Kādā citā mācekļiem teiktā līdzībā Jēzus Debesu valstību salīdzināja ar tīrumu, kur cilvēks iesēja labu sēklu, bet ienaidnieks, viņam guļot, iesēja nezāles. Tīruma īpašniekam jautāja: “Vai tu neiesēji labu sēklu tīrumā? No kurienes tad šīs nezāles?” Viņš uz tiem sacīja: “Ienaidnieks to ir darījis.” Tad kalpi uz Viņu runāja: “Vai tu gribi, lai mēs noejam un tās izplūcam?” Bet viņš uz tiem sacīja: “Nē, ka nezāles plūkdami, jūs līdz ar tiem neizraujiet arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujai un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūļos, lai sadedzinātu, bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” Ja būtu saglabāta uzticība un modrība, ja daži nebūtu gulējuši vai izturējušies nolaidīgi, tad ienaidnieks neiegūtu tik labu izdevību nezāļu iesēšanā. Sātans nekad neguļ. Viņš ir nomodā un izmanto katru izdevību, lai liktu saviem darbiniekiem izkaisīt maldus, kas atrod auglīgu zemi daudzās nesvētītās sirdīs.
Par to bēdājas tie, kas no sirds tic patiesībai, un viņu pārbaudījumus un skumjas palielina viņu vidū esošie cilvēki, kas atņem drosmi, dara mazdūšīgus un apgrūtina viņu darbu. Tomēr Kungs saviem kalpiem gribētu iemācīt būt ļoti uzmanīgiem katrā solī. “Lai abi aug kopā.” Neraujiet nezāles ar varu, lai tās izravējot neizkustinātu arī dārgos asnus. [114] Kā sludinātājiem tā draudzes locekļiem vajadzētu būt ļoti piesardzīgie, lai tie nekļūtu dedzīgi pretēji atzīšanai. Draud briesmas, ka var par daudz censties dziedināt grūtības draudzē, ka, ja tām nepieskartos, bieži vien pazustu pašas no sevis. Nav gudri censties priekšlaicīgi atrisināt jautājumus kādā draudzē, kur tie vēl nav attīstījušies. Mums būs vajadzīga vislielākā uzmanība, pacietība un pašsavaldīšanās, lai šīs lietas panestu un tās nokārtojot nesāktu strādāt paši savā garā.
Darbs bija pāragrs un priekšlaicīgi izraisīja šīs mazās draudzes sašķelšanos. Ja Dieva kalpi būtu izjutuši mūsu Pestītāja mācības spēku līdzībā par kviešiem un nezālēm, tad viņi nebūtu uzsākuši to darbu, ko viņi darīja. Pirms sper soļus, kas dotu vismazāko iemeslu žēloties par tiem, kas ir pilnīgi necienīgi, par to, ka viņus izslēdz no draudzes, šo jautājumu vajadzētu cik vien iespējams rūpīgi pārdomāt un nopietni lūgt. Rīcības veids radīja pretēji noskaņotu partiju. Daži bija ceļmalas klausītāji, citi akmeņainas zemes klausītāji un vēl citi bija no tās šķiras, kas pieņem patiesību, bet kam sirds ir aizaugusi ar ērkšķiem un tie nomāc labo sēklu. Tie nekad neiegūs pilnīgi kristīgu raksturu. Tomēr bija arī nedaudzi, ko varēja audzināt un stiprināt un nopamatot patiesībā. Bet brāļu R un S ieņemtā nostāja izsauca priekšlaicīgu krīzi un tad aptrūka gudrības un saprašanas nevienprātības iznīcināšanai.
Ja arī cilvēki tikpat lielā mērā pelnījuši izslēgšanu no draudzes kā sātans savu izmešanu no debesīm, tad viņiem tomēr būs savi līdzjutēji. Vienmēr ir kāda ļaužu šķira, ko vairāk spēj ietekmēt atsevišķi cilvēki, nekā Dieva Gars un veselīgie pamatlikumi, un savā nesvētajā stāvoklī viņi vienmēr ir gatavi nostāties netaisnības pusē un līdzi just un iežēloties par tiem, kas vismazāk to ir pelnījuši. Šiem līdzjutējiem ir stiprs iespaids uz citiem, lietas viņi parāda nepareizā gaismā un tā izdara lielu ļaunumu – bojā aiziet daudzas dvēseles. [115] Sātans ar savu sacelšanos līdz aizrāva trešo daļu eņģeļu. Viņi novērsās no Tēva un Viņa Dēla un apvienojās ar sacelšanās ierosinātāju. Turot acu priekšā šo patiesību, mums vajadzētu rīkoties ar vislielāko uzmanību. Ko gan citu, kā tikai pārbaudījumus un grūtības mēs varam sagaidīt no apvienošanās ar īpatnēja rakstura vīriem un sievām? Mums viss tas ir jāpanes un jāizvairās no nepieciešamības izravēt nezāles, lai neiznīktu arī kvieši.
