Man rādīts, ka ir bīstami, ka mūsu jaunie sludinātāji, būdami nesagatavoti svētajam Dieva darbam, tomēr iziet strādāt, uzņemoties citiem mācīt patiesību. Viņi pareizi neizprot šī laika darba svētumu. Viņi vēlas būt saistīti ar darbu, tomēr viņi neuzņemas tās nastas, kas atrodas tieši viņu pienākumu tekā. Viņi dara to, kas vismazāk tos apgrūtina un sagādā vismazāk neērtību, bet visu savu dvēseli viņi darbā neieliek.
Daži ir pārāk kūtri, lai gūtu panākumus dzīves praktiskajā darbā, tiem trūkst nepieciešamo piedzīvojumu, kas tos darītu par labiem kristiešiem viņu personīgajā dzīvē, tomēr viņi jūtas piemēroti stāties darbā, kur jārīkojas ar cilvēku prātiem, cenšoties atgriezt dvēseles no maldiem pie patiesības. Dažu šo sludinātāju sirdis vēl patiesība nav svētojusi. Tie visi ir tikai piedauzīšanās akmeņi grēciniekiem un stāv ceļā patiesiem strādniekiem. Iemācīt viņiem pareizu darba izpratni, lai tie nekaitētu Dieva lietai, prasīs vairāk nopietnu pūļu nekā paša darba darīšana. Nesvētījušies darba strādnieki, kam pilnīgi trūkst evaņģēlija sludinātājam nepieciešamo spēju un īpašību, nevar pagodināt Dievu, ne arī virzīt uz priekšu Viņa darbu. Dažiem jauniem sludinātājiem, kas iziet darbā, lai strādātu citu labā, pašiem nepieciešama pilnīga atgriešanās pie patiesās Bībeles reliģijas.
Man rādīja brāļa R. gadījumu, kas daudzējādā ziņā pārstāv arī citu lietas. [552] Man rādīja, ka no brāļa R. Dieva darbā nav patiesa labuma, un ka viņš arī nekad nevarēs palīdzēt, pirms nebūs pilnīgi atgriezties. Viņa raksturā ir daudz trūkumu, kas jāierauga, pirms Dievs var viņu pieņemt par strādnieku savā vīna kalnā. Dieva darbs ir svēts. Pirmkārt, brālis R. nav piedzīvojis kādu sirds pārmaiņu, kas pārveido pašu cilvēku un ko sauc par atgriešanos. Viņam ir prāta reliģija, bet viņam vajadzīga Dieva žēlastības darbs sirdī, lai šo reliģiju izdzīvotu dzīvē, pirms viņš spēs citiem parādīt uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Šī laika darbs ir pārāk svinīgs un nopietns, lai pie tā ķertos ar netīrām rokām un netīru sirdi.
Brālim R. ir ļoti neizdevies raksturs. Tas nomoka viņu pašu un labākos draugus. Viņš pēc dabas ir greizsirdīgs, aizdomu pilns un kļūdu meklētājs. Kas visciešāk saistīti ar viņu, tie to izjūt visdziļāk. Viņš ir ļoti patmīlīgs un vērtē sevi augstu, un ja viņu sevišķi neievēro un nepievērš uzmanību, tad viņš vaino citus. Vaina ir viņā pašā. Viņam patīk, ja viņa niecībai glaimo. Viņš ar aizdomām skatās uz citu nolūkiem un šajās jūtās parāda ļoti ierobežotu un savtīgu garu. Viņš domā, ka redz daudz apšaubāma, kļūdaina un nosodāma citu darbības plānos, lai gan patiesais ļaunums slēpjas viņa paša nepazemīgajā un nesvētotā sirdī. Pašapzinīgajam es viņā ir jāmirst un viņam ir jāmācās no Jēzus, kas ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, vai arī viņš nesasniegs pilnību kristīgā raksturā un neiemantos Debesis.
Brālis R. ir bijis neveiksmīgs mācot citiem patiesību. Viņš nespēj citus iemantot. Visā viņa darbā ir iejaukts viņa paša es. Ārēji viņš ir ļoti pedantisks, cik tālu tas attiecas uz viņa apģērbu, it kā tērps viņu padarītu par Kristus kalpu, bet iekšējais dvēseles greznojums tiek atstāts novārtā. Viņš nav izjutis vajadzību pēc skaista saskanīga rakstura, kas līdzinātos Kristus pareizajam paraugam. Lēnprātība un pazemība, kas raksturīga Jēzus dzīvei, mantotu sirdis un dotu pieeju dvēselēm. Bet kad brālis R. runā pats savā garā, tad ļaudis redz tik daudz sevis izrādīšanas un tik maz pazemības, ka vārdi neskar viņu sirdis; tās viņa sludināšanas ietekmē nocietinās un paliek aukstas, jo trūkst dievišķā svaidījuma.
