Līdzība par evaņģēlija sējēju, kuru Kristus sniedza klausītājiem, satur mācību, kas mums jāstudē. Kas sludina tagadējo patiesību un izkaisa labo sēklu, tie piedzīvos tādu pašu piedzīvojumu kā evaņģēlija sējējs. Aso un pārliecinošo patiesību pasludināšana lielākā vai mazākā mērā ietekmēs visas iedzīvotāju šķiras. Daži būs ceļmalas klausītāji. Izteiktā patiesība viņus saviļņos, bet viņi nav izkopuši tikumiskos spēkus, viņi vairāk sekojuši savām tieksmēm, nekā pienākumam un ļauni ieradumi ir nocietinājuši viņu sirdis līdz tās kļuvušas līdzīgas nomīdītam ceļam. Viņi var apliecināt ticību patiesībai, bet viņiem nebūs pareizas izpratnes par tās svēto augšup ceļošo raksturu. Viņi neatšķirsies no sadraudzības ar izpriecu mīļotājiem un samaitātās sabiedrības, viņi nostājas tur, kur tie pastāvīgi tiek kārdināti un viņus pareizi var salīdzināt ar neiežogotu tīrumu. Viņi izaicina ienaidnieka kārdināšanas un beidzot zaudē cieņu pret patiesību, kas pēc viņu domām tiem bija tad, kad labā sēkla iekrita viņu sirdīs.
Daži ir akmeņainās zemes klausītāji. Viņi labprāt pieņem kaut ko jaunu un satraucošu. Patiesības vārdu viņi uzņem ar prieku. Viņi nopietni ar aizrautību un dedzību runā par savu ticību un cerību un var atļauties pat izteikt pārmetumus tiem, kam ir ilga pieredze par dažām viņu šķietamām nepilnībām vai par sajūsmas trūkumu. [112] Bet kad viņus piemeklē un pārbauda bēdu un kārdināšanu karstums, kad tos apgriež Dieva nazis, lai tie varētu nest augļus, tad viņu dedzība mirst un balss apklust. Tad viņi vairs nelielās patiesības stiprumā un spēkā.
Šo šķiru pārvalda jūtas. Viņu raksturs nav dziļš un pastāvīgs. Pamatlikumi nesniedzas dziļi un nevada rīcību. Viņi patiesību ir paaugstinājuši vārdos, bet nav tās darītāji. Patiesības sēkla nav laidusi saknes dziļāk par virspusi. Dieva Gara pārveidojošā ietekme nav pārveidojusi sirdi. Un kad patiesība sauc vīrus un sievas pie darba, kad jānes upuri patiesības dēļ, tad viņi ir kaut kur citur. Un uznākot bēdām un vajāšanām, viņi atkrīt, jo viņiem nav dziļas augsnes. Pasludinātā patiesība ir skaidra un asa un cieši skar sirdis, atklājot rakstura kroplumu. Daži negrib paciest šo pārbaudījumu, bet bieži vien aizver acis pret savām nepilnībām, lai gan viņu sirdsapziņa tiem saka, ka Dieva vēstnešu runātie vārdi, kas tik cieši skar viņu kristiešu raksturus, ir pareizi, tomēr viņi negrib šo balsi klausīt. Viņi apgrēkojas pret vārdu un labāk atsakās no patiesības, nekā ļaujas, lai patiesība tos svētī. Viņi sev glaimo, ka uz debesīm spēs sev atrast vieglāku ceļu.
Vēl cita šķira attēlota līdzībā. Vīri un sievas, kuri klausoties vārdu, pārliecinās par patiesību un pieņem to, neredzot savas sirds grēcīgumu. Lielu vietu viņu izjūtas ieņem pasaules mīlestība. Savos darījumos viņi vēlas gūt vislielākos ienākumus. Viņi sagroza patiesību un ar viltu un krāpšanu iegūst sev līdzekļus, kas kādreiz viņu dzīvē kļūs par dzeloni, jo tie nomāks viņu labos nolūkus un nodomus. Viņu sirdīs iesētā labā sēkla noslāpst. Parasti viņi ir tā rūpju un bažu pārņemti, ka nenopelnīs vajadzīgos līdzekļus, vai zaudēs jau nopelnīto, ka laicīgās lietas viņiem kļūst par vissvarīgākajām. Viņi nekopj labo sēklu. [113] Viņi nav atrodami sanāksmēs, kur reliģiskās priekštiesības stiprinātu viņu sirdis. Viņi baidās, ka var piedzīvot zaudējumus laicīgās lietās. Bagātības vilinājums liek tiem glaimot sev, ka viņu pienākums ir pūlēties un pelnīt, cik vien tie spēj, lai varētu palīdzēt Dieva lietai, un tomēr, jo vairāk pieaug viņu laicīgās bagātības, jo mazāk viņu sirdis vēlas dalīties savā mantā, līdz tie pilnīgi novēršas no patiesības, kuru viņi mīlēja. Labā sēkla ir nomākta, jo to ir pāraugušas nevajadzīgas pasaules rūpes un bažas – mīlestība uz pasaules priekiem un bagātības sniegto godu.