veselībai un pat dzīvībai. Daudzi mazi bērni ikdienas ir pavadījuši piecas stundas skolas telpās, kas nebija pietiekoši vēdinātas, ne arī tik plašas, lai atbilstu skolnieku veselības uzturēšanas noteikumiem. Šādu telpu gaiss ātri vien kļūst indīgs plaušām, kas to ieelpo. Mazus bērnus, kuru locekļi un muskuļi vēl ir vāji un smadzenes nav attīstījušās, turēja ieslodzītus šajās telpās viņiem par ļaunu. Daudzi bija pavisam vāji piemēroti dzīves uzsākšanai. Ieslodzījumi dienu no dienas skolā, darīja tos nervozus un slimīgus. Nervu sistēmas pārguruma dēļ ir traucēta ķermeņa augšana. Un ja dzīvības svece izdziest, tad vecāki un skolotāji nedomā, ka tieši viņi ir ietekmējuši šīs dzīvības dzirksteles izdzišanu. Stāvēdami pie savu bērnu kapa, apbēdinātie vecāki uzskata savu zaudējumu kā no Aizgādības sevišķā kārtā pielaistu, lai gan neatvainojamas nezināšanas dēļ viņu pašu rīcība ir iznīcinājusi bērnu dzīvības. Un tad viņu nāvi pieskaitīt Dieva aizgādībai, nozīmē zaimot Dievu. Dievs vēlējās, lai mazie dzīvotu un tiktu uzaudzināti ar skaistiem raksturiem, kas pagodinātu Viņu šai dzīvē un slavētu To labākā pasaulē. Vecāki un skolotāji uzņemdamies bērnu audzināšanu, neizjūtot atbildību Dieva priekšā, kur viņiem būtu jāiepazīstas ar bērnu fizisko uzbūvi, lai zinātu kā saglabāt bērnu un skolnieku dzīvību un veselību. Vecāku un skolotāju nezināšanas dēļ mirst tūkstošiem bērnu. Mātes pavada stundas nevajadzīgā darbā pie saviem un bērnu tērpiem, lai ar tiem varētu lielīties, un tad aizbildinās, ka nevar atrast laiku lasīšanai un nepieciešamo zināšanu iegūšanai, lai rūpētos par bērnu veselību. Viņas domā, ka vieglāk ir uzticēties savas miesas ārstiem. Daudzi vecāki ir upurējuši savu bērnu veselību un dzīvību, lai tikai saskaņotos ar modes prasībām, ieradumiem.
Mātēm, pa lielākai daļai nav intereses iepazīties ar cilvēka brīnišķīgo organismu, ar kauliem, muskuļiem, kuņģi, aknām, zarnām, sirdi, ādas porām un saprast orgānu savstarpējo atkarību, lai visi varētu veselīgi darboties. Viņas nekā nezina par miesas iespaidu un garu un gara iespaidu uz miesu. Gars, kas savieno ierobežoto [laicīgo] ar bezgalīgo, tām šķiet neizprotama lieta. Ikkatrs ķermeņa orgāns ir veidots, lai kalpotu garam. Gars ir ķermenī valdošais. Bērniem atļauj ēst gaļas ēdienus, virces, sviestu, sieru, cūkas gaļu, treknus cepumus un vispārīgi garšvielas. Viņiem atļauj arī ēst neregulāri un starplaikos starp neveselīgo ēdienu reizēm. Tas traucē kuņģa darbību, uzbudina nervus nedabīgai darbībai un pavājina prātu (saprašanu). Vecāki nesaprot, ka viņi sēj sēklu, kas nesīs slimības un nāvi.
[137] Steidzoties attīstīt prātu un pametot novārtā fizisko spēku stiprināšanu, izposta daudziem bērniem veselību uz visu mūžu. Daudzi nomirst bērnībā, pateicoties neprātīgu vecāku un skolotāju rīcībai, kuri ar glaimiem vai bailēm ir darījuši spiedienu uz viņu jaunajiem prātiem, kad viņi vēl bija par jauniem, lai saskatītu skolas būtību. Viņu prātus noslogo ar mācībām, kad uz to vēl nevajag aicināt, bet gan atturēt, līdz viņu fiziskā uzbūve ir pietiekoši stipra, panest garīgu piepūli. Maziem bērniem vajadzētu ļaut būt brīviem kā jēriem, lai tie skraidītu pa lauku brīvi un laimīgi, viņiem vajadzētu atvēlēt vislabvēlīgākos apstākļus, lai liktu pamatus veselīgai miesas uzbūvei.
Vecākiem vajadzētu būt savu bērnu vienīgajiem skolotājiem, kamēr tie ir sasnieguši astoņu vai desmit gadu vecumu. Līdz ko viņu prāts to var saprast, vecākiem viņu priekšā jāatver Dieva lielā dabas grāmata. Mātei mazāk vajadzētu mīlēt visu māksloto savā mājā un pie savu tērpu pagatavošanas izrādei, bet viņai jāatrod laiks, lai sevī un bērnos attīstītu mīlestību uz skaistajiem pumpuriem un uzplaukušajiem ziediem. Vēršot bērnu uzmanību uz ziedu dažādajām krāsām un daudzējādajām formām, viņa tos var iepazīstināt ar Dievu, kas visu skaisto radījis, kas valdzina un apmierina viņus. Viņa var vērst bērnu prātus uz Radītāju un atmodināt sirdīs mīlestību uz Debesu Tēvu, kas viņiem parādījis tik lielu mīlestību. Vecāki var savienot Dievu ar visiem Viņa radītiem darbiem. Bērniem astoņu līdz desmit gadu vecumā vienīgajai skolas telpai vajadzētu būt klajajam laukam starp plaukstošajiem ziediem un dabas skaistajām ainavām. Un viņu vienīgajai lasāmai grāmatai vajadzētu būt dabas bagātībām. Šīs mācības, iespiestas mazo bērnu prātos starp patīkamām un pievilcīgām dabas ainavām, netiks tik drīz aizmirstas.
Lai bērni un jaunieši būtu veseli, jautri, mundri, ar labi attīstītiem muskuļiem un smadzenēm, tiem daudz jāuzturas laukā, kur pareizi sadalītas nodarbības ar izklaidēšanos. Bērniem un jauniešiem, kurus tur skolās un piesaista grāmatām, nevar būt veselīga fiziska uzbūve. [138] Smadzeņu vingrināšanai mācību laikā bez attiecīgiem fiziskiem vingrinājumiem, ir tieksme pievilkt asinis smadzenēm, un tā asinsriņķošana organismā kļūst nelīdzsvarota. Smadzenēm ir par daudz asiņu, bet rokām un kājām ir par maz. Mācībām vajadzētu paredzēt noteiktas stundas un tad daļu no viņu laika veltīt fiziskam darbam. Un ja viņu ēšana, ģērbšanās un gulēšanas ieradumi saskan ar fiziskiem likumiem, tad tie var iegūt izglītību, neupurējot fizisko un garīgo veselību.