1870. gadā telts sapulcē Vermontā, Dieva Gars mani spieda skaidri liecināt par gados vecu un turīgu vecāku pienākumiem attiecībā uz saviem īpašumiem. Man rādīja, ka daži cilvēki, kas ir gudri, apdomīgi un enerģiski visos veikala darījumos, kas izceļas ar precizitāti un kārtību, parāda tālredzības un uzmanības trūkumu, ka laikā, vēl dzīvi būdami, negādā par savu īpašumu pārvaldīšanu. [117] Viņi nezina, cik ātri var noslēgties viņu pārbaudes laiks, tomēr viņi gadu no gada atliek savu lietu nokārtošanu, un bieži savas dzīves noslēgumā zaudē prāta spējas. Vai arī viņi var nomirt pēkšņi, bez vismazākā brīdinājuma un viņu īpašumu tad var sadalīt tādā veidā, kādu viņi nebūtu atzinuši par labu. Tādi cilvēki ir vainīgi nolaidībā, viņi nav uzticīgi nama turētāji.
Kristiešiem, kas tic tagadējai patiesībai, vajadzētu parādīt gudrību un tālredzību. Viņiem nevajadzētu būt nevērīgiem pret savu līdzekļu sadalījumu, gaidot uz labvēlīgu izdevību, kad ilgas slimības laikā varētu nokārtot visas lietas. Viņu veikaliem vajadzētu atrasties tādā stāvoklī, ka kurā katrā stundā, ja viņus aicinātu tos atstāt un viņiem nebūtu vairs iespēja dot rīkojumus, tad tomēr visu nokārtotu tā, kā viņi to būtu gribējuši, ja būtu vēl dzīvi. Daudzām ģimenēm negodīgā kārtā ir nolaupīts viņu īpašums, un tās ir iedzītas trūkumā tikai tādēļ, ka darbu, kuru vajadzēja padarīt vienas stundas laikā, atstāja novārtā. Nevienam nevajadzētu taupīt ne pūles, ne līdzekļus, lai savu gribu izteiktu likumīgā paziņojumā, kas izturētu pārbaudi.
Es redzēju, ka tiem, kas apliecina ticību patiesībai, vajadzētu ticību parādīt savos darbos. Tiem ar netaisno mantu vajadzētu iegūt sev draugus, lai beidzot viņi varētu tikt uzņemti mūžīgos dzīvokļos. Dievs cilvēku ir darījis par līdzekļu pārvaldnieku. Viņu rokās Viņš ir ielicis naudu, ar kuru jāvirza uz priekšu lielais darbs, to dvēseļu glābšanai, kuru dēļ Kristus atstāja savas mājas, savu bagātību, savu godību un kļuva nabags, lai ar savu pazemību un upuri Dievam pievestu daudzus Ādama dēlus un meitas. Savā aizgādībā Kungs ir iekārtojis, lai darbu Viņa vīna kalnā uzturētu ar Viņa nama pārvaldnieku rokām uzticētajiem līdzekļiem. Nevērīga izturēšanās pret Dieva aicinājumu virzīt uz priekšu Viņa darbu, parāda, ka tie ir neuzticīgi un kūtri kalpi.
Man rādīja dažas lietas par stāvokli Vermontā un sevišķi Bordvillā un tās apkārtnē. [118] Tālākais ir no Liecības draudzei Nr. 20.
“Daudziem, kas dzīvo Bordvillā ir jāpadara kāds darbs. Es redzēju, ka ienaidnieks strādā, lai panāktu savus nodomus. Cilvēki, kam Dievs ir uzticējis līdzekļus, Debesu nozīmēto atbildību būt par Dieva namturiem, nobīdījuši uz saviem bērniem. Tā vietā, lai atdotu Dievam to, kas ir Viņa, tie uzskata, ka viss, kas viņiem ir, tiem arī pieder, it kā kad viņi savus īpašumus būtu ieguvuši ar savām spējām, spēku un gudrību.”
“Daži savus līdzekļus novieto ārpus savas pārvaldības robežām, ieliekot tos bērnu rokās. Tādas rīcības slepenais nolūks ir vēlēšanās nesajust atbildību atdot savu mantu patiesības izplatīšanai. Viņi mīl vārdos, bet ne darbos un patiesībā. Viņi neatzīst, ka tā ir Kunga nauda, ar kuru viņi rīkojas, bet ne viņu pašu.”