Brālim R. ir jānoliek pašpaļāvības un pašpaaugstināšanās gars un jāredz, ka viņš ir grēcīgs un ka viņam pastāvīgi vajadzīga Dieva žēlastība un spēks, lai šī izvirtušā laikmeta tumsā aizsniegtu dvēseles, kuras jāglābj. Evaņģēlija kalpa cieņu viņš ir uzvilcis tikai no ārpuses, nesaprotot, ka vissvarīgākais sekmīgi pasludinot patiesību, ir patiesi piedzīvojumi dievbijības noslēpumā un dievišķā prāta atzīšanā.
Brālis R. ir pārāk auksts un nelīdzjūtīgs. Viņš netuvojas sirdīm ar kristīgo vienkāršību, maigumu un mīlestību, kas raksturoja Kristus dzīvi. Šajā ziņā ir svarīgi, lai katrs, kas strādā dvēseļu glābšanas darbā, atdarinātu Kristus dzīvē doto paraugu. Ja cilvēki neizaudzina sevi par strādniekiem Kunga vīna kalnā, tad labāk būtu bijis bez viņiem iztikt. Nebūtu gudri no Dieva mantu nama uzturēt tos, kas Viņa darbu tikai samaitā un tam kaitē, un kas pastāvīgi pazemina kristietības standartu.
Lai cilvēks kļūtu par sekmīgu sludinātāju, tad nepietiek tikai ar grāmatu zināšanām vien. Ir kaut kas vēl svarīgāks. Strādājot pie dvēselēm, darbiniekam jābūt taisnīgam, saprātīgam, čaklam, enerģiskam un ar takta izjūtu. Šīs īpašības ir ļoti svarīgas, lai Kristus kalps gūtu panākumus. Ar tādām īpašībām cilvēks nevar būt mazvērtīgs; viņa dzīve ietekmēs citus. Ja darbinieks, kas strādā Dieva darbā, neiemanto to cilvēku uzticību, pie kuriem viņš strādā, tad viņš spēj padarīt pavisam maz laba. Strādniekam Kunga vīna kalnā ik dienas ir jāsaņem spēks no augšienes, lai varētu pretoties netaisnībai un pareizi un godīgi izturēties dzīves pārbaudījumos; viņa dvēselei jābūt saskaņā ar viņa Pestītāju. Viņš var būt Jēzus līdzstrādnieks, strādājot tikai tā, kā Viņš strādāja, mīlot tā, kā Viņš mīlēja, tad viņš arī, līdzīgi savam Meistaram, iegūs tikumīgu spēku pastāvēt visspēcīgākos rakstura pārbaudījumos.
Brālim R. jāmācās vienkāršība. Viņam jāatmet nepareizie uzskati par cieņu un godu un jāļauj, lai Dieva Gars paaugstina, skaidro un padara cēlu viņa dzīvi. [554] Tad viņš varēs nest dvēseļu nastu, kas jāizjūt patiesam evaņģēlija kalpam, pasludinot svinīgo brīdinājuma vēsti tiem, kam jāiet bojā tumsībā, ja tie nepieņems patiesības gaismu. Šī, no Pestītāja aizgūtā cieņa, būs rotāta ar dievišķu žēlastību, jo tā vadīs ciešā savienībā ar Jēzu Kristu.
Man rādīja brāļa R. dzīvi un vadīja atpakaļ, lai skatītu viņa darba rezultātus, kur viņš ir mēģinājis mācīt citiem patiesību. Es redzēju, ka tikai nedaudzi uzklausīja un, cik tālu tas attiecas uz prātu, varēja tikt arī pārliecināti, bet brālim R. nav pieredzes dzīvā Dieva žēlastības un Viņa pestījošā spēka atzīšanā, kas izpaustos ikdienas dzīvē, un viņš nevar nodot citiem to, kā pašam nav. Viņam nav patiesi atgriezta cilvēka piedzīvojumu. Kā gan Dievs lai viņu padara par svētību grēciniekiem? Viņš pats ir akls un vēl mēģina aklus vadīt.
