Mozus pirmā grāmata sniedz pavisam noteiktas ziņas par sabiedrisku un atsevišķu cilvēku dzīvi, un tomēr mums nav rakstisku ziņojumu, ka kāds bērns būtu piedzimis akls, kurls, sakropļots, nepareizi veidots vai garā vājš. Tur nav neviena piemēra par dabīgu nāvi starp maziem vai lielākiem bērniem, ne arī agros vīra gados. Nav nevienas ziņas par vīriešu vai sievietes nāvi sakarā ar slimību. Nāves ziņojumi pirmajā Mozus grāmatā izteikti sekojoši: “Un visas Ādama dzīvības dienas bija deviņi simti trīsdesmit gadi, un viņš nomira.” “Un visas Zeta dienas bija deviņi simti divpadsmit gadi, un viņš nomira.” Attiecībā uz citiem Raksti paskaidro: Viņš dzīvoja līdz labam vecumam, un viņš nomira. Dēla nāve pirms tēva bija tāds retums, ka to uzskatīja par uzrakstīšanas cienīgu gadījumu: “Un Ārons nomira pirms sava tēva Tara.” Pirms savas nāves Ārons jau bija bērnu tēvs.
Dievs cilvēku apveltījis ar tik lielu dzīvības spēku, ka viņš ir izturējis daudzo slimību uzbrukumus, kurus pār cilvēci izsaukuši nepareizie ieradumi un kas ir turpinājušies seši tūkstoši gadus. Šī patiesība pati par sevi ir pietiekoša, lai liecinātu mums par spēku un elektrisko enerģiju, ar kādu Dievs apgādājis cilvēku pie viņa radīšanas. Bija vajadzīgs pavadīt vairāk nekā divus tūkstošus gadu noziegumos un zemu kaislību apmierināšanā, lai kaut cik plašākā mērā pār cilvēci nāktu miesīgas slimības. Ja Ādams pie radīšanas nebūtu apgādāts ar divdesmit reiz lielāku dzīvības spēku nekā cilvēkiem tagad ir, [139] tad cilvēce ar saviem tagadējiem dabas likumu pārkāpjošiem ieradumiem jau būtu izmirusi. Kristus pirmās atnākšanas laikā cilvēce tik ātri izvirta, ka daudzās slimības smagi gūlās uz šo paaudzi, izsaukdamas sāpju un neizsakāmu bēdu uzplūdumu.
Man rādīja tagadējās paaudzes nožēlojamo stāvokli. Kopš Ādama krišanas cilvēce ir turpinājusi izvirst. Man rādīja dažus iemeslus tagadējam, pēc Dieva līdzības radīto vīru un sievu nožēlojamam stāvoklim. Un izjūta par to, cik daudz jādara, lai kaut pa daļai apturētu fizisko, gadīgo un tikumisko pagrimšanu, lika manai sirdij pilnīgi pagurt. Dievs cilvēci neradīja vāju, kāda tā tagad ir. Par šo stāvokli ir atbildīgs cilvēks, ne Dieva aizgādība. To izsaukuši nepareizie ieradumi, un nepareizā rīcība Dieva doto likumu, kam vajadzēja vadīt cilvēku dzīvi, varmācīga pārkāpšana. Kārdināti apmierināt ēstgribu Ādams un Ieva pirmo reizi krita no sava augstā, svētā un laimīgā stāvokļa. Un šī pati kārdināšana ir panākusi cilvēces novājināšanos. Viņi ir atļāvuši, lai tronī uzkāpj ēstgriba un kaislības un prāts tām pakļaujas.
