1875.gada 3.janvārī man rādīja, ka neviens no mums neapzinās, kādas briesmas mums draud ik solī. Mūsu ienaidnieks ir modrs, bet mēs tomēr vēl neesam nomodā, neesam nopietni un čakli savās pūlēs pretoties sātana kārdināšanām, lai gūtu uzvaru par viņa viltīgiem nodomiem.
Šajās pēdējās dienās Dievs mums sniedzis veselības reformas gaismu, lai gaismā staigājot varētu izbēgt daudzām briesmām, kurām mēs bijām pakļauti. Sātana kārdināšanām par cilvēku ģimeni ir liels spēks, vadot cilvēkus uz nodošanos ēstkārei, uz tieksmju apmierināšanu un uz bezrūpīgu, neprātīgu dzīvi. Viņš piedāvā kairinājumus personīgās izpriecas dzīvē un dzīvniecisko instinktu apmierināšanas centienos. Nesavaldība pieaugusi līdz briesmīgiem apmēriem un sagrauj cilvēka organismu visai dzīvei, un ne tikai to vien, bet tiek upurēti arī tikumiskie spēki. Kaislību apmierināšana nomāc un samazina kā miesas, tā arī gara spēkus. Tās noliek cilvēkus, kas reiz ir uzvarējuši, uz ienaidnieka zemes, kur sātans tos var kārdināt, apgrūtināt un beidzot pēc patikas pārvaldīt.
Kas uzvarēti ēstkāres jautājumā un brīvi lieto tabaku, tie pazemo savus garīgos un tikumiskos spēkus, pakļaujot tos kalpot dzīvnieciskām tieksmēm. Ja apmierina kāri uz spirta dzērieniem, tad cilvēks brīvprātīgi liek pie savām lūpām malku, kas viņu, radītu pēc Dieva līdzības, pazemo zemāk par bezprātīgo dzīvnieku. Tiek paralizētas spriešanas spējas, aptumšots prāts, satraukti dzīvnieciskie instinkti un tad seko vispazemojošākie noziegumi. Ja cilvēki būs sātīgi visās lietās, ja viņi neaizskartu, nebaudītu alkoholu un nikotīnu, tad prāts savās rokās tvertu vadības grožus un pārvaldītu dzīvniecisko ēstkāri un kaislības. Šajā bezrūpīgajā laikmetā jo mazāk uzbudinošas barības, jo labāk. Vienīgais drošais ceļš ir sātība visās lietās un stingra aizliegšanās ēstkārē.
Sātans nāk pie cilvēka, kā viņš gāja pie Kristus, ar kārdināšanu padoties visu pārvarošai ēstkārei. Viņš ļoti labi apzinās savu spēku šajā jautājumā. Šeit viņš uzvarēja arī Ādamu un Ievu Ēdenē, un viņi pazaudēja savu svētlaimīgo mājvietu. Cik daudz posta un noziegumu Ādama krišanas dēļ ir sakrājies mūsu pasaulē. Veselas pilsētas ir noslaucītas no zemes virsas pazemojošo un atbaidošo noziegumu dēļ, kas tās darīja par kaunu traipiem visā universā. Padošanās ēstkārei bija visu viņu grēku pamatā. Caur ēstkāri sātans pārvalda prātu un visu būtni. Tūkstoši, kas vēl būtu varējuši dzīvot, ir aizgājuši kapā, sadragāti fiziski, garīgi un morāli. [562] Viņiem bija labi spēki, bet viņi visu upurēja ēstkāres apmierināšanai, un iznākumā ap viņu kaklu apvijās arī kaislību valgi. Mūsu pasaule ir milzīga slimnīca. Pieaug netikumīgi un ļauni ieradumi.
Ir nepatīkami, pat bīstami uzkavēties dzelzceļu vagonos vai ļaužu pilnās telpās, kas nav labi vēdinātas un kur gaiss ir piesātināts ar alkoholisko un tabakas indi. Tā lietotāji ar savu elpu un miesas izgarojumiem rāda, ka organisms ir piepildīts ar alkohola un tabakas indi. Tabakas lietošana ir ieradums, kas bieži vien nervu sistēmu iespaido daudz spēcīgāk nekā alkohols. Tā savu upuri sasaista ar stingrākām saitēm verdzībā, nekā alkohols. Šis ieradums ir grūtāk pārvarams. Daudzos gadījumos tabaka apskurbina miesu un prātu dziļāk un pamatīgāk, nekā alkoholiskie dzērieni, jo tabaka ir daudz smalkāka un iedarbīgāka inde.
