kūtri un bieži, kas ir visbēdīgākais, iegūst ielas izglītību, slaistoties pa veikaliem, smēķējot, dzerot un spēlējot kārtis.
Jaunas meitenes lasa stāstus, atvainodamas sevi, ka nevarot strādāt, jo viņām esot vāja veselība. Bet viņas ir nespēcīgas tāpēc, ka nevingrina muskuļus, kurus Dievs tām devis. Viņas domā, ka ir par vājām, lai veiktu mājas darbus, bet labprāt tamborē un tērzē, saglabājot sejas maigo bālumu, kamēr rūpju nomāktās mātes smagi strādā, mazgājot un gludinot viņu tērpus. Šīs meitenes nav kristietes, jo viņas pārkāpj piekto bausli. Viņas negodā savus vecākus. Bet visvairāk ir vainojama pati māte. Viņa izlutinājusi savas meitas un aizbildinājusi tās, kad viņas neuzņēmās savu daļu mājas pienākumu, līdz darbs tām kļuvis nepatīkams un viņas ir iemīlējušas un priecājas par patīkamo bezdarbību. Viņas ēd un guļ, lasa stāstus un runā par modi, un viņu dzīvei nav nekādas vērtības.
Nabadzība daudzos gadījumos ir svētība, jo tā aizsargā jauniešus un bērnus no bojā ejas bezdarbībā. Jāizkopj un pareizi jāattīsta kā fiziskie, tā garīgie spēki. Vispirms un pastāvīgi vecākiem jārūpējas, lai viņu bērniem būtu stipra miesas uzbūve un viņi izaugtu par veselīgiem vīriem un sievām. Šo mērķi nav iespējams sasniegt bez fiziskiem vingrinājumiem. Viņu pašu fiziskās veselības un morāliskā labuma dēļ, bērniem vajadzētu mācīt strādāt, pat, ja tas ģimenes uzturēšanai nebūtu vajadzīgs. Ja viņi vēlas skaistu un tikumīgu raksturu, tad nepieciešams pareizi sadalīts darbs, kas prasa visu muskuļu vingrināšanu. Apziņa, ka spēj veikt kaut ko derīgu, sagādās bērniem apmierinājumu, un sevis aizliegšana, lai palīdzētu citiem, sniegs tiem visveselīgāko prieku kādu tie jebkad baudījuši. Kāpēc lai bagātība viņiem un viņu dārgajiem bērniem nolaupa šo lielo svētību?
Bezdarbība ir vislielākais lāsts, kāds jebkad nācis pār jaunatni. Jūsu meitām nevajadzētu atļaut palikt rītos vēlu gultās, noguļot Dieva aizdotās dārgās stundas, ko vajadzētu izlietot labākiem mērķiem un par kurām tām būs jādod viņam norēķins. Māte nodara meitām lielu ļaunumu, viena pati nesot nastas, kurās meitām vajadzētu dalīties ar māti viņu pašu tagadējā un nākamā labuma dēļ. [152] Ceļš, kuru iet daudzi vecāki, atļaudami bērniem slinkot un apmierināt savu vēlēšanos lasīt romānus, padara viņus nederīgus īstajai dzīvei. Romānu un stāstu lasīšana ir lielākais ļaunums, kam jaunatne var nodoties. Romānu un mīlas stāstu lasītājas nekad nekļūs par labām praktiskām mātēm. Viņas ceļ gaisa pilis, dzīvodamas nereālā iedomu pasaulē. Viņas kļūst sentimentālas un viņu fantāzija nav veselīga. Viņu mākslotā dzīve atņem tām spējas veikt kaut ko derīgu. Viņu saprašana ir sakropļota, kaut arī iedomājas esam pārākas garā un saprašanā. Jaunas meitenes sev gūst vislielāko labumu vingrinādamās mājturības darbos.
Fiziskais darbs neaizkavēs prāta attīstību. Fiziskajā darbā iegūtais labums līdzsvaros cilvēku un pasargās prātu no pārpūlēšanās. Muskuļu nodarbināšana atvieglos nogurušās smadzenes. Ir daudz vienaldzīgu, dzīvei nederīgu meiteņu, kas uzskata, ka jaunavai nepieklājas iesaistīties derīgā darbā. Bet viņu raksturs ir pārāk viegli caurskatāms, lai piekrāptu saprātīgus cilvēkus, tā kā tie neredzētu viņu patieso bezvērtību. Viņas nedabīgi smaida, ķiķinās un viss viņām ir samākslots. Viņas izliekas, it kā nevarētu vārdus izrunāt skaidri un pareizi, bet visu, ko saka, izmoka šļupstot un nedabiski smaidot. Vai tās ir cienījamas jaunavas? Viņas nav piedzimušas muļķes, bet tādas izaudzinātas. Trauslums, nevarība, pārmērīga greznošanās un nedabīgi smaidi neliecina par sievietes vērtību. Tikai veselā miesā var mājot vesels prāts. Fiziska veselība un praktiskas zināšanas visos mājturības pienākumos nekad nebūs par šķērsli pareizi attīstītam prātam. Abas šīs lietas cienījamai sievietei ir ļoti svarīgas. [153]
Lai vīriem un sievām būtu pareizi līdzsvarots prāts, jānodarbina un jāattīsta visi gara spēki. Pasaule ir pilna ar vienpusīgiem vīriem un sievām, kas tādi kļuvuši tāpēc, ka vienu savas spējas daļu viņi attīstīja, kamēr otra bezdarbībā panīka. Lielākās jaunatnes daļas audzināšana ir neveiksmīga. Viņi mācās par daudz, atstājot novārtā dzīves praktisko daļu. Vīri un sievas kļūst par vecākiem, bez kā būtu ņēmuši vērā savu atbildību un viņu pēcnācēji grimst vēl zemāk par viņiem cilvēcisko trūkumu svaru kausā. Tādā veidā cilvēce strauji izvirst. Pastāvīgi skubinot mācīties, kā patlaban notiek skolās, padara jauniešus nederīgus praktiskai dzīvei. Cilvēka prāts grib darboties. Ja to nevadīs pareizā virzienā, tad tas novirzīsies nepareizā virzienā. Lai saglabātu prāta līdzsvaru, tad mācības skolās jāsavieno ar darbu.
Jau iepriekšējās paaudzēs vajadzēja domāt par audzināšanas darbu. Ar skolām vajadzēja saistīt lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumus. Tur vajadzēja būt arī mājturības darba skolotājiem. Un katru dienu daļu laika vajadzēja veltīt darbam, lai fiziskie un garīgie spēki tiku vienlīdzīgi vingrināti. Ja skolas būtu iekārtotas pēc šeit minētā plāna, tad tagad nebūtu tik daudz nenosvērtu cilvēku.
Dievs Ādamam un Ievai sagatavoja skaistu dārzu. Viņš sagādāja tiem visu, lai apmierinātu viņu vajadzības. Viņš tiem iestādīja visdažādākos augļu kokus. Ar devīgu roku Viņš tiem sniedza savas balvas. Derīgie un krāšņuma koki un jaukas puķes, kas uzauga savvaļā, ziedēdamas ap viņiem bagātīgā pārpilnībā, nekā nezināja par novīšanu un nāvi. Ādams un Ieva tiešām bija bagāti. Viņiem piederēja Ēdene. Ādams bija kungs savā skaistajā īpašumā. Neviens nevar apšaubīt patiesību, ka viņš bija bagāts. Bet Dievs zināja, ka viņš nevar būt laimīgs, ja viņam nav nodarbošanās. Tāpēc Dievs viņam deva darbu, viņam bija jākopj dārzs.