Es jautāju, vai šo sāpju straumi nevar aizkavēt un vai kaut ko nevar darīt, lai glābtu šīs paaudzes jaunatni no viņai draudošās bojā ejas? Man rādīja, ka šim nožēlojamam stāvoklim viens liels iemesls ir tas, ka vecāki neizjūt pienākumu audzināt bērnus saskaņā ar dabas likumiem. Mātes mīl savus bērnus ar elku dievīgu mīlestību un apmierina viņu ēstgribu, lai arī zina, ka tas kaitēs viņu veselībai un izsauks pār tiem slimības un nelaimi. Šī nežēlīgā laipnība plaši izplatījusies tagadējā paaudzē. Bērnu vēlēšanās apmierina, maksājot par to ar veselību un priecīgu gara stāvokli, jo mātei dotajā brīdī ir vieglāk atļaut to, ko viņi prasa, nekā tos atturēt.
Tādā veidā mātes sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Bērniem nemāca aizliegt savu ēstgribu un ierobežot savas vēlēšanās. Un viņi kļūst savtīgi, ar augstām prasībām, nepaklausīgi, nepateicīgi un nesvēti. Mātes, kas dara šādu darbu, ar rūgtumu ievāks savas sētās sēklas augļus. Viņas ir grēkojušas pret Debesīm un pret saviem bērniem un Dievs prasīs no tām atbildību.
Ja audzināšana iepriekšējās paaudzēs būtu izvesta pilnīgi pēc cita plāna, tad arī šīs paaudzes jaunatne nebūtu tik samaitāta un nevērtīga. Skolu vadītājiem un skolotājiem vajadzētu būt tādiem ļaudīm, kas izprot fizioloģiju, un kuri ir ieinteresēti audzināt bērnus ne tikai zinātnes laukā, bet kas vēlas arī mācīt tiem, kā saglabāt veselību, lai iegūtās zināšanas varētu izlietot ar vislabākajiem panākumiem. [142] Ar skolu vajadzētu būt saistītiem tādiem uzņēmumiem, kur varētu veikt dažādus darbus, lai skolniekiem ārpus stundām būtu nodarbošanās un nepieciešamie vingrinājumi. Skolnieku nodarbības un rotaļas jāsadala, ņemot vērā veselības likumus un tās jāpiemēro viņu miesas un gara spēku veselības saglabāšanai. Tā jau skolas mācību laikā var iegūt praktiska darba zināšanas. Skolniekiem skolās jāatmodina morālās atbildības sajūta, lai viņi redzētu un saprast, ka sabiedrībai ir pret viņiem prasības un viņiem jādzīvo paklausībā dabas likumiem, lai ar savu esamību un ietekmi varētu būt par svētību sabiedrībai un ar saviem norādījumiem un piemēru vadītu to uz augšu. Jaunieši jāpārliecina, ka visam ir savs iespaids, kas pastāvīgi atsaucas uz sabiedrību, ierosinot to uz labu un ceļot uz augšu, vai arī pazeminot un ietekmējot uz sliktu. Jaunatnei vispirms jāiemācās pazīt pašiem sevi un zināt, kā uzturēt veselu savu miesu.
Daudzi vecāki bērnus tur skolās gandrīz visu gadu. Šie bērni mehāniski pakļaujas mācību gaitai, bet nepatur prātā, ko ir mācījušies. Daudziem no šiem pastāvīgajiem studentiem, šķiet, ir pavisam nabadzīga dzīve. Vienmuļās, nepārtrauktās mācības nogurdina garu un viņi stundās izjūt pavisam mazu interesi, daudziem grāmatas kļūst pat nepatīkamas. Viņi nemīl domāt un nevēlas iegūt zināšanas. Tie nepieradina sevi pārdomāt un pētīt. Bērniem ļoti vajadzīga pareiza audzināšana, lai viņi būtu derīgi pasaulei. Bet katras pūles izcelt prāta attīstību augstāk par tikumisko audzināšanu ir nepareizas. Pamācīšanai, attīstīšanai, noslīpēšanai un izsmalcināšanai vajadzētu būt kā vecāku, tā skolotāju galvenajam uzdevumam. Maz ir dziļu un loģisku domātāju, jo nepareizi iespaidi ir apturējuši prāta attīstību. Vecāku un skolotāju pieņēmums, ka nepārtrauktās studijas stiprinās prātu, izrādījies maldīgs, [143] jo daudzos gadījumos tām ir bijis pretējs iznākums.
