Mīļais brāli P., es vēlreiz papūlēšos tevi brīdināt, ka tev nopietni jācenšas, lai iemantotu Valstību. Tev ir dots brīdinājums pēc brīdinājuma, kurus tu neesi ņēmis vērā. Bet, ak, ja tu vēl tagad gribētu nožēlot savu nepareizo rīcību pagātnē un pievērsties Kungam, tad vēl varbūt nebūtu par vēlu izlabot nepareizības. Visas tavas prāta spējas ir veltītas naudas iegūšanai. Tu esi pielūdzis un dievinājis naudu. Tā ir bijusi tavs dievs. Dieva rīkste ir pacelta pār tevi. Viņa spriedums var tevi pārsteigt kurā katrā brīdī un tu vari noiet kapā nesagatavots, ar izvirtušās pasaules aptraipītām drēbēm. Kas par tevi rakstīts debesīs? Katrs dolārs, ko tu esi sakrājis, ir jauns ķēdes loceklis, kas tevi saista pie šīs nabaga pasaules. Tava kaislība pēc peļņas ir nostiprinājusies arvien vairāk. Tavas domas aizņemtas ar to, kā iegūt vairāk līdzekļu. Tev ir bijuši briesmīgi piedzīvojumi, kuriem vajadzētu būt kā brīdinājumiem tiem, kas atļauj pasaules mīlestībai pārvarēt savas dvēseles. Tu esi kļuvis par mamona vergu. Ko tu teiksi, kad Kungs no tevis prasīs norēķinus par nama turēšanu? Tu kārei iegūt naudu esi ļāvis kļūt par valdošo kaislību savā dzīvē. Mīlestība uz naudu tevi apreibina kā alkohols dzērāju.
Jēzus ir lūdzis, lai neauglīgo koku vēl kādu laiku saudzētu, un es vēlreiz lūdzu tevi ne tikai mazliet papūlēties, bet gan, cik vien iespējams nopietni censties, lai iegūtu valstību. Izraujies no sātana valgiem, pirms pār tevi Debesīs noskan: “Viņš ir apvienojies ar dievekļiem, atstājiet viņu mierā vienu.” Visi naudas mīļotāji līdz ar tevi kādā dienā rūgti izsauksies: “Ak, bagātības viltība! Es savu dvēseli esmu pārdevis par naudu. “ [545] Tava vienīgā cerība tagad ir nevis kāds vājš nedrošs solis, bet pilnīga virziena maiņa. Apņēmīgi ņem palīgā gribas spēku, kuru tu tik ilgi esi izlietojis nepareizā virzienā. Tas tev ir vienīgais ceļš mantkārības uzvarēšanā.
Dievs ir atklājis ceļu, kā pārvarēt mantkārību, - darot labdarības darbus. Ar savu dzīvi tu esi apliecinājis, ka pasaules mantas tu vērtē augstāk nekā mūžīgās bagātības. Tu saki: “Ardievu Debesis, ardievu nemirstības dzīve! Es esmu izvēlējies šo pasauli.” Dārgo pērli tu esi apmainījis pret laicīgu ieguvumu. Vai tu vēl gribi, vai tu vēl uzdrošinies sevī kopt mīlestību uz naudu pēc tam, kad Dievs tevi pamācīja un biedināja, noliekot tavas kājas tumšajā straumē? Vai lai tavas veltīgi izšķiestās dzīves pēdējais darbs būtu iegūt un paturēt to, uz ko citam ir taisnīgas tiesības? Vai tu sevi gribi pārliecināt ticēt, ka rīkojies taisnīgi pret savu brāli? Vai tu gribi pievienot vēl vienu intrigu un krāpšanas darbu pie tiem, kas jau rakstīti pret tevi augšā Debesīs? Vai lai Dieva atmaksas sitiens nāk pār tevi un tu bez brīdinājuma tiec aicināts iet cauri tumšajiem ūdeņiem?