Man rādīja, ka viņa darbs ir samaitājis labus darba laukus citiem. Daži cilvēki, kas bija patiesi svētījušies Dievam, un kas izjuta darba smagumu, būtu varējuši darīt labu un vadīt dvēseles patiesībā, ja viņi būtu atradušies tajās vietās, kur viņš izdarījis nesekmīgus mēģinājumus; bet pēc viņa paviršā darba zelta izdevības bija pazaudētas. Prāti, kas varēja tikt pārliecināti un sirdis, kas varēja tikt mīkstinātas, viņa darba rezultātā ir nocietinājušās un kļuvušas aizspriedumainas.
Es raudzījos, lai redzētu tās dārgās dvēseles, kas viņa darba rezultātā būtu palikušas pie patiesības. Es uzmanīgi vēroju, lai viņa attiecībās pret dvēselēm redzētu sarga rūpes tās stiprināt un iedrošināt. Šim darbam vienmēr vajadzētu pavadīt Vārda sludināšanu. Es nevarēju ieraudzīt neviena, kas nebūtu bijis daudz labākā stāvoklī, ja tas pirmos iespaidus par patiesību nebūtu saņēmis no viņa. Straumei ir pilnīgi neiespējami celties augstāk par avotu, no kura tā iztek. Cilvēks, kas nes patiesību grēciniekiem, stāv briesmīgi atbildīgā vietā. Viņš vai nu atgriezīs dvēseles pie Kristus, vai arī viņa darbs tām liks novērsties nepareizā virzienā.
Man rādīja, ka brālis R. ir kūtrs vīrs, viņš mīl priekus un ērtības. Viņš nemīl fizisku darbu, ne arī stiprāku prāta piepūli Vārda studijās. Viņam tīk vieglums. Viņš ies uz kādu vietu un mēģinās iepazīstināt ar patiesību, lai gan viņa sirds nav pie tās. Viņš neizjūt darba smagumu un īstu nastu par dvēselēm. Viņa sirdī nav mīlestības uz dvēselēm. Viņš atļauj savām tieksmēm sevi novērst no darba, pieļauj valdīt dažādām izjūtām, atstāj darbu un aiziet atpakaļ pie ģimenes. Viņam nav piedzīvojumu sevis aizliegšanā, upurējot ērtības un savas tieksmes. Viņš darbā pārāk daudz domā par atalgojumu. Viņš nenododas darbam uzticīgi, bet nepastāvīgi un nenopietni pieskaras tam te vienā, te otrā vietā un tā arī neko nepanāk. Dievs novēršas no šādiem strādniekiem. Viņi ir neuzticīgi jebkurā lietā. Viņu sirdsapziņa nav iejūtīga un maiga.
Ienest patiesību kādā vietā, bet aptrūkstot drosmei, enerģijai un taktam, pamest darbu līdz galam nepadarītu, ir liela kļūda; darbs tiek pamests, bez kā būtu nopietni un neatlaidīgi pūlējušies, kas šajās vietās būtu bijis ļoti svarīgi. Ja iet grūti, ja ceļas pretestība, tad viņš gļēvulīgi atkāpjas, lai gan vajadzētu bēgt pie Dieva gavējot, lūdzot un raudot un ticībā pieķerties gaismas, stipruma un spēka Avotam, līdz mākoņi sadalās un tumsa izklīst. Ticība pieaug spēkā tad, kad jācīnās ar šaubām un pretestību. Šādos pārbaudījumos gūtie piedzīvojumi ir vērtīgāki par visdārgākajiem dimantiem.
Tava darba rezultātiem, brāli R., vajadzētu likt tev kaunēties. Dievs tos nevar pieņemt. Dieva lietai būtu bijis labāk, ja tu pārtrauktu sludināšanu un uzņemtos kādu mazāk atbildīgu darbu. Tev būtu bijis labāk sākt strādāt ar savām rokām. Pazemo sirdi Dieva priekšā, esi uzticīgs laicīgās lietās, un kad tu būsi parādījis, ka esi uzticīgs mazākās lietās, Dievs tev varēs uzticēt arī lielākas. [556] Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arī lielākā ir uzticīgs, bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Tev vajadzīgi dziļāki piedzīvojumi ticības lietās. Es tev dodu padomu strādāt ar savām rokām un nopietni lūgt Dievu pēc ticības piedzīvojumiem. Pieķeries Jēzum un nekad, nekad neuzņemies evaņģēlija kalpa atbildības, pirms pats neesi atgriezies un neesi ieguvis lēnprātīgu un mierīgu garu. Tev ir jāatraujas no Dieva darba, līdz neesi saņēmis spēku no augšienes. Neviens cilvēks nevar gūt panākumus dvēseļu glābšanas darbā, ja Kristus nesadarbojas ar viņa pūlēm, un ja paša es nav izlaists no redzes loka.