Audzinot bērnus, daudzi vecāki un skolotāji neizprot, ka, lai nodrošinātu veselu miesu un smadzenes [prātu], sākumā lielāka uzmanība jāpiegriež fiziskai uzbūvei. Ir pastāvējis ieradums pamudināt bērnus apmeklēt skolu tad, kad viņi vēl ir pavisam mazi, kam vajadzīga mātes kopšana. Šie nenobriedušie trauslie bērni, bieži spiesti atrasties pārpildītās, slikti vēdinātās skolas telpās, kur viņi sēž nepareizā stāvoklī uz slikti veidoties soliem un rezultātā dažiem no tiem deformējas jaunie un maigie augumi.
Raksturs un ieradumi, kas izveidojas jaunībā, atklāsies vēlākos vīra gados. Jaunu koku jūs varat izlocīt gandrīz katrā jums vēlamā veidā un ja tas tāds paliek un aug tālāk, kā jūs viņu esat saliekuši, tad tas būs sakropļots koks un vienmēr stāstīs par no jūsu rokas saņemto pārestību un nežēlīgo apiešanos. Vēlāk, kad koks jau ir izaudzis liels, jūs varat mēģināt viņu iztaisnot, tomēr visas jūsu pūles izrādīsies veltīgas. Tas vienmēr paliks līks. Līdzīgi veidojas jaunatnes raksturs. Viņi rūpīgi un maigi jāmāca bērnībā. Viņus var ievadīt pareizā virzienā vai arī nepareizā, un savā nākošā dzīvē viņi ies pa to ceļu, kas tiem norādīts jaunībā. Jaunībā veidotie ieradumi pieaugs un kļūs stiprāki līdz ar viņiem pašiem un parasti tādi paliks arī vēlākā dzīvē, tikai pastāvīgi pieaugdami spēkā. Mēs dzīvojam laikmetā, kad gandrīz visur valda paviršība. Pavisam maz ir noteiktu un stingru raksturu, jo, sākot no šūpuļa, bērnu mācīšana un audzināšana ir pavirša. Viņu raksturs ir celts uz irstošām smiltīm. Raksturā nav ieaudzināta pašaizliedzība un pašsavaldīšanās. Viņi ir lutināti un visas viņu iegribas apmierinātas, līdz tie kļuvuši nederīgi praktiskai dzīvei. Mīlestība uz izpriecām pārvalda prātus, un bērniem glaimo un izdabā, tiem pašiem par postu. Bērnus vajadzētu audzināt tā, lai tie būtu sagatavoti gaidāmām kārdināšanām un rēķinātos ar to, ka sastapsies ar grūtībām un briesmām. [144] Viņiem jāiemāca valdīt pār sevi un varonīgi pārvarēt grūtības, un ja viņi labprātīgi neskries briesmās un bez vajadzības nestāsies ceļā kārdināšanām, ja viņi izvairīsies no ļauniem iespaidiem un netikumīgas sabiedrības un ja tad nenovēršami būs spiesti atrasties bīstamu biedru vidū, tad viņiem pietiks rakstura stipruma, lai nostātos par patiesību un saglabātu pamatlikumus, un viņi ies uz priekšu Dieva spēkā, morāli neaptraipīti. Ja jaunatne, kas pareizi audzināta, paļausies uz Dievu, tad viņu morāliskais spēks izturēs visstiprākos pārbaudījumus.
Bet tikai nedaudzi vecāki atzīst, ka viņu bērni ir tādi, kādus viņu pašu piemērs un audzināšana ir veidojusi un ka viņi ir atbildīgi par savu bērnu raksturiem. Ja kristīgu vecāku sirdis būtu paklausīgas Kristus gribai, tad arī viņi paklausītu Debešķīgā Skolotāja pavēlei: “Dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas.” Ja tie, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, tikai vēlētos to darīt, tad viņi, ne tikai saviem bērniem, bet arī neticīgai pasaulei rādītu piemēru, kas pareizi attēlotu Bībeles reliģiju.