“Vecākiem vajadzētu ļoti baidīties uzticēt bērniem mantas dāvanu, ko Dievs ir ielicis viņu rokās, izņemot tos gadījumus, kad viņiem ir visdrošākie pierādījumi, ka viņu bērniem ir lielāka interese, lielāka mīlestība un lielāka nodošanās Dieva lietai, nekā viņiem pašiem, un ka šie bērni nopietnāk un dedzīgāk sekmēs Dieva darbu un vēl labprātīgāk atsauksies uz aicinājumu pēc līdzekļiem, ar ko saistīti dažādie pasākumi. Bet daudzi, sātana pamudināti, ieliek savus līdzekļus bērnu rokās, tādā veidā viņiem uzkraudami atbildību par savu nama turēšanu. To darīdami, viņi iespaidīgā kārtā līdzekļus nodod ienaidnieka pusei. Šādu rīcību vada sātans, lai panāktu savus plānus un atturētu Dieva lietai vajadzīgos līdzekļus, ar kuriem to varētu pilnīgi uzturēt.”
Daudziem, kas plaši apliecina savu ticību, trūkst labu darbu. Ja viņi savu ticību parādītu darbos, tad varētu nodot spēcīgu liecību par labu patiesībai. Bet viņi neizlieto Dieva aizdotās mantas – dāvanas. Kas domā nomierināt savu sirdsapziņu, labprātīgi nododot īpašumus bērniem, vai arī atturoties no Dieva darba, pieļauj tiem nonākt neticīgu un bezrūpīgu bērnu rokās, lai viņi tos izšķiestu, vai uzkrātu un dievinātu, tiem būs jādod norēķins Dievam, viņi ir neuzticīgi sava Kunga naudas pārziņi. Viņi atļauj, lai tos ietekmētu sātana vadītie bērni. Sātans savu mērķi sasniedz dažādos ceļos, kamēr Dieva nama turētāji paliek pārsteigti un nespējīgi kaut ko darīt. Viņi nesaprot savu lielo atbildību un ka par visu būs jānorēķinās.
Man rādīja, ka drīz nobeigsies pārbaudes laiks dažiem cilvēkiem, kas dzīvo … apkārtnē un ka ir ļoti svarīgi, lai viņi savu darbu nobeigtu tā, ka Dievs to atzītu un pēdējā norēķinu dienā Kungs viņiem teiktu, labi! Man rādīja arī to pretrunīgo rīcību, kas apliecina ticību patiesībai un tomēr nenodod savus līdzekļus Dieva darbam, vēlēdamies tos atstāt saviem bērniem. Daudzi tēvi un mātes, dzīvodami pārpilnībā, tomēr ir nabagi. Tie zināmā mērā ierobežo savas personīgās ērtības un bieži sev aizliedz dzīves laimei un veselībai nepieciešamas lietas, lai gan viņu rīcībā ir bagātīgi līdzekļi. Viņiem liekas, nav tiesību izlietot savus līdzekļus personīgām ērtībām vai arī labdarīgiem nolūkiem. Viņi dzīvo ar vienu domu – saglabāt īpašumus saviem bērniem. Šī doma ir tik augsti izcelta, tā ieausta visos viņu darbos, ka viņu bērni pierod raudzīties uz laiku, kad šie īpašumi piederēs viņiem. Viņi paļaujas uz to un šīm izredzēm ir milzīgs, tomēr ne labvēlīgs iespaids uz viņu raksturu. Daži kļūst izšķērdīgi, citi savtīgi un skopi, un vēl citi uzaug kūtri un bezrūpīgi. Daudzi nemācās taupības ieradumu, viņi necenšas kļūt pastāvīgi. Viņiem nav mērķa un trūkst rakstura stingrības. Bērnībā un jaunībā saņemtie iespaidi iespiežas viņu raksturā un kļūst par viņu darbības pamatdomu arī brieduma gados. [120]
Kas ir iepazinušies ar patiesības pamatlikumiem, tiem vajadzētu sekot Dieva vārdam kā savam vadonim. Viņiem vajadzētu atdot Dievam tās lietas, kas pieder Viņam. Es redzēju, ka vairāki cilvēki Vermontā bija pielaiduši kļūdu, piesavinoties līdzekļus, kurus Dievs bija uzticējis viņu pārvaldīšanai. Viņi atstāja neievērotas Dieva prasības uz visu to, kas viņiem piederēja. Patiesības ienaidnieks bija apstulbojis viņu acis, un tie bija sākuši iet tādā virzienā, kas rezultātā atnesīs nelaimi kā viņiem pašiem, tā arī viņu dārgajiem bērniem.