Dabas likumu varmācīga pārkāpšana un šo pārkāpumu sekas – cilvēku ciešanas, ir valdījušas tik ilgi, ka vīri un sievas uzlūko tagadējo slimību, ciešanu, vājuma un priekšlaicīgas nāves stāvokli kā cilvēcei noliktu. No Radītāja rokas cilvēks iznāca pilnīgs un skaisti veidots un tā piepildīts ar dzīvības spēku, ka vajadzēja vairāk nekā tūkstotis gadu, lai samaitātā apetīte un kaislības, un vispārēja dabas likumu pārkāpšana spētu jūtami ietekmēt cilvēci. Vēlāk dzīvojošās paaudzes ir izjutušas vājuma un slimību nastu un ar katru sekojošo paaudzi, tā ir augusi arvien straujāk un kļuvusi smagāka. Apetītes apmierināšana un nesavaldītās kaislības ir stipri mazinājušas dzīvības spēkus.
Vectēvi, no Ādama līdz Noam, ar nedaudz izņēmumiem, dzīvoja gandrīz tūkstoš gadu. Kopš Noa dienām dzīvības ilgums ir arvien vairāk saīsinājies. [140] Jau Kristus dienās no katras pilsētas un katra ciema nesa pie Kristus cilvēkus, lai Viņš tos dziedinātu, viņus visus mocīja dažāda veida slimības. Un kopš šī laika visās sekojošās paaudzēs – slimības pastāvīgi ir vairojušās. Tāpēc, ka pastāvīgi turpina pārkāpt dzīvības likumu, mirstība pieaugusi līdz briesmīgiem apmēriem. Cilvēka gadi tā ir saīsinājušies, ka tagadējā paaudze iet kapā, pat nesasniegusi to vecumu, kādā pēc radīšanas pirmos gadu tūkstošos dzīvojošā paaudze tikai parādījās uz dzīves skatuves [sāka darboties.]
Slimības manto bērni no vecākiem, paaudzē no paaudzes. Mazi bērni šūpulī pakļauti ciešanām un postam, savu vecāku grēku dēļ, kas samazinājuši viņu dzīvības spēkus. Viņu nepareizie ēšanas un ģērbšanās ieradumi un viņu vispārējā izvirtība pāriet mantojumā viņu bērniem. Daudzi jau piedzimst nenormāli, nepareizi veidoti, akli, kurli un nepilnīgi saprātā. Tieši apbrīnojama ir šī dīvainā atteikšanās no pamatlikumiem, kas raksturo šo paaudzi un kas atklājas dzīvības un veselības likumu neievērošanā (nicināšanā). Šai lietā valda nezināšana, lai gan gaisma spīd visapkārt. Sasniegušiem pilngadību, viņu galvenās rūpes ir: “Ko es ēdīšu? Ko es dzeršu? Un ar ko lai ģērbjos?” Neskatoties uz visu, kas attiecībā par to rakstīts un sacīts, kā mums vajadzētu apieties ar savu miesu, ēstgriba tomēr ir visspēcīgākais likums, kas parasti valda pār vīriem un sievām.
Morāliskie spēki kļūst vājāki, tāpēc ka vīri un sievas negrib dzīvot paklausībā veselības likumiem un negrib to uzskatīt par savu personīgo pienākumu. Vecāki nodod bērniem savus nepareizos ieradumus un riebīgas slimības, samaitā asinis un novājina smadzenes. Vairākums vīru un sievas paliek nezināšanā par savas būtnes likumiem un ļaujas ēstgribai un kaislībām, maksādami par to ar saprašanu un tikumību un liekas, ka viņi vēlas nezināt dabas likumu varmācīgās pārkāpšanas rezultātus. Izdabājot samaitātajai apetītei, viņi ļaujas lēni saindēties, jo tā sabojā asinis, izposta nervu spēku un pēcgalā nes pār tiem slimības un nāvi. Viņu draudi nosauc šīs rīcības sekas par Dieva aizgādības lēmumu. [141] To darīdami viņi apvaino Debesis. Viņi saceļas pret dabas likumiem un cieš sodu par šo likumu pārkāpšanu. Ciešanas un mirstība tagad visur ņem virsroku un sevišķi starp bērniem. Cik milzīga starpība ir starp šo paaudzi un to, kas dzīvoja pirmo divu gadu tūkstošu laikā!