Man rādīja, ka daži bērni, apliecinādami ticību patiesībai, grib netiešā veidā iespaidot tēvu, lai viņš paglabātu līdzekļus saviem bērniem un vēl dzīvs būdams, neizlietotu tos Dieva darbā. Tie, kas ir ietekmējuši tēvu nodot viņiem nama turētāja amatu, maz saprot, ko viņi izdarījuši. Viņi uzņēmušies divkāršu atbildību, jo ir novērsuši tēva prātu, ka tas nav izpildījis Dieva nodomu, neizlietodams Dieva aizdotos līdzekļus Viņam par godu un paši kļuvuši par šo līdzekļu pārvaldniekiem, kurus tēvam vajadzēja nodot mijējiem, lai Kungs varētu saņemt savu naudu ar augļiem.
Daudzi vecāki pielaiž lielu kļūdu, izlaizdami savus īpašumus no savām rokām un nododami tos bērnu rokās, kamēr viņi paši ir atbildīgi par Dieva aizdoto dāvanu pareizu vai nepareizu izlietošanu. Tādā veidā nododot īpašumus, laimīgāki nekļūst ne vecāki, ne bērni. Un pat vecāki, ja tie vēl nodzīvo dažus gadus, parasti nožēlo šo rīcību. Bērnu mīlestību uz vecākiem tas nepalielina. Šīs devības dēļ bērni neizjūt lielāku pateicību un pienākumu pret saviem vecākiem. Šķiet, ka lāsts guļ šādas rīcības saknē, kas bērnos izraisa savtīgumu un vecākus padara nelaimīgus un nožēlojamus, izjūtot smagu atkarību. Būtu labāk, ja vecāki, vēl dzīvi būdami, iemācītu bērniem pašiem sevi uzturēt, nekā tiem, [123] pēc nāves atstāt lielas summas. Bērni, kam galvenokārt jāpaļaujas uz pašu pūlēm, uzaug par labākiem vīriem un sievām un ir derīgāki praktiskai dzīvei, nekā tie, kas paļaujas uz sava tēva īpašumiem. Bērni, kam jābalstās tikai uz saviem līdzekļiem, parasti augsti vērtē savas dāvanas, izmanto savas priekštiesības un izkopj un vada savas spējas, lai sasniegtu dzīvē kādu mērķi. Viņi bieži attīsta čaklu, taupīgu un morāliski vērtīgu raksturu, kas ir kristieša dzīves sekmju pamats. Tie bērni, kuru labā vecāki dara visvairāk, bieži vien vismazāk izjūt pienākuma apziņu pret tiem. Kļūdas, kuras mēs pārrunājam, pastāvējušas. Vecāki savus pārvaldnieka pienākumus nodevuši bērniem.
Telts sanāksmē 1870. gadā es aicināju tos, kam bija līdzekļi, izlietot šos līdzekļus Dieva darbā, kā tas pienākas Viņa uzticīgiem pārvaldniekiem un neatstāt šo darbu saviem bērniem. Tas ir darbs, ko Dievs atstājis viņiem paveikt, lai tad, kad Kungs aicinās norēķināties, viņi kā uzticīgi nama turētāji varētu atdot Viņam to, ko Viņš tiem bija aizdevis, kā pamatkapitālu, tā arī peļņu.
Man rādīja brāļus X. un Z. Šie vīri pielaida kļūdu savu līdzekļu izlietošanā. Daži no viņu bērniem tos iespaidoja uz šo darbu un uzņēmās tādas atbildības, kuru nešanai tie bija slikti sagatavoti. Viņi atvēra durvis un ielūdza ienākt ienaidnieku. Divi jaunākie brāļa X dēli atradās lielās briesmās. Viņi sabiedrojās ar tāda rakstura cilvēkiem, kas viņus nevis paaugstināja, bet gan pazemoja. Šīs savienības netveramais iespaids gandrīz nemanāmi ietekmēja jaunos cilvēkus. Ļauno biedru sarunas un izturēšanās centās viņus atšķirt no māsu un māsu vīru ietekmes. Runājot par šo lietu telts sanāksmē, es dziļi to pārdzīvoju. Es zināju, ka parādīšanā redzētās personas atradās manā priekšā. [124] Es centos klausītājus pārliecināt, ka nepieciešams pilnīgi svētīties Dievam. Es nenosaucu nevienu vārdā, jo to darīt man nebija atļauts. Es runāju par galveno, atsaucos uz viņu sirdsapziņu, un devu tiem, kas apliecināja, ka mīl Dievu un tur Viņa baušļus, izdevību attīstīt pareizu raksturu. Dievs sūtīja viņiem brīdinājumus un pārmācības un ja viņi patiešām vēlējās darīt Dieva prātu, tad bija izdevība to parādīt. Gaisma bija dota un mēs gaidījām un skatījāmies, vai viņi gaismu pieņems.