Bērni bija iespaidojuši vecākus, lai tie savus īpašumus atstātu viņu rokās, ka viņi varētu tos izlietot pēc sava prāta. “Ņemot vērā Dieva Vārda gaismu, kas ir tik vienkārša un skaidra attiecībā uz pārvaldībā nodoto naudu, kā arī Liecībās dotos Dieva brīdinājumus un rājienus par līdzekļu izlietošanu, ja tomēr bērni tieši vai netieši iespaido savus vecākus, izdalīt savus īpašumus viņiem vēl dzīviem esot, vai, vēl biežāk, atstāt tos saviem bērniem, lai tie nonāktu viņu rokās pēc vecāku nāves, tad viņi uzņemas briesmīgu atbildību. Gados vecu vecāku bērniem, kas apliecina ticību patiesībai, Dievu bīstoties, vajadzētu dot saviem vecākiem padomu un ļoti lūgt, lai viņi būtu uzticīgi savai ticības apliecībai un lai ar saviem līdzekļiem viņi rīkotos tā, kā Dievs to varētu atzīt par labu. Vecākiem vajadzētu noguldīt sev bagātības Debesīs, pašiem izlietojot savus līdzekļus Dieva darba uz priekšu virzīšanai. Viņiem nevajadzētu pašiem sev nolaupīt Debesu bagātības, atstājot līdzekļu pārpalikumu tiem, kam jau ir pietiekoši, jo tā rīkodamies, viņi ne tikai atņem sev dārgās priekštiesības nezūdošās mantas sakrāšanai Debesīs, bet aī nolaupa Dievam piederošās bagātības.
Telts sapulcē es uzsvēru, ka ja īpašumu galvenokārt novēl bērniem, kamēr neko neizlieto Dieva darbam, vai arī dod tikai kādu niecīgu žēlastības dāvanu, ko nav vērts pieminēt, tad šie īpašumi parasti būs par lāstu bērniem, kas tos mantos. [121] Tie būs kā kārdināšanu avots un atvērs durvis briesmām iekrist daudzās bīstamās un kaitīgās iekārēs.
Vecākiem vajadzētu izlietot viņiem no Dieva dotās tiesības. Viņš tiem uzticējis dāvanas un Viņš grib, lai tās izlietotu Viņam par godu. Bērniem nebūtu jākļūst atbildīgiem par tēvu dāvanām. Vecākiem, kamēr vēl viņiem ir vesels prāts un skaidras sprieduma spējas, vajadzētu pašiem sadalīt savu īpašumu, lūdzot par to un ņemot vērā tādu cilvēku padomus, kam ir piedzīvojumi patiesībā un kas pazīst Dieva gribu. Ja viņiem ir bērni, kas slimi, vai kas cīnās ar nabadzību un kas līdzekļus izlieto prātīgi, tad tos vajadzētu ņemt vērā. Bet ja viņiem ir neticīgi bērni, kam pieder šīs pasaules pārpilnība un kas kalpo pasaulei, tad viņi grēkotu pret savu Kungu, kas viņus iecēlis par sava nama turētājiem, ja tie savus līdzekļus nodotu bērnu rokās vienīgi tāpēc, ka tie ir viņu bērni. Uz Dieva prasībām nedrīkst skatīties vieglprātīgi. Un vecākiem vajadzētu skaidri saprast, ka savas gribas izteikšana nedrīkst tos atturēt no līdzekļu nodošanas Dieva darbā, tiem vēl dzīviem esot. Tas viņiem jādara. Ja viņi izlietos savus pārpalikušos līdzekļus, kamēr vēl ir dzīvi, tad gūs apmierinājumu šeit un atalgojumu mūžībā. Viņiem jādara sava daļa Dieva darba sekmēšanai. Vajadzētu izlietot Kunga aizdotos līdzekļus, lai turpinātu Viņa vīna kalnā veicamo darbu. Mīlestība uz naudu ir pamatā gandrīz visiem pasaulē pastrādātajiem noziegumiem. Tēvi, kas savtīgi patur līdzekļus, lai darītu bagātākus bērnus un kas neredz Dieva darba vajadzības un nepalīdz, pielaiž briesmīgu kļūdu. Līdzekļi, ar ko tie domā savus bērnus svētīt, kļūst tiem par lāstu.
Bērniem atstātā nauda parasti kļūst par rūgtuma sakni. Atstātā īpašuma dēļ viņi bieži ķildojas un reti kad visi ir apmierināti ar tēva izteikto gribu sadalījuma ziņā. [122] Un tā vietā, lai atstātie līdzekļi izsauktu pateicību un cieņu viņa piemiņai, tie rada neapmierinātību, kurnēšanu, skaudību un nievāšanu. Brāļi un māsas, kas savstarpēji dzīvoja mierā, dažreiz sāk ķildoties un ģimenes strīdi bieži vien ir mantoto līdzekļu rezultāts. Bagātība ir vēlama vienīgi kā līdzeklis, lai apmierinātu pašreizējās vajadzības un lai darītu labu citiem. Bet mantota bagātība tās īpašniekiem biežāk kļūst par slazda valgu nekā par svētību. Vecākiem nevajadzētu censties nostādīt savus bērnus pretī kārdināšanām, atstājot viņiem līdzekļus, kuru nopelnīšanā tie no savas puses nav neko darījuši.