[131] Jaunu prātu veidošana ir vissmalkākais darbs, kādu vīri un sievas jebkad ir uzņēmušies. Jaunatnes audzināšanā vajadzētu ievērot vislielāko rūpību, lai ar daudzveidīgajām pamācībām izraisītu augsto un cēlo gara spēju attīstību. Vecāki un skolotāji noteikti būs nesagatavoti pareizai bērnu audzināšanai, ja viņi paši vispirms nav mācījušies pašsavaldīšanās, pacietības, lēnprātības, laipnības un mīlestības mācības. Kāda svarīga loma ir vecākiem, aizbildņiem un skolotājiem! Nedaudz ir to, kas izprot vissvarīgākās gara vajadzības un kā vadīt jaunatnes attīstošo prātu, augošās domas un jūtas.
Savs laiks ir bērnu mācīšanai un savs laiks jaunatnes audzināšanai, un ir svarīgi, lai šīs daļas stiprā mērā būtu savienotas. Bērnus var ieradināt kalpot grēkam vai arī kalpot taisnībai. Agra jaunatnes audzināšana veido raksturus kā laicīgai, tā reliģiskai dzīvei. Zālamans saka: “Māci bērnam to ceļu, kas viņam jāstaigā, tad arī vecs kļuvis, viņš no tā neatkāpsies.” Šī ir noteikta valoda. Mācīšana, kuru Zālamans pavēl, nozīmē vadīt, audzināt un attīstīt. Lai vecāki un skolotāji varētu šo darbu veikt, tad viņiem pašiem ir jāzina šis ceļš, kas bērnam jāstaigā. Tas sevī ietver vairāk, nekā tikai grāmatu zināšanas vien. [132] Tas skar visu, kas ir labs, tikumīgs, taisns un svēts. Zem tā ir jāsaprot sātības izdzīvošana, dievbijība, brālīga laipnība un mīlestība uz Dievu un vienam pret otru. Lai sasniegtu šo mērķi, tad ir jāpievērš uzmanība kā bērna fiziskai, tā arī garīgai, morālai un reliģiskai audzināšanai.
Bērnu audzināšanai mājā vai skolā nevajadzētu līdzināties mūsu dzīvnieku dresēšanai; bērniem ir saprātīga griba, kuru vajadzētu iemācīt pārvaldīt visus viņu spēkus. Mēmus dzīvniekus vajag dresēt, jo tiem nav saprāta un spēju domāt. Bet cilvēkam jāiemācās valdīt pašam pār sevi. Cilvēks jāaudzina tā, lai prāts pārvaldītu cilvēcīgo būtni, kur pretī dzīvniekus savalda viņu saimnieks un iemāca tos viņam padoties. Saimniekam ir prāts un griba un viņš spriež sava lopa vietā. Bērnu var audzināt arī tā, lai viņam, līdzīgi dzīvniekam, nebūtu pašam savas gribas. Pat viņa individualitāte var saplūst vienā personībā ar to, kas vada viņa apmācību, viņa griba patiesībā ir pakļauta skolotāja gribai.
Šādi audzinātiem bērniem vienmēr trūkst morāliska spēka un personīgas atbildības izjūtas. Viņi nav mācīti vadīties no saprāta un pamatlikumiem, viņu griba ir atradusies citu pārvaldībā un sprieduma spējas nav atraisītas, lai tās vingrinot varētu attīstīties un kļūtu stiprākas. Viņiem nav parādīta to īpatnējā uzbūve un prāta spējas, lai vajadzības gadījumā viņi varētu atraisīt savus vislielākos spēkus. Skolotājam šeit nevajadzētu apstāties, bet sevišķa uzmanība viņam jāpiegriež vājāko spēju attīstībai, lai bērns vingrinātu visas spējas un tie attīstītos no vienas stipruma pakāpes uz otru, lai prāta spējas pareizi līdzsvarotos.
Daudzās ģimenēs bērni liekas labi audzināti, kamēr pakļauti audzinātāju disciplīnai, bet kad salūzt tā sistēma, kas viņiem likusi pildīt likumus, tad viņi izrādās nespējīgi paši par sevi domāt, darboties un izšķirties. Šie bērni tik ilgi atradušies zem dzelzs likuma, kas neatļāva domāt un rīkoties pašiem tajās lietās, kurās būtu bijis sevišķi noderīgi viņiem to atļaut, ka tiem vairs nav uzticības sev, lai vadītos no sava sprieduma un saviem uzskatiem. [133] Un kad viņi aiziet no saviem vecākiem, lai strādātu pastāvīgi, tad citi tos var viegli novērst nepareizā virzienā. Tiem nav stingra rakstura. Viņi nav radināti vadīties no sava sprieduma tik stipri un tik tālu, cik tas bija praktiski vēlams, un tāpēc viņu prāts nav pareizi attīstījies un nostiprinājies. Vecāki viņus tik ilgi ir pilnīgi uzraudzījuši, ka tie arī neierobežoti uz viņiem paļaujas.
No otras puses, nevajadzētu pieļaut, lai jaunatne domātu un rīkotos neatkarīgi no savu vecāku un skolotāju uzskatiem. Bērniem jāmāca cienīt piedzīvojošo spriedumu un vadīties no vecākiem un skolotājiem. Viņi jāaudzina tā, lai viņu uzskati savienotos ar vecāku un skolotāju uzskatiem un jāmāca tā, lai viņi redzētu, ka ir pareizi ievērot vecāku un skolotāju vadošās rokas, viņu raksturs nelīdzināsies vējā drebošai niedrei.
Stingra audzināšana, bez pareizas vadības, kas liktu jaunatnei pašai domāt un rīkoties cik vien viņu prāta spējas atļautu, lai tā padziļinātos viņu domas, pašcieņa un viņi vairāk uzticētos savām spējām, vienmēr radīs garīgi un morāli vāju ļaužu šķiru. Un izejot pasaulē pastāvīgā dzīvē, viņi atklās patiesību, ka ir dresēti līdzīgi dzīvniekiem, bet nav audzināti. Viņu griba, ko vajadzēja vadīt, bija spiesta pakļauties vecāku un skolotāju bargai disciplīnai.
Vecāki un skolotāji, kuri lielās, ka pilnīgi pārvalda viņu aizgādībā nodoto bērnu prātus un gribu, mitētos lepoties, ja viņi varētu izsekot šo bērnu dzīvei nākamībā, kuru padevība panākta ar spēku un baiļu palīdzību. Viņi ir gandrīz pilnīgi nesagatavoti piedalīties dzīves nopietno atbildību nešanā. Kad šie jaunieši vairs neatrodas zem vecāku un skolotāju iespaida un ir spiesti paši domāt un strādāt, tad gandrīz vienmēr viņi uzņems nepareizu virzienu un padosies kārdināšanu spēkam. Viņiem nav panākumu laicīgajā dzīvē un tie paši trūkumi ir redzami arī viņu reliģiskajā dzīvē. Ja bērnu un jaunatnes skolotājiem varētu jau iepriekš parādīt viņu nepareizās audzināšanas rezultātus, tad viņi mainītu savu audzināšanas plānu. Skolotāji, kas ir apmierināti, ka viņi gandrīz pilnīgi pārvalda savu skolēnu gribu, tomēr nav panākumiem visbagātākie, lai gan šķietamie rezultāti kādu laiku var būt viņiem glaimojoši.
Dievs nekad nav paredzējis, lai viena cilvēka prātu pilnīgi pārvaldītu otrs. Un kas cenšas savu skolnieku individualitāti nogremdēt savējā un būt tiem par prātu, gribu un sirdsapziņu, tie uzņemas atbildību. Šie skolnieki dažos gadījumos var likties līdzīgi labi apmācītiem kareivjiem. Bet kad ierobežojumi ir atņemti, tad kļūst redzams, ka tie nespēj darboties neatkarīgi, balstoties uz stipriem viņos esošiem pamatlikumiem. Kas sprauž sev par mērķi tādu savu skolnieku audzināšanu, ka tie varētu redzēt un just, ka spēks kļūst par stipru pamatlikumu vīriem un sievām, kas sagatavoti pildīt katru dzīves pienākumu, ir viņos pašos, tādi skolotāji ir visderīgākie un vissekmīgākie.
Nevērīgiem novērotājiem viņu darbs var neizskatīties kā vislabākais un to varbūt nevērtēs tik augstu kā to skolotāju darbu, kuri savu skolēnu prātus un gribu pilnīgi pārvalda ar savu autoritāti, bet vēlākā dzīvē parādīs labākā audzināšanas plāna augļus.
Draud briesmas, ka vecāki, kā arī skolotāji var par daudz valdīt un pavēlēt un nebūt pietiekoši draudzīgi pret saviem bērniem vai skolniekiem. Viņi bieži ir pārāk atturīgi un savu autoritāti izmanto vēsā un nepatīkamā veidā, ar ko nevar iegūt bērnu un skolēnu sirdis. Ja viņi sapulcinātu bērnus savā tuvumā un parādītu, ka viņi tos mīl un ir ieinteresēti visos viņu darbos un pat rotaļās, reizēm kļūstot līdzīgi bērniem, tad viņi bērnus darītu ļoti laimīgus un iemantotu viņu mīlestību un uzticību. [135] Bērni tad labprātīgāk cienītu un mīlētu savu vecāku un skolotāju autoritāti.
Skolotāja rakstura īpašības un dzīves pamatlikumus vajadzētu uzskatīt par daudz svarīgākiem nekā viņa skolas izglītību. Ja viņš ir sirsnīgs kristietis, tad viņš izjutīs nepieciešamību vienādi interesēties par savu skolēnu, fizisko, prāta, tikumisko un garīgo audzināšanu. Lai atstātu pareizu iespaidu, viņam sevi pilnīgi jāsavalda un viņa paša sirdij jābūt bagātīgi pildītai ar mīlestību uz saviem skolniekiem, kas būs redzams viņa skatienos, vārdos un darbos. Viņam vajadzīgs stiprs raksturs, lai varētu tikpat labi veidot savu skolēnu raksturus, kā iemācīt viņiem zinātnes zināšanas. Agra jaunatnes audzināšana veido viņu raksturus visai dzīvei. Kas strādā ar jaunatni, tiem vajadzētu būt ļoti rūpīgiem, lai attīstītu savas gara spējas, ka labāk varētu saprast, kurp virzīt jaunatnes spēkus, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.