Mūsu Pestītājs bieži un nopietni norājis mantkārības grēku. “Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugiet un sargājieties no mantkārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku daudz mantas.” Un Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: kāda bagāta cilvēka tīrums bija nesis papilnam augļus. Un tas domāja savā prātā sacīdams, ko darīšu? Jo man nav kur savus augļus likt. Un tas sacīja, to darīšu, es savu šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likt visus savus augļus, savu labību un sacīšu uz savu dvēseli: Dvēsele, tev ir liels mantas krājums uz daudz gadiem; dusi, ēd un dzer un līksmojies! Bet Dievs uz to sacīja: tu bezprātīgais! Šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs un kam tas būs, ko tu esi sakrājis? Tāds pat ir, kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva.” [546]
Dievs Saviem ļaudīm devis likumu, ka visu ienākumu desmitā daļa pieder Viņam. Dievs saka: “Es jums esmu devis deviņas desmitās daļas; vienu desmito daļu no visiem ienākumiem Es prasu sev.” Šo vienu desmito daļu bagātais vīrs nebija devis Dievam. Ja viņš tā nebūtu rīkojies, ja viņš pāri par visu būtu mīlējis Dievu, nevis sevi un nebūtu kalpojis tikai sev, tad viņš nebūtu sakrājis tik daudz mantas, ka aptrūka telpu tās novietošanai. Ja viņš savu mantu būtu dāvājis trūcīgiem brāļiem, aizpildot viņu vajadzības, tad nevajadzētu nojaukt vecos un celt lielākus šķūņus. Viņš nebija ņēmis vērā Dieva likumu pamatnoteikumus. Viņš nebija mīlējis Kungu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja viņš savu bagātību būtu lietojis kā no Dieva aizdotu dāvanu, lai darītu labu citiem, tad viņš būtu noguldījis mantu Debesīs un būtu bijis bagāts labos darbos.
Dzīves ilgums un derīgums nav atkarīgs no laicīgo mantu daudzuma. Kas savu bagātību izlieto, lai darītu labu, neuzskatīs, ka būtu vajadzīgi lieli krājumi, jo manta, ko izlieto Dieva darba sekmēšanai un ko atdod trūkumcietējiem Kristus vārdā, ir dota Kristum un Viņš to nogulda priekš mums Debesu krājkasē, maisos, kas nenovecojas. Kas tā strādā, ir bagāts Dieva priekšā un viņa sirds būs tur, kur ir viņa manta. Kas pazemīgi izlieto to, ko Dievs viņam ir devis, par godu Devējam, labprātīgi dodams, kā viņš ir saņēmis, var justies mierīgs un drošs visās savās darba gaitās, zinot, ka Dieva roka ir pār viņu uz labu. Uz viņa būs uzspiests Dieva zīmogs, kā uz tāda, kas bauda Tēva labvēlību.
Daudzi ir nožēlojuši Dieva Izraēļa likteni, kas bija spiests sistemātiski dot un bez tam vēl ik gadus dot labprātīgus upurus. Visgudrais Dievs ir labāk zinājis, kāda labdarības sistēma atbilst Viņa aizgādības plānam, un saskaņā ar to ir arī devis norādījumus saviem ļaudīm. Vienmēr ir pierādījies, ka deviņas desmitdaļas viņiem ir vairāk vērtas nekā desmit desmitdaļas. Kas domājuši palielināt savus ienākumus ar to, ka atrāvuši Dievam, vai devuši Viņam nepilnīgu upuri, - klibu, aklu vai slimu,- tie noteikti ir cietuši zaudējumus.
Dieva aizgādība, lai gan neredzama, vienmēr ir līdzdarbojusies visos cilvēku pasākumos. [547] Dieva roka var sekmēt vai arī aizturēt; Viņš bieži vienam aiztur, kamēr tanī pat laikā, šķiet, ka Viņš citam piešķir veiksmi. Viss tas notiek, lai cilvēku pārbaudītu un lai atklātos, kas ir viņa sirdī. Viņš ļauj uzbrukt nelaimei vienam brālim, kamēr citiem Viņš piešķir veiksmi, lai redzētu, vai tie, kuriem Viņš bijis labvēlīgs, Viņu bīsies un izpildīs savu pienākumu, kas tiem stingri norādīts Viņa Vārdā, - mīlēt savu tuvāku, kā sevi pašu, un palīdzēt savam nabadzīgākajam brālim, tāpēc ka grib darīt labu. Dievs prasa parādīt augstsirdību un labdarību, jo tādā veidā cilvēka sirds kļūst maiga un līdzjūtīga, un nostiprinās viņu savstarpējā ieinteresētība un mīlestība, un cilvēks kļūst līdzīgs savam Kungam, kas mūsu dēļ tapa nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Desmitā likums dibināts uz paliekošiem pamatiem un paredzēts cilvēkam par svētību.