Telts sanāksmi es atstāju ar rūpju nastu par tām personām, kuru briesmas man bija rādītas. Pēc nedaudz mēnešiem mūs sasniedza ziņa par brāļa Y. nāvi. Viņa īpašumi bija atstāti bērniem. Pagājušā decembrī mums bija norunāts noturēt sapulci Vermontā. Mans vīrs bija nevesels un nevarēja ierasties. Lai novērstu pārāk lielu vilšanos, es piekritu doties uz Vermontu kopā ar māsu Hall. Es runāju uz ļaudīm diezgan brīvi, bet mūsu apspriedes sanāksmes nebija brīvas. Es zināju, ka Kunga Gars nevar brīvi darboties, kamēr nav notikusi atzīšanās un sirdis nav salūzušas Dieva priekšā. Es nevarēju klusēt. Kunga Gars bija pār mani un es īsumā atstāstīju šeit aprakstītā galveno domu. Es nosaucu dažu klātesošo vārdus, kuri stāvēja ceļā Dieva darbam.
Atklājās rezultāti, kādi ir īpašumu atdošanai bērniem ar testamentu un pārvaldnieka atbildību nodošanai bērniem, vecākiem vēl dzīviem esot. Alkatība bija vadījusi brāļa Y. dēlus pa nepareizu ceļu. Sevišķi tas izpaudās pie viena viņa dēla. Es strādāju uzticīgi, atstāstīdama tās lietas, ko biju redzējusi attiecībā uz draudzi un sevišķi brāļa Y. dēliem. Viens no šiem brāļiem, pats jau būdams tēvs, bija samaitāts sirdī un dzīvē, kā pārmetums tagadējās patiesības lietai, viņa zemais tikumības līmenis samaitāja jaunatni.
Kunga Gars mājoja sapulcēs un daži ar asarām, pazemīgi atzina un nožēloja savus grēkus. Pēc sapulces man bija saruna ar brāļa X. jaunākajiem dēliem. [125] Es viņus ļoti lūdzu, viņu dvēseļu dēļ, pilnīgi apgriezties savā gājumā, pārtraukt sakarus ar biedriem, kas viņus vadīja uz bojā eju un censties pēc lietām, kas viņiem sniegtu mieru. Lūdzot šos jaunos cilvēkus atgriezties, mana sirds tiecās pēc viņiem un es ilgojos redzēt viņus padodamies Dievam. Es lūdzu Dievu par viņiem un skubināju arī viņus lūgt. Mēs guvām uzvaru, viņi padevās. Viņu balsis bija dzirdamas pazemīgā grēkus nožēlojošā lūgšanā un es jutu, ka tiešām Dieva miers dusēja uz mums. Likās, ka eņģeļi ir mums visapkārt un es tiku aizņemta Dieva godības atklāsmē. Man rādīja atkal lietu stāvokli. Es redzēju, ka daži bija tālu no Dieva. Atkrita arī jaunatne.
Man rādīja, ka divi jaunākie brāļa X. dēli, pēc dabas bija labsirdīgi, apzinīgi jauni cilvēki, bet sātans aizmigloja viņu skatienu. Ne visi viņu biedri bija tādi, kas varētu stiprināt un celt viņu tikumību, vai arī palielināt viņu izpratni un mīlestību uz patiesību un Debesu lietām. “Viens grēcinieks samaitā daudz labu.” Šo biedru samaitātās un izsmiekla pilnās runas izklīdināja nopietnus un reliģiskus iespaidus.
Ir nepareizi, ja kristieši biedrojas ar morāli vaļīgiem cilvēkiem. Tuva ikdienišķa satiksme, kas aizņem laiku, ne mazākā mērā nestiprinot ne prātu, ne tikumību, ir bīstama. Ja tikumiskā atmosfēra, kas apņem cilvēkus, nav tīra un svēta, bet ir saindēta ar samaitātību, tad tie, kas ieelpo šo atmosfēru, piedzīvos, ka tā gandrīz nemanāmi iedarbojas uz prātu un sirdi, lai saindētu un iznīcinātu. Ir bīstami būt par sarunu biedri tiem, kuru tieksmes dabīgi ir zemas. Pakāpeniski un nemanāmi tie, kas pēc dabas ir apzinīgi un mīl skaidru, šķīstu dzīvi, nonāks tanī pašā līmenī un kļūs līdzdalībnieki un simpatizēs viņu garam un morālajam tukšumam, ar ko viņi atrodas pastāvīgā saskarē.
