Kristus pazemojās no visaugstākā varas stāvokļa, no Dievam līdzīgas vietas, līdz viszemākajai kalpa vietai. Viņa māja atradās Nācaretē, kas bija pazīstama ar savu ļaunumu. Viņa vecāki bija no zemas un nabadzīgas vides. Viņš iemācījās namdara arodu, un strādājot ar savām rokām, piedalījās ģimenes uzturēšanā. Līdz trīspadsmitam dzīvības gadam Viņš bija pakļauts saviem vecākiem. Šeit Kristus dzīve māca mums būt čakliem darbā, gādāt par vājiem un nezinošiem un audzināt tos. Savās mācībās mācekļiem Jēzus norādīja, ka viņa valstība nav pasaulīga valstība, kur visi dzenas pēc augstākās vietas.
Sievietei ģimenē jāpilda daudz svētāks un augstāks uzdevums nekā ķēniņam uz troņa. Viņas lielais darbs ir dzīvot tādu priekšzīmīgu dzīvi, kādus viņa vēlētos redzēt savus bērnus. Ar pamācībām, kā arī ar priekšzīmi viņai bērnu prātos jāuzkrāj derīgas zināšanas un jāvada viņi uz pašuzupurēšanās darbu citu labā. Kā pamudinājumam pūlēties nest nastas, mātei vajadzētu zināt, ka katrs pareizi audzināts bērns kam ir iekšējs greznojums, pazemīga un lēnprātīga gara rotājums, būs derīgs Debesīm un mirdzēs Kunga pagalmos.
Cik maz ir to, kas redz kaut ko pievilcīgu Kristus pazemībā. Viņa pazemība nepastāvēja klusā savu spēju un rakstura vērtēšanā, bet sevis pazemošanā kritušās cilvēces labā, lai to līdz ar sevi paceltu augstākā dzīvē. [567] Pasaules cilvēki cenšas aizsniegt par viņiem augstāk stāvošu vietu, vai arī kļūt pārākiem par tiem. Bet Jēzus, Dieva Dēls, pazemojās, lai paceltu cilvēkus, un patiesie Kristus sekotāji centīsies sastapt cilvēkus tur, kur viņi ir, lai tos paceltu augstāk.
Vai šīs paaudzes mātes izpratīs savu misijas svētumu un nemēģinās sacensties ar saviem bagātajiem kaimiņiem ārējā izskatā? Vai viņas centīsies izcelties, uzticīgi pildot bērnu audzināšanas darbu, lai tie būtu derīgi labākai dzīvei? Ja bērni un jaunatne būtu audzināti un mācīti pašaizliedzības un pašsavaldīšanās ieradumos, ja viņi būtu mācīti ēst, lai dzīvotu, bet ne dzīvot, lai ēstu, tad mazāk būtu slimību un mazāks būtu tikumiskais pagrimums. Ja jaunatnē, kas veido sabiedrību varētu ieaudzināt pareizus sātības un atturības pamatlikumus, tad būtu maza vajadzība pēc sātības karagājieniem, kas palīdz pavisam maz. Tad viņi būtu morāli vērtīgi un tikumiski skaidri, lai Jēzus spēkā pretotos šo pēdējo dienu pagrimumam. Ir ļoti grūti atradināties no ieradumiem, kas piekopti visā dzīves laikā un kas audzinājuši ēstkāri. Nesātības un nesavaldības dēmons nav viegli pārvarams. Lai uzvarētu, vajadzīgs milzīgs spēks un izturība. Bet lai vecāki uzsāk karagājienu pret nesātību un nesavaldību paši savās mājās, savās ģimenēs, lai jau agrā bērnībā māca saviem mazajiem paklausīt pamatlikumiem, tad viņi var cerēt uz panākumiem. Jums, mātes, jāizlieto Dieva dāvātās dārgās stundas, lai veidotu un attīstītu un audzinātu bērnu raksturus un mācītu viņiem stingri turēties pie sātības pamatlikumiem ēšanā un dzeršanā.
Vecāki var nodot bērniem tieksmes uz ēstkāri un kaislībām, kas darīs daudz grūtāku šo bērnu audzināšanu un sagatavošanas darbu, lai tie būtu stingri sātībā un atturībā, un lai viņu ieradumi būtu skaidri un tikumīgi. Ja kāri uz neveselīgu barību, uz kairinošām un narkotiskām vielām bērni ir saņēmuši kā mantojumu no vecākiem, kāda briesmīgi svinīga atbildība tad gulstas uz vecākiem, lai viņi šīs pašu dotās ļaunās tieksmes novērstu. [568] Cik nopietni un centīgi, ticībā un cerībā vecākiem vajadzētu pildīt savu pienākumu pret saviem nelaimīgajiem pēcnācējiem.