Labdarības sistēmu radīja, lai novērstu lielo ļaunumu- mantkārību. Kristus redzēja, ka veikalnieciskajās un darba gaitās mīlestība uz bagātību izvērstos par vislielāko cēloni patiesas dievbijības izskaušanai no sirds. Viņš redzēja, ka mīlestība uz naudu dziļi sastindzinās un nocietinās cilvēka dvēseli, apstādinot augstsirdības plūsmu un noslēdzot jūtas pret cietēju un apbēdināto vajadzībām. Viņa bieži atkārtotie brīdinājumi bija: “Pieraugiet un sargājaties no mantas kārības.” “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Bieži atkārtotie iespaidīgie Pestītāja vārdi ir tik ļoti pretēji to cilvēku rīcībai, kas saucas par Viņa sekotājiem, bet kuru dzīve apliecina tik karstu vēlēšanos kļūt bagātam un rāda, ka Kristus vārdi priekš viņiem ir bijuši veltīgi. Mantkārība ir viens no visparastākajiem un visplašāk izplatītajiem pēdējo dienu grēkiem. Tai ir paralizējošs iespaids uz dvēseli.
Brāli P., ilgas pēc bagātības ir bijušas tavas galvenās domas. Šī viena, naudas iegūšanas kaislība, ir nonāvējusi katru cēlāku un augstāku dziņu un padarījusi tevi pret citu vajadzībām vienaldzīgu. Tu sevi esi padarījis gandrīz tik cietu un neiespaidojamu kā dzelzs gabalu. Tavs zelts un sudrabs ir tevi grauzis un kļuvis dvēselei par rijošu ļaundabīgu audzēju. [548] Ja tava labdarība būtu augusi līdz ar bagātību, tad naudu tu uzlūkotu par līdzekli, ar ko var darīt labu citiem. Mūsu Pestītājs, kas pazina cilvēkam draudošās briesmas attiecībā uz mantkārību, ir rūpējies par aizsardzību pret šo briesmīgo ļaunumu. Viņa pestīšanas plāns sākas un beidzas ar labdarību. Kristus pats pienesa bezgalīgu upuri. Tas savā saturā un norisē noteikti nostājās pret mantkārību un izceļ labdarību.
Pastāvīga labdarība un sevis aizliegšana ir Dieva dots līdzeklis pret ļaundabīgam audzējam līdzīgajiem savtības un mantkārības grēkiem. Sistemātiskas labdarības plāns ir paredzēts Dieva darba uzturēšanai un cietēju un trūcīgo vajadzību atvieglošanai. Viņš grib, lai došana kļūtu par ieradumu, lai tā darbotos pretī mantkārības bīstamajam un viltīgajam grēkam. Pastāvīga došana ir Dieva nozīmēta, lai bagātību atrautu no mantkārības, līdz ko tā ir iegūta, un lai to svētītu Kungam, kam tā arī pieder.
Šī sistēma ir tā iekārtota, ka cilvēki ik dienas var kaut ko dot no savas algas un daļu no katra sava noguldījuma peļņas nolikt Kungam. Pastāvīga Dieva sistemātiskās devības plāna izdzīvošana novājina mantkārību un stiprina labdarību. Ja bagātība pieaug, tad cilvēki, pat tie, kas liekas dievbijīgi, tai piesien savu sirdi, un jo vairāk viņiem ir, jo mazāk viņi dod Kunga mantu namā. Tā bagātība cilvēku padara savtīgu un baro mantkārību, un pastāvīgi šādā rīcībā vingrinoties, ļaunums nostiprinās. Dievs pazīst mums draudošās briesmas un kā sētu ap mums ir nolicis savus iekārtojumus, lai novērstu mūsu bojā eju. Viņš prasa pastāvīgu vingrināšanos labdarībā, lai ieraduma spēks labos darbos varētu salauzt pretējā virziena ieradumu.