Nesātība un nesavaldība pieaug visās vietās, neskatoties uz nopietnajām pūlēm, kuras pieliktas pagājušā gadā [šī liecība pirmo reizi publicēta 1875.gadā], lai apturētu tās progresu. Man rādīja, ka milzīgo nesavaldības spēku neiegrožos ar līdzšinējām pūlēm līdzīgu cenšanos. Atturības un sātības darbam jāsākas ģimenēs, pie mūsu galdiem. Mātēm darāms liels un svarīgs darbs, lai viņas ar pareizu disciplīnu un audzināšanu varētu dot pasaulei bērnus, kas būtu spējīgi ieņemt jebkuru vietu, un kas pagodinātu un reizē arī baudītu mājas dzīves pienākumus.
Mātes darbs ir ļoti svarīgs un svēts. Sākot no šūpuļa, viņai bērniem vajadzētu mācīt pašsavaldīšanās un pašaizliegšanās ieradumus. Ja viņas sava laika lielāko daļu izlietotu šī izvirtušā laikmeta neprātam, ja tērpi un sabiedrība aizņem viņas dārgo laiku, tad bērni nesaņem audzināšanu, kas viņiem ļoti svarīga, lai varētu izveidot pareizus raksturus. Kristīgas mātes rūpēm nevajadzētu būt vērstām tik daudz uz ārieni, bet vairāk uz to, lai viņas bērniem būtu veselīga miesa un labi tikumi.
Daudzas mātes, kas žēlojas par visur valdošo nesavaldību, neskatās pietiekoši dziļi, lai ieraudzītu tās cēloņus. [563] Viņas ik dienas gatavo dažādus ēdienus un stipri vircotu barību, kas kairina apetīti un veicina pārēšanos. Mūsu amerikāņu galdi vispārīgi tiek klāti tādā veidā, lai cilvēku darītu par dzērāju. Plašas iedzīvotāju daļas valdošais pamatlikums ir ēstkāre. Kas ļausies ēstkārei un ēdīs pārāk bieži un tādu barību, kas nav veselīga, tas novājinās spēkus pretoties ēstkārei un citām kaislībām un tieši proporcionāli tam, cik stipras ir viņa tieksmes uz nepareiziem ēšanas ieradumiem. Mātēm dziļi jāizjūt savus pienākumus pret Dievu un cilvēci, lai sabiedrībai dotu bērnus, kam pareizi attīstīti raksturi. Vīri un sievas, kas dzīvē ienāk ar stingriem pamatlikumiem, būs sagatavoti palikt neaptraipīti šī samaitātā laikmeta morālajā juceklī. Mātes pienākums ir izmantot zelta izdevību audzināt savus bērnus lietderīgumam un pienākumam. Viņas laiks sevišķā nozīmē pieder viņas bērniem. Dārgo laiku nevajadzētu ziedot veltīgam darbam pie tērpiem, lai greznotos, bet to jāpavada pacietīgi pamācot un rūpīgi izskaidrojot bērniem pašaizliedzību un sevis savaldīšanās nepieciešamību.
Daudzām sievietēm, kas sevi apliecina par kristietēm, galdi ik dienas ir klāti ar dažādiem ēdieniem, kas kairina kuņģi un satrauc visu organismu. Uz dažu ģimeņu galdiem gaļas ēdieni ir galvenā sastāvdaļa, līdz viņu asinis ir piepildītas ar vēzi un skrofulozi veicinošām vielām. Viņu miesas veidojas no tā, ko tie ēd. Bet kad pār tiem nāk slimības un ciešanas, tad tie tās uzskata par Dieva aizgādības pielaistām nelaimēm. Mēs atkārtojam: nesātība un nesavaldība sākas pie mūsu galdiem. Ēstkārei izdabā tik ilgi, līdz šī izdabāšana kļūst par otro dabu. Lietojot tēju un kafiju, rodas kāre uz tabaku, un tā savukārt izraisa kāri pēc alkoholiskiem dzērieniem.
Daudzi vecāki, lai izvairītos no bērnu audzināšanas grūtībām, mācot tiem pašaizliedzīgus ieradumu un kā pareizi izlietot visas Dieva svētības, [564] ir ar mieru labāk atļaut viņiem ēst un dzert, kas vien tiem iepatīkas. Ēstkāre un patmīlīga izlutināšanās, ja to noteikti neierobežo, pieaug līdz ar bērniem un kļūst stiprāka līdz ar viņu spēku nostiprināšanos. Kad šie bērni uzsāk patstāvīgu dzīvi, ieņemdami savu vietu sabiedrībā, tad viņi ir bezspēcīgi pretoties kārdināšanām. Visur valda tikumiska netīrība un noziegumi. Gadu skaitam palielinoties, kārdinājumi ļauties garšai un apmierināt tieksmes, nav samazinājušies, un jaunatne vispārīgi vadās no savām iegribām un kļūst ēstkāres vergi. Izēdājos un žūpās mēs varam redzēt nepareizas audzināšanas sliktās sekas.
