Ja mēs gribam staigāt gaismā, tad mums savās sirdīs un mājās jāielaiž Kristus. Mājas pavardam jākļūst par visu to, ko šis vārds nozīmē. Tam jābūt mazām debesīm virs zemes, vietai, kur kopj mīlestību, bet ne vietai, kur to apzinīgi apspiež. Mūsu laime ir atkarīga no šīs savstarpējās mīlestības, līdzjūtības un patiesas laipnības piekopšanas un attīstīšanas. Pasaulē ir tik daudz cietsirdīgu vīru un sievu tādēļ ka patiesu pieķeršanos un mīlestību uzskata par vājību un to atvaira un apspiež. Šādu cilvēku rakstura labākā daļa jau bērnībā ir samaitāta un sakropļota, un ja dievišķās gaismas stari nespēs izkausēt viņu savtīguma aukstumu un sirds cietību, tad viņu laime ir aprakta uz visiem laikiem. Ja mēs vēlamies iegūt maigākas sirdis, tādas, kāda bija Jēzum virs zemes dzīvojot, ilgojoties pēc tādas līdzjūtības, kāda ir eņģeļiem pret grēcīgajām mirstīgajām būtnēm, tad mums jau bērnībā jāattīsta līdzjūtība, kas ir daudz vienkāršāk. Tad mēs būsim smalkjūtīgāki, cēlāki un mūs vadīs Debesu pamatlikumi.
Attīstīts prāts ir liela bagātība; tomēr bez līdzjūtības un svētotas mīlestības mīkstinošā iespaida tam nav visaugstākās vērtības. Mūsu vārdiem un darbiem vajadzētu paust maigu uzmanību pret citiem. Draudzīgos vārdos un laipnos skatos mēs varam parādīt citiem tūkstoš mazu uzmanību, kas atstarosies atkal atpakaļ uz mums. Izturoties nevērīgi pret citiem, neapdomīgie kristieši apliecina, ka viņi neatrodas savienībā ar Kristu. Ir neiespējami būt vienotam ar Kristu un izturēties nelaipni pret citiem un aizmirst viņu tiesības. Daudzi stipri ilgojas pēc draudzīgas līdzjūtības. Dievs katru no mums ir radījis kā atsevišķu personību, kas nav sakausējama ar citu cilvēku īpatnībām. Tomēr mūsu individuālās rakstura īpatnības būs daudz neievērojamākas, ja mēs patiesi piederēsim Kristum un Viņa griba būs mūsu griba. Līdzīgi Pestītājam, mums sava dzīve jāsvēto, lai darītu labu un nestu laimi citiem. Mums jāaizmirst sevi, vienmēr raugoties, lai nepalaistu garām izdevības pat mazās lietās pateikties par labvēlību un draudzību, ko esam saņēmuši no tiem. Mums modri jāvēro izdevības, lai citus iepriecinātu gan ar laipnību un maziem mīlestības darbiem apgaismotu viņu dzīvi un atvieglotu viņu rūpes un nastas. Uzmanība, laipnība un pieklājība iesākoties ģimenē, izplūdīs ārpus ģimenes loka, palīdzēs vairot dzīves laimi, bet nevērība šajās mazajās lietās palielina dzīves rūgtumu un rūpju smagumu.
Mūsu padarītie vai nepadarītie darbi ar briesmīgu spēku atsaucas uz mūsu dzīvi un likteni. Dievs prasa, lai mēs izmantotu katru piedāvāto izdevību būt derīgiem. Šī darba novārtā atstāšana apdraud mūsu garīgo pieaugšanu. Mums darāms liels darbs. Nepavadīsim kūtrumā dārgās stