Darbā, kuru darīja priekš draudzēm Batl-Krīkā 1870. gada pavasarī, visu nedarīja tik atkarīgu no Dieva kā svarīgais gadījums to prasīja. Brāļi R. un S. neuzticējās Dievam un nerīkojās Viņa spēkā un Viņa žēlastībā tik pilnīgi kā vajadzēja.
Ja brālis S. domā, ka kāda persona rīkojas nepareizi, tad viņš bieži vien ir pārāk stingrs. Viņš neparāda tādu līdzjūtību un uzmanību, kādu viņš vēlētos redzēt izpaužamies pret sevi līdzīgos apstākļos. Saskaroties ar citādām domām viņam draud lielas briesmas spriest nepareizi un maldīties. Citu cilvēku audzināšana ir vissmalkākais un visatbildīgākais darbs, kas jebkad dots mirstīgajam. Kas stājas šādā darbā, tiem vajadzētu būt skaidram spriedumam un labām izšķiršanās spējām. Patiesa neatkarība spriedumos ir pilnīgi šķirta no neapdomības un straujuma. Šī īpašība, kas mūs dara uzmanīgus un apdomīgus un vada uz lūgšanām, nav sasniedzama viegli. To neiegūstam, līdz paši neesam saņēmuši pietiekoši stiprus pierādījumus par savu netaisnību. [105] Šāda neatkarība garu uzturēs klusu un nesavtīgo daudzo valdošo maldu vidū un atbildīgās vietās esošajiem liks rūpīgi apsvērt visus pierādījumus un neļaus, ka citi cilvēki vai apkārtne tos ietekmētu izdarīt slēdzienus bez saprātīgas visu apstākļu vērā ņemšanas.
Batl-Krīkas gadījuma atrisināšana ļoti atgādina veidu kā jurists izjautā liecinieku un Svētais Gars šai darbā nav bijis klāt. Tajā apvienojās nedaudz darbīgu un dedzīgu locekļu. Daži bija paštaisni un apmierināti ar sevi un uz viņu liecībām tomēr paļāvās un viņu iespaids ietekmēja brāļu R. un S. spriedumu. Niecīgu trūkumu dēļ māsas T un U neuzņēma par draudzes loceklēm. Brāļiem R un S vajadzēja būt saprātīgiem un prast izšķirt, ka šie iebildumi nav pietiekoši svarīgi, lai minētās māsas turētu ārpus draudzes. Viņas abas sen ir ticīgas un uzticīgi ir ievērojušas Sabatu jau astoņpadsmit vai divdesmit gadus.
Māsai V. kura ierosināja šīs lietas apskatīt, vajadzētu saprast, ka viņas dzīvē ir daudz smagāki iemesli, kuru dēļ viņai nebūtu bijis jākļūst par draudzes locekli. Vai viņa bija bez grēka? Vai visi viņas ceļi bija nevainojami Dieva priekšā? Vai viņa bija pilnīga pacietībā, pašaizliedzībā, laipnībā, iecietībā un mierīga rakstura ziņā? Ja viņai nebūtu parasto sieviešu vājību, tad viņa varētu mest pirmo akmeni. Māsas, kuras atstāja ārpus draudzes, bija cienīgas tajā atrasties. Dievs viņas mīlēja. Bet pret viņām izturējās negudri un bez pietiekoša iemesla. Bija arī citi, kuru lietas apspriežot, tikpat maz izpaudās Debesu gudrība un nebija pat redzams veselīgs saprāts. Brāļa S spriedums un izšķiršanās spējas jau kopš daudz gadiem ir samaitājis viņa sievas iespaids, kas ir bijusi sevišķi ietekmīgs sātana starpnieks. Ja viņam būtu bijušas patiesas pastāvības īpašības, tad viņam būtu bijusi arī īsta pašcieņa un atbilstoši tai viņš būtu pacēlis pats savu namu augstākā līmenī. Sākot rīkoties, lai nokārtotu attiecības savā ģimenē, viņš parasti aizgājis par tālu, kļūdams bargs un runādams asi un valdonīgi. [106] Pēc kāda laika apejot to, viņš ir gājis pretējā galējībā un ir atteicies no savas neatkarības.
Šādā gara stāvoklī saņemdams ziņas no sievas, viņš atmet savas domas un sieva viņu viegli piekrāpj ar savām intrigām. Reizēm viņa ir izlikusies par lielu cietēju un stāstījusi, kādus trūkumus un nevērību viņa panesusi no brāļu puses sava vīra prombūtnes laikā. Liela ir bijusi viņas prasme un veiklība ar viltu sagrozīt sava vīra prātu. Brālis S nav pilnīgi pieņēmis to gaismu, kuru Kungs viņam devis pagātnē par viņa sievu, jo citādi viņa nebūtu varējusi to maldināt, kā tas ir noticis. Viņš daudzkārtīgi ir nonācis viņas gara gūstā, jo viņa paša sirds un dzīve nav bijusi pilnīgi svētīta Dievam. Viņa jūtas uzliesmoja pret brāļiem, un viņš tos ir apspiedis. Paša es vēl nav piesists pie krusta. Viņam nopietni jācenšas visas domas un jūtas pilnīgi pakļaut Kristum. Uzticība un sevis aizliegšana būtu bijuši brāļa S stiprie palīgi. Ja viņš būtu apjozis visus Dieva ieročus un nebūtu vēlējies citu aizsardzību, kā tikai to, ko dod Dieva Gars un patiesības spēks, tad viņš būtu bijis stiprs Dieva spēkā.
Brālis S. ir vājš daudzās lietās. Ja Dievs prasītu, lai viņš kompromitē un nosoda savus kaimiņus, aizrāda un pārmet saviem brāļiem, vai cīnās pret ienaidniekiem un tos iznīcina, tad tas viņa raksturam būtu bijis samērā viegls darbs. Bet cīņa pašam ar sevi, savu iegribu un savas sirds tieksmju uzvarēšanā, sirds apslēpto motīvu izmeklēšanā un pārvaldīšana ir daudz grūtāks kara gājiens. Cik nelabprāt viņš grib būt uzticīgs šādā cīņā! Cīņa pašam pret sevi ir vislielākā cīņa, kāda jeb kad izcīnīta. Sevis pakļaušana, visa atdošana Dieva gribai un ietērpšanās pazemībā, iegūstot to mīlestību, kas ir šķīsta, mierīga, viegli pielūdzama un pilna laipnības un labu augļu,- visu to nav viegli sasniegt. [107] Un tomēr viņa priekštiesība un pienākums ir, gūt šai cīņā pilnīgu uzvaru. Dvēselei jāpakļaujas Dievam, pirms tā var tikt atjaunota atzīšanā un patiesā svētumā. Kristus svētā dzīve un raksturs ir uzticams piemērs. Viņa uzticība Debesu Tēvam bija neierobežota. Viņš pilnīgi un bez ierunām paklausīja un nodevās Tēvam. Viņš nenāca, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu citiem. Viņš nāca, ne lai darītu savu prātu, bet Tā prātu, kas Viņus sūtījis. Visās lietās Viņš sevi nodeva Tam, kas tiesā taisni. No pasaules Pestītāja lūpām bija dzirdami vārdi: “No sevis paša Es neko nevaru darīt.”
Viņš kļuva nabags un darīja sevi kā tādu, kuram nav nekādas cieņas. Viņš bija izsalcis un bieži izslāpis un daudzreiz noguris savā darbā, tomēr Viņam nebija kur nolikt savu galvu. Bieži zeme bija Viņa guļas vieta, kas vēsās, drēgnās nakts ēnas sabiezēja ap Viņu. Tomēr Viņš svētīja tos, kas Viņu ienīda. Kāda brīnišķa dzīve. Kādi skaisti piedzīvojumi. Vai mēs, kas sevi saucam par Kristus sekotājiem, varam priecīgi un bez kurnēšanas panest trūkumu un ciešanas, kā to darīja mūsu Kungs? Vai mēs varam dzert no tā kausa un tikt kristīti ar to pašu kristību? Ja tā, tad mēs drīkstam dalīties ar Viņu Viņa godībā Debesu valstībā. Ja nē, tad mums nebūs daļas ar Viņu.