Dzirdot kristīgo vīru un sievu vaimanas par nesavaldības lielo ļaunumu, tūlīt paceļas jautājums: “Kas audzinājis šos jauniešus un nodevis viņiem sava rakstura nospiedumu? Kas viņos ir kopis iemantoto ēstkāri? Kas ir bijis nolaidīgs vissvinīgākajā atbildībā, lai viņu prātus un raksturus veidotu derīgus šai dzīvei un Debesu eņģeļu sabiedrībai nākamībā?” Liela cilvēku daļa, kādus mēs sastopam visur, ir tikai lāsts pasaulei. Viņiem nav citu mērķu, kā tikai ēstgribas un iegribu apmierināšana, bet izlaidīgie ieradumi samaitā dvēseli un miesu. Tas ir briesmīgs pārmetums mātēm, kas ir modes cienītājas, kas dzīvojušas tērpiem un sevis izrādīšanai, kas nav izdaiļojušas pašas savu prātu un nav izveidojušas pašas savus raksturus pēc dievišķās Priekšzīmes un kas atstājušas novārtā arī viņām uzticēto svēto pienākumu audzināt bērnus Kunga pamācībā un Viņa bijāšanā.
Es redzēju, ka sātans ir izgudrojis vienmēr mainīgo modi, pievilcīgu sabiedrību un laika kavēkļus, lai kārdinātu un ierosinātu mātes vieglprātīgi izlietot Dieva doto pārbaudes laiku, un lai viņām būtu pavisam maz iespēju pamācīt un pareizi audzināt savus bērnus. Mūsu jaunatnei vajadzīgas mātes, kas tai jau no paša šūpuļa mācītu savaldīt kaislības un uzvarēt savtīgumu un aizliegtos ēstkārē. [565] Tai ir vajadzīgs norādījums pēc norādījuma un priekšraksts pēc priekšraksta, mazliet te un mazliet tur.
Ebrejiem deva norādījumus, kā audzināt bērnus, lai tie izbēgtu no pagānu elku kalpības un bezdievības: “Tāpēc jums šos manus vārdus būs likt savā sirdī un savā dvēselē un siet tos par zīmi pie rokas, lai tie būtu par piemiņas zīmi starp jūsu acīm. Un jums tos būs mācīt saviem bērniem, runājot par tiem savā namā sēžot un savu ceļu ejot, apguļoties un pieceļoties.”
Mēs nopietni vēlamies, lai sieviete pildītu savu vietu, kuru Dievs sākumā tai bija nozīmējis, kā savam vīram līdzīga. Mums tik ļoti ir vajadzīgas mātes, kas tādas ir ne tikai vārda pēc vien, bet pilnīgā šī vārda izpratnē. Mēs droši varam teikt, ka sievietes misija un īpatnējie pienākumi ir ļoti cienījami un svarīgi un daudz svētāki nekā vīrieša pienākumi.
Domā un runā par sievietes tiesībām un pienākumiem vēlēšanās. Daudzas sievietes nav audzinātas, lai izprastu svarīgo jautājumu nozīmi. Viņas ir dzīvojušas tagadnes priekam, jo tāda bijusi mode. Sievietes, kurām varēja būt labi attīstīts prāts un kuras varēja būt tikumiski patiesi vērtīgas, tagad ir palikušas tikai par modes verdzenēm. Viņām nav ne domu plašuma, ne attīstīta prāta. Viņas spēj runāt tikai par pēdējo modi, par tērpiem, par vienu vai otru sabiedrību, vai par kādu patīkamu balli. Šādas sievietes nav sagatavotas, lai ieņemtu ievērojamu vietu politikā. Viņas ir tikai modes un apstākļu radījumi. Izmainīsim šo lietu kārtību. Lai sievietes atzīst sava darba svētumu un Kunga spēkā un bijībā uzņemas savu dzīves misiju. Lai viņas uzaudzina bērnus, kas ir derīgi šai pasaulei un derīgi arī labākai pasaulei.
Mēs griežamies pie kristīgām mātēm. Mēs jūs spiedoši lūdzam, lai jūs izprastu savu mātes atbildību un nedzīvotu tikai sev par prieku, bet gan Dievam par godu. [566] Kristus nedzīvoja pēc savas patikas, bet kļuva par citu kalpu. Viņš atstāja ķēnišķīgos pagalmus un pazemojās, savu dievišķību ietērpjot cilvēcībā, lai caur savu pazemošanos un pašuzupurēšanās piemēru mūs mācītu, kā mēs varam tikt paaugstināti ķēnišķīgās ģimenes dēlu un meitu stāvoklī, kļūt par Debesu Ķēniņa bērniem. Bet kādi ir nosacījumi, lai iegūtu šo lielo un augsto svētību? “Izejiet no viņu vidus un atšķiraties, saka Kungs, un neaizskariet neko nešķīstu, tad es jūs gribu pieņemt, un Es jums būšu par Tēvu un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, saka Kungs, visa Valdītājs.”