Bija svarīgi, lai šo jauno cilvēku sabiedrība izmainītos. “Ļauna sabiedrība samaitā labus ieradumus.” [126] Sātans izlietoja savus starpniekus (uzticības personas), lai iznīcinātu šos jaunekļus. Nekas nevar sekmīgāk aizkavēt vai aizraidīt nopietnus iespaidus vai labus nodomus, kā biedrošanās ar tukšiem bezrūpīgiem, pagrimušiem cilvēkiem. Lai arī cik pievilcīgas neliktos šīs personas, atjautības, kodīgās asprātībās un jautrības dēļ, tad tomēr fakts, ka pret reliģiju viņi izturas vieglprātīgi un vienaldzīgi, jau ir pietiekošs iemesls, lai ar tiem nebiedrotos. Jo pievilcīgāki viņi ir citādā ziņā, jo vairāk vajadzētu sargāties no viņu biedriskā iespaida, jo neticīgo dzīvi viņi parāda bīstami vilinošu. Šiem jaunekļiem par saviem biedriem vajadzētu izvēlēties tādus, kas mīl patiesības skaidrību un kuru tikumība ir neaptraipīta un paradumi tīri. Viņiem jāpaklausa Dieva Vārdā izteiktajiem norādījumiem, ja viņi patiesi vēlas kļūst par Dieva dēliem, ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, Debesu Ķēniņa bērniem. “Izejiet no viņu vidus, un atšķiraties, saka Kungs, un neaizskariet to, kas nešķīsts, tad Es jūs gribu pieņemt.” Dievs mīl šos jaunekļus, un ja viņi sekos Viņa Gara vadībai un staigās Viņa padomā, tad Viņš būs viņu stiprums.
Dievs ir devis brālim A.Y. labas spējas, asu uztveri un labu Dieva Vārda izpratni. Ja viņa sirds būtu svētota, tad viņš spētu ietekmēt uz labu savus brāļus, kā arī kaimiņus un tos, ar kuriem viņš biedrojas. Bet mīlestība uz naudu tik stipri iesakņojusies viņa dvēselē un tā ieausta katrā viņa dzīves solī, ka viņš prāta atjaunošanas un tai sekojošās rakstura pārveidošanas vietā ir piemērojies pasaulei. Netīra mantkārība ir pazemojusi un sabojājusi viņa spēkus un padarījusi viņu savtīgu, skopu un valdonīgu. Ja viņa labās īpašības pastāvīgi būtu izlietotas, kalpojot Kungam un nevis paša savtīgajām interesēm, ja viņa nodoms un mērķis būtu bijis darīt labu un pagodināt Dievu, tad Dieva dāvātās Gara spējas piešķirtu viņa raksturam spēku, pazemību un tādu iespaidu, ko nevarētu necienīt un kas ietekmētu visus, ar kuriem viņš satiktos.
Man rādīja, ka tēva atstātie īpašumi tiešām ir bijuši par rūgtuma sakni viņa bērniem. Tie stipri traucējuši viņu mieru un laimi un sagrāvuši savstarpējo uzticību. [127] Brālim A.Y. nebija vajadzīgs viņa īpašums. Viņam bija pietiekoši gara spēju (talantu), lai rīkotos ar to, ko Dievs bija uzticējis viņa pārvaldīšanai. Ja viņš būtu pareizi izlietojis viņam pašam piederošo, tad atrastos vismaz starp tiem, kas ir bijuši uzticīgi mazumā. Tēva īpašumu pievienošana pārvaldīšanā, ko viņš alkatīgi vēlējās, uzkrāva viņam atbildību, kas bija par smagu, lai viņš to spētu labi veikt.
Jau pirms vairākiem gadiem mīlestība uz naudu bija izsakņojusi mīlestību uz cilvēkiem un mīlestību uz Dievu. Un kad viņam kļuva aizsniedzami tēva līdzekļi, tad viņš cik vien iespējams daudz vēlējās paturēt savās rokās. Pret saviem brāļiem viņš izturējās savtīgi, tāpēc ka viņam bija priekšroka un viņš varēja tā rīkoties. Viņa brāļu jūtas nebija taisnīgas. Viņi izjuta pret to rūgtumu. Viņš ir rūpējies par savu peļņu uz citu zaudējumu rēķina līdz viņa rīcība apkaunojusi Dieva lietu. Viņš ir zaudējis spējas valdīt pār sevi. Viņa galvenais mērķis ir bijusi peļņa, savtīga peļņa. Naudas mīlestība sirdī bija visa šī ļaunuma sakne. Man rādīja, ka ja viņš visus savus spēkus būtu atdevis darbam Kunga vīna kalnā, tad viņš būtu padarījis daudz laba, bet šīs spējas nepareizi izlietotas, var padarīt daudz ļauna.