Brālim S. jāiegūst kāds piedzīvojums, bez kura viņa darbs būs noteikti sabojāts. Viņš pārāk daudz ļaujas iespaidoties no tā, ko viņam citi stāsta par maldīgajiem, viņš izšķir lietas saskaņā ar uz viņu izdarītajiem iespaidiem un rīkojas bargi tur, kur maigāka rīcība būtu bijusi daudz labāka. Viņš nepatur prātā pats savu vājumu un neatceras cik grūti viņam panest savas rīcības apšaubīšanu, pat ja tā nav bijusi pareiza. Ja viņš tiecas visu tūlīt atklāt un norāt, lai gan to darīdams, viņš ievaino pats savu dvēseli un apdraud arī citu dvēseles.
Ja vien būtu iespējams, brālis S izvairītos no visiem draudzes pārbaudījumiem un viņš nedarītu nekā grūtību nokārtošanā un atrisināšanā. Viņam ir vērtīga dāvana, kas vajadzīga Dieva darbā. [108] Bet viņam vajadzētu atšķirties no iespaidiem, kas izmantojot viņa līdzjūtību, dara neskaidru viņa spriedumu un ved uz negudru rīcību. Tam nevajadzētu tā būt un arī nav tā jābūt. Viņš pārāk maz uzticas Dievam. Viņš pārāk daudz kavējas pie savas miesas nespēka un stiprina neticību, domājot par savām nabadzīgajām izjūtām. Dievam ir papilnam spēka un gudrības priekš tiem, kas to nopietni meklē ticībā.
Man rādīja, ka brālis S. ir stiprs vīrs dažos punktos, kamēr citos viņš ir tik vājš kā bērns. Viņa rīcības veidam ar maldīgiem ir noārdošs iespaids. Viņš uzticas savām spējām atrisināt vajadzīgos jautājumus, tomēr viņš šīs lietas neredz pareizi. Darbā viņš ieauž pats savu garu un nešķiro lietas, bet bieži rīkojas bez maiguma. Kārtojot atsevišķu personu lietas, viņš tās pārspīlē. “Un pret dažiem esiet līdzcietīgi, darot starpību, un citus ar bailēm izglābiet, izraudami no uguns, ienīdēdami pat no miesas aptraipītās drēbes.”
Pienākumam, stingram pienākumam ir dvīņu māsa – laipnība. Ja pienākums savienojies ar laipnību, tad iegūs izšķirīgu labumu, bet ja pienākums ir šķirts no laipnības, ja maigā mīlestība nav saplūdusi ar pienākumu vienā veselā, tad būs tikai neveiksme un rezultātā daudz ļaunuma. Vīrus un sievas nedrīkst spiest, bet daudzus var iegūt ar laipnību un mīlestību. Brālis S ir turējis paceltu evaņģēlija pātagu, un viņa paša vārdi bieži ir bijuši šīs pātagas sitieni. Tie nav varējuši pamodināt citus uz lielāku dedzību un ierosināt tos uz labiem darbiem, bet gan pamodinājuši viņos gatavību atsist šo bardzību.
Ja brālis S būtu staigājis gaismā, tad viņš nebūtu piedzīvojis tik daudz nopietnu neveiksmju. “Ja kāds staigā dienā, tad tas neklūp, jo viņš redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kāds staigā naktī, tad tas klūp, tāpēc ka viņā nav gaismas.” Paklausības ceļš ir drošs ceļš. Kas staigā taisni, tas staigā droši. “Staigā gaismā un tad tu savu ceļu iesi droši un tava kāja neklups.” Kas nestaigā gaismā, tiem būs slimīga, panīkusi reliģija. [109] Brālim S vajadzētu izjust to svarīgo nozīmi, kāda ir staigāšanai gaismā, sitot krustā pašam sevi. Nopietnas pūles, kuras izraisa mīlestība uz dvēselēm, stiprina drosmi un attīsta laipnību.
Mans brāli, pēc dabas tu esi mantkārīgs un pašapmierināts. Savas spējas darbam tu novērtē daudz par augstu. Tu lūdz Kungu, lai Viņš dara tevi pazemīgu un derīgu Viņa darbam un tad Viņš, atbildot uz tavu lūgšanu, pielaiž pārmācību, kas nepieciešama mērķa sasniegšanai, tad tu bieži ļaujies šaubām un izmisumam, un domā, ka tev ir iemesls kļūt mazdūšīgam. Kad brālis V tevi brīdināja un atturēja no iejaukšanās draudzes grūtībās, tad tu uzskatīji, ka viņš tevi apspiež.