Dzīvības un veselības izprašanu vecākiem vajadzētu uzskatīt par savu pirmo pienākumu, lai no viņu puses nenāktu nekas tāds, ne barības sagatavošanā, ne arī ar kādiem citiem ieradumiem, kas viņu bērnos attīstītu nepareizas tieksmes. Cik rūpīgi mātēm vajadzētu mācīties pagatavot ēdienus tā, lai galdu klātu ar visvienkāršāko un veselīgāko barību, lai nenovājinātu gremošanas orgānus, nesatrauktu nervu sistēmu un lai viņu sniegtajām pamācībām nerunātu pretī bērniem priekšā liktā barība. Šī barība vai nu vājina, vai stiprina gremošanas orgānus un ļoti ietekmē fizisko un garīgo veselību bērniem, kas ir Dieva Dēla asinīm atpirkts īpašums. Kāds svēts pienākums ir vecākiem uzticēts būt nomodā un aizsargāt bērnu fizisko un garīgo veselību, lai viņu nervu sistēma būtu pareizi līdzsvarota un dvēselei nedraudētu briesmas. Kas izdabā bērnu ēstkārei un nekontrolē viņu kaislības, tie savu izdarīto kļūdu ieraudzīs tabakas mīlētājos, alkoholisko dzērienu vergos, cilvēkos, kuru prāts un jūtas ir notrulinātas un kuru lūpas runā melus un zaimus.
Kad vecākiem un bērniem būs jāsastopas galīgā norēķina dienā, kāda aina tad būs redzama! Tūkstošiem bērnu, kas bijuši ēstkāres un pazemojošu netikumību vergi, un kuru dzīves tikumiskā ziņā sabrukušas, stāvēs vaigu vaigā pretī saviem vecākiem, kas viņus padarīja par tiem, kas viņi ir. Kas gan cits, ja ne vecāki, būs atbildīgi par šo briesmu darbu? Vai Kungs samaitāja šos jauniešus? Nē, nē! Viņš radīja viņus pēc savas līdzības, mazliet zemākus par eņģeļiem. Kas gan ir padarījis šo briesmīgo visas dzīves rakstura veidošanas darbu? Kas pārveidoja viņu raksturus tā, ka uz viņu vaiga nav redzams Dieva līdzības nospiedums, un ka viņiem uz visiem laikiem jāšķiras no Viņa klātbūtnes kā tādiem, kas ir par netīriem, lai varētu atrasties kopā ar nevainīgajiem eņģeļiem svētajās Debesīs?
Vai samaitātajā ēstkārē un kaislībās bērniem nav nodoti vecāku grēki? [569] Un vai šo darbu nepabeidza izpriecu kārās mātes, neaudzinot pareizi savus bērnus, saskaņā ar viņiem doto priekšzīmi? Tikpat noteikti, ka viņas dzīvo, šīm mātēm jāstājas Dieva pārbaudes priekšā. Sātans ir gatavs darīt savu darbu un piedāvāt kārdināšanas, kuru atsišanai tiem nav ne gribas, ne arī tikumiskā spēka.
Mūsu ļaudis pastāvīgi atkāpjas no veselības reformas. Sātans zina, ka viņam nebūs pār tiem tāda vara, ja tie neizdabās ēstkārei. Neveselīgas barības iespaidā sirdsapziņa kļūst trula, prāts aptumšots un cilvēks nejūtīgs pret iespaidiem. Bet ja arī nomocītā sirdsapziņa ir paralizēta un kļuvusi nejūtīga, tad tāpēc pārkāpēja vaina nemazinās.
Ļoti netverami un viltīgi kārdinot, sātans aptumšo saprātu un izposta dvēseli. Vai mūsu ļaudis ieraudzīs un sapratīs nepareizas ēstkāres apmierināšanas grēku? Vai viņi atmetīs tēju, kafiju, gaļas ēdienus un visus kairinošos barības līdzekļus un par šiem kaitīgajiem sevis apmierināšanas līdzekļiem izdoto naudu nodos patiesības izplatīšanai? Šie uzbudinošie līdzekļi dara tikai ļaunu, un tomēr mēs redzam, ka liels skaits no tiem, kas saucas par kristiešiem, lieto tabaku. Tieši šie vīri žēlojas par nesātības un nesavaldības ļaunumu un runādami pret alkohola lietošanu, apkārtni saindē ar tabakas dūmiem. Ja vesels prāts ir atkarīgs no dzīvības spēku normāla stāvokļa, tad cik uzmanīgiem gan mums jābūt, lai nelietotu nekādas kairinošas vai narkotiskas vielas.
Tabaka ir viltīga inde, kas iedarbojas lēni, bet atbrīvot organismu no tās ietekmēs ir daudz grūtāk, kā novērst alkoholisku dzērienu lietošanas sekas. Kāds spēks var būt tabakas cienītājiem nesātības un nesavaldības progresa apstādināšanā? Tabakas jautājumā mūsu pasaulē jānotiek revolūcijai, pirms cirvis vēl nav pielikts pie koka saknēm. Mēs tā būtībā iedziļināsimies vēl dziļāk. Tēja un kafija baro tieksmes un attīsta kāri uz stiprākiem kairinātājiem, kā tabaku un alkoholiskiem dzērieniem. Mēs ejam vēl tālāk, pie ikdienā lietojamiem ēdieniem, pie kristīgās mājās klātajiem galdiem. Vai sātību ievēro visās lietās? Vai reformas, kas tik svarīgas mūsu veselībai un laimei, izved dzīvē? Katrs patiess kristietis valdīs pār ēstkāri un kaislībām. Neatbrīvojoties no ēstkāres un stipro tieksmju saitēm un vergošanas tām, viņš nevar būt patiess, paklausīgs Kristus kalps. [570] Ēstkāres un kaislību apmierināšana ir tā, kas patiesību sirdij dara nenozīmīgu. Patiesības garam un spēkam nav iespējams svētot cilvēku dvēseli, miesu un garu, ja pār viņu valda ēstkāre un kaislības.