Ja kristīgie vecāki dzīvotu paklausībā dievišķā Skolotāja prasībām, tad tie saglabātu vienkāršību ēšanā un apģērbā un vairāk dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem. Tad viņi tik daudz laika neziedotu mākslotai dzīvei, uzkraujot sev rūpes un nastas, kuras Kristus viņiem nav uzlicis, bet gan noteikti no tām izvairītos. Ja Dieva valstība un Viņas taisnība būtu vecāku pirmais un vissvarīgākais pārdomu priekšmets, tad maz no dārgā laika zaudētu nevajadzīgiem ārējiem izgreznojumiem, kur viņu bērnu prāti un ieskati gandrīz pilnīgi tiek atstāti novārtā. Dārgais laiks, ko daudzi vecāki veltī savu bērnu tērpšanai, lai tie rotaļājoties varētu lepoties ar savu ārieni, labāk, daudz labāk būtu pavadīts, attīstot savu prātu, lai spētu pareizi pamācīt savus bērnus. Šo vecāku pestīšanai un viņu laimei nav bez nozīmes tas, ka viņi Dieva aizdoto dārgo pārbaudes laiku, izlieto priekš ģērbšanās, ciemošanās un pļāpāšanas. [145]
Daudzi vecāki sūdzas, ka viņiem tik daudz darba, ka nav laika savu zināšanu papildināšanai un bērnu audzināšanai praktiskai dzīvei vai arī, lai tos pamācītu, kā viņi var kļūt Kristus ganāmpulka jēri. Tikai galīgā norēķina dienā, kad visu lietas būs izšķirtas un visi mūsu dzīves darbi būs atklāti mūsu skatam Dieva un Jēra un Viņa svēto eņģeļu klātbūtnē, vecāki atzīs sava nepareizi izlietotā laika gandrīz bezgalīgo vērtību. Ļoti daudzi tad redzēs, ka viņu nepareizā rīcība ir izšķīrusi viņu bērnu likteni. Viņi ne tikai priekš sevis nebūs nodrošinājuši godības Ķēniņa uzslavas vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā”, bet viņi arī dzirdēs atskanam pār bērnu briesmīgos, noraidošos vārdus: “Ejiet nost!” Šie vārdi uz visiem laikiem šķirs viņu bērnus no Debesu prieka un godības un no Kristus klātbūtnes. Un viņi paši arī saņems noraidījumu: “Ej nost, tu ļaunais un kūtrais kalps”. Jēzus nekad nesacīs “Labi tev”, uz tiem, kas šo apzīmējumu nav pelnījuši uzticīgā pašaizliedzība un pašuzupurēšanās pilnā dzīvē, darot citiem labu un paaugstinot Viņa godu. Kas dzīvo, lai galvenokārt izpatiktu paši sev, tā vietā, lai darītu labu citiem, sastapsies ar bezgalīgu zaudējumu.
Ja vecākus varētu pamodināt, lai tie saprastu ārkārtīgo atbildību, kas gulstas uz viņiem bērnu audzināšanas darbā,, tad viņi vairāk laika ziedotu lūgšanām un mazāk nevajadzīgam greznumam. Viņi pārdomātu, pētītu un nopietni lūgtu Dievu pēc gudrības un dievišķas palīdzības, lai tā audzinātu bērnus, ka tie varētu attīstīt raksturu, kuru Dievs atzītu par labu. Tie nerūpētos, lai zinātu, kā audzināt bērnus, lai pasaule tos slavētu un godātu, bet gan, kā lai viņos izveido skaistu raksturu, kuru Dievs varētu pieņemt. [146]
Ir vajadzīgs daudz studiju un nopietnu lūgšanu pēc Debesu gudrības, lai zinātu, kā rīkoties ar jaunatni, jo ļoti daudz atkarājas no virziena, kādu vecāki dod savu bērnu prātam un gribai. Ievadīt savu bērnu prātus pareizā virzienā un īstā laikā, ir vissvarīgākais darbs, jo mūžīgais liktenis var būt atkarīgs no kāda kritiskā brīdī pieņemta lēmuma. Cik svarīgi tad, lai vecāki būtu cik vien iespējams brīvi no sarežģītajām un nogurdinošajām rūpēm par laicīgām lietām, lai viņi varētu domāt un rīkoties mierīgi apsverot, gudri un ar mīlestību un lai viņiem bērnu dvēseļu pestīšanas jautājums kļūtu par pirmo un vissvarīgāko dzīvē! Iekšējais greznojums ir visvērtīgākais, ko vecākiem jācenšas iegūt saviem bērniem. Vecāki nedrīkst atļaut viesiem un svešiniekiem saistīt savu uzmanību un tā nolaupīt laiku, kas ir dzīves lielākā vērtība, atņemot sev iespēju ikdienas pacietīgi pamācīt savus bērnus, norādot pareizu virzienu, kādā jāattīstās viņu prātam.