“Pasaulē jums būs bēdas”, saka Kristus, bet Manī jums būs miers. Pārbaudījumi, kam kristieši pakļauti bēdās, nelaimē un negodā, ir Dieva izredzētie līdzekļi, lai atšķirtu pelavas no kviešiem. Mums jāuzvar lepnums, savtīgums, ļaunās kaislības, mīlestība uz pasaules priekiem. Dievs mums sūta bēdas, lai pilnīgi mūs pārbaudītu un parādītu, ka šie ļaunumi atrodami mūsu raksturā. Viņa spēkā un žēlastībā mums jāuzvar, lai varētu būt viņa dievišķās dabas līdzdalībnieki, bēgdami no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Pāvils saka: “Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas mums padara neizsakāmi lielu un pastāvīgu godību, jo mēs neskatāmies uz lietām, kas ir redzamas, bet uz lietām, kas nav redzamas, jo kas ir redzams, tas ir laicīgs, bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.” Bēdas, kavēkļi, kārdināšanas, neveiksmes un mūsu dažādie pārbaudījumi, ir Dieva darba rīki, lai mūs tīrītu, svētītu un sagatavotu Debesu klētīm.
Ļaunumu, ko patiesības lieta cieš no pāragras rīcības, nekad nevar pilnīgi izlabot. Dieva darbs nav gājis uz priekšu tā, kā tas varēja būt un nekad vairs neparādīsies ļaudīm tik labvēlīgā gaismā kā pirms šiem notikumiem.
Bieži mūsu vidū ir cilvēki, kuru iespaids uz labu, šķiet, ir nulles vērtība. Liekas, ka viņu dzīve ir veltīga, bet ļaujiet tik tiem sacelties un uzsākt cīņu, un viņi kļūst dedzīgi sātana strādnieki. Šāds darbs vairāk saskan ar viņu sirds dabīgajām tieksmēm. Ir liela vajadzība pēc sevis pārbaudīšanas un lūgšanas vienatnē. Dievs ir apsolījis gudrību tiem, kas to lūgs. Misijas darbā bieži iesaistās tam nesagatavoti cilvēki. [116] Viņi izkopj ārējo dedzību, bet klusās lūgšanas atstāj novārtā. Tādos gadījumos izdara daudz ļauna, jo šie strādnieki cenšas uzstādīt paši savus likumus par priekšrakstiem citu cilvēku sirdsapziņai. Pašsavaldīšanās ir ļoti vajadzīga. Pārsteidzīgi vārdi izraisa ķildas. Brālim S draud briesmas atdoties asam kritikas garam. Tas nepieklājas patiesības kalpam.
Brāli S., tev ir daudz jāmācās. Tu savās neveiksmēs un grūtībās esi tiecies vainot brāli V., bet tuvāka tavu motīvu un darbības veida pārbaude atklātu citus iemeslus šīm grūtībām, un tie atrodas tevī pašā. Sekošana savas dabīgās sirds tieksmēm noved tevi kalpībā. Bargais, citus spīdzinošais gars, kam reizēm tu padodies, iznīcina tavu iespaidu. Mans brāli, tev ir jādara darbs pašam priekš sevis, ko tavā vietā nespēj veikt neviens cits cilvēks. Katram pašam par sevi ir jādod norēķins Dievam. Viņš mums ir devis Savus likumus kā kādu spoguli, kurā mēs varam skatīties un atklāt sava rakstura trūkumus. Mums šajā spogulī nav jāskatās, cenšoties ieraudzīt tur atspoguļojamies sava kaimiņa kļūdas, lai uzmanīgi vērotu, vai kaimiņš aizsniegs doto paraugu, bet gan, lai ieraudzītu paši savas vainas un varētu tās novērst. Zināšana nav viss, kas mums vajadzīgs, mums jāseko gaismai. Mēs neesam atstāti pašu izvēlei, paklausītu, kad tas mums izdevīgi, un kad neizdevīgi, nepaklausītu. Paklausība ir labāka nekā upuris.