B. brāļiem nesniedza tiem vajadzīgo palīdzību. A.B. strādāja ar lieliem zaudējumiem. Viņš ir uzņēmis par daudz nastu, kas sakropļoja viņa darbu tā, ka viņš nav pieaudzis vajadzīgajā garīgajā stiprumā un drosmē. Draudze, kurai ir patiesības gaisma, un kurai vajadzēja būt stiprai Dievā, lai gribētu un strādātu un upurētos patiesības dēļ, ja būtu vajadzīgs, ir bijusi līdzīga vājam bērnam. Viņi prasīja brāļa A.B. laiku un darbu, lai novērstu grūtības, kas nekad nedrīkstēja būt. Un kad savtīgo un nesvēto siržu dēļ šīs grūtības izcēlās, tad viņi tās varēja atrisināt vienā stundā, ja būtu bijusi pazemība un grēku atzīšanas gars.
Brāļi B. dara nepareizi, palikdami… Viņiem vajadzētu mainīt savu dzīves vietu, un šo vietu neapmeklēt biežāk kā pāris reizes gadā. [128] Tad viņi būtu brīvāki, sniedzot savas liecības. Šie brāļi nav spējuši brīvi pasludināt patiesību un liecināt par patiesiem apstākļiem. Ja viņi būtu dzīvojuši kaut kur citur, tad viņi būtu brīvāki no nastām un apmeklējot šo draudzi, viņu liecība būtu bijusi desmit reiz iespaidīgāka. Laikā, kad brāli A.B. nomāca un aizturēja sīkās draudzes grūtības, viņam vajadzēja strādāt ārpus tās robežām. Viņš ir kalpojis pie galda, līdz viņa gars ir aptumšojies, un viņš neizprot patiesības spēku un varu. Viņš nav bijis nomodā par Dieva darba patiesajām vajadzībām. Viņš pamazām ir zaudējis garīgumu un drosmi. Sistemātiska devības gara uzturēšanas darbs ir atstāts novārtā. Daži brāļi, kuru visas intereses kādreiz piederēja Dieva darba attīstībai, tagad ir kļuvuši savtīgi un skopi, lai gan viņiem vajadzēja kļūt vēl pašuzupurīgākiem un vēl vairāk iemīlēt un nodoties patiesībai. Viņi tagad kļuvuši mazāk dievbijīgi un vairāk līdzīgi pasaulei. Tēvs C. ir viens no tiem. Viņam no jauna ir vajadzīga atgriešanās. Brālis C. ir saņēmis visaugstākās priekštiesības un ja tās neizmantos, tad sekos nosodījums un tumsa, līdzīga bijušajai gaismai, tāpēc ka viņš nav izlietojis Dieva aizdotos talantu [dāvanas].
Brāļi Vermontā ir apbēdinājuši Dieva Garu, atļaudami samazināties savai mīlestībai uz patiesību un interesei uz Dieva darbu.
Pēdējā laikā brālis D.B. pārvērtēja savus spēkus, strādādams jaunos laukos telts sapulcēs, bez atbilstošas palīdzības. No šī brāļa, ne arī no kāda cita sava kalpa Dievs neprasa, lai viņi tādā veidā darītu pāri savai veselībai un pārslogotu sevi ar darbiem. Brāļiem vajadzēja justies ieinteresētiem un šai interesei vajadzēja atklāties darbos. Viņi varēja sev nodrošināt palīdzību, ja būtu bijuši nomodā par Dieva darba interesēm un ja būtu izjutuši dvēseļu vērtību. Kamēr brālis D.B. saprata Dieva darba dziļo nozīmi un dvēseļu vērtību, kas prasīja pastāvīgas pūles, tikmēr lielā draudze ar savām niecīgajām grūtībām, aizturēja brāli A.B. no palīdzības sniegšanas savam brālim. Šiem brāļiem vajadzētu celties ar atjaunotu drosmi, atraisīties no likstām un mazdūšības, kas tos saistījušas un kas sakropļojušas viņu liecību un lūgt sev spēku no Visvarenā. Viņiem bija jānes skaidra un atklāta liecība brāļiem X un Y un jāskubina izdzīvot patiesību, mājās darot visu iespējamo, lai šie vīri pareizi sadalītu savu īpašumu. Brālis A.B. uzņemdamies tik daudz nastas, ir samazinājis savus garīgos un fiziskos spēkus.
Ja brālis C. būtu staigājis gaismā jau dažus gadus atpakaļ, tad viņš izjustu dvēseļu vērtību. Ja viņš būtu attīstījis mīlestību uz patiesību, tad viņš spētu mācīt patiesību citiem. Viņš varētu uzņemties draudzes nastas mājās. Ja viņš būtu mīlējis savus brāļus un patiesība to būtu svētījusi, tad viņš varētu būt par nomierinātāju un nevis par ķildu ierosinātāju, kas kopā ar citām grūtībām, atsauca brāli A.B. prom no viņa brāļa vissvarīgākā brīdī un rezultātā lika brālim D.B. strādāt tālu pāri saviem spēkiem. Un lai gan brālis D.B. darījis visu viņam iespējamo, tad tomēr darbs nav padarīts, kā tas varēja būt, ja būtu bijusi vajadzīgā interese sniegt palīdzību, kad tā ļoti bija vajadzīga. Novārtā atstāto pienākumu dēļ, pār šo draudzi gulstas briesmīga atbildība.
Man rādīja, ka brāļa X. rīcība, sadalot savu īpašumu starp bērniem, pārcēla atbildību uz tiem, kam to nevajadzēja uzlikt. Tagad viņš redz, ka viņa rīcība nav palielinājusi bērnu mīlestību uz viņu. Viņi tāpēc nav jutušies esam parādā pateicību vecākiem. Šie bērni bija jauni un nepiedzīvojuši. Viņi nebija sagatavoti tiem uzlikto atbildību nešanai. Viņu sirdis nebija svētītas un patiesus draugus viņi uzskatīja par ienaidniekiem, kamēr pret tiem, kas gribēja atšķirt īstos draugus, izturējās labvēlīgi. Šie sātana starpnieki [aģenti] jauno cilvēku prātos pastāvīgi iečukstēja maldīgas domas, un brāļu un māsu, tēva un mātes sirdīs valdīja nesaskaņas, (atradās savstarpējā nevienprātībā)..
Tēvs X. izdarīja kļūdu. Ja viņš vairāk būtu uzticējies znotiem, kuri sirsnīgi mīlēja patiesību un ja viņš būtu bijis labprātīgāks pieņemt piedzīvojušu vīru padomus, tad lielās kļūdas būtu bijis iespējams novērst. Bet šis ir tas ceļš, kur ienaidnieks parasti gūs panākumus, iejaucoties līdzekļu izlietošanas lietās.
Dievs šos pieminētos gadījumus pieļāva, lai visi varētu redzēt bagātības viltīgo iespaidu uz sirdi. Šo gadījumu rezultātiem, kas visiem skaidri redzami, vajadzētu būt par brīdinājumu tēviem un mātēm un godkārīgiem bērniem. Dieva Vārds mantkārību apzīmē par elku dievību. Nav iespējams vīriem un sievām turēt Dieva likumus un mīlēt naudu. Sirds labākajām jūtām jāpieķeras Debesu lietām. Mūsu mantai vajadzētu būt noguldītai Debesīs, jo kur mūsu manta, tur būs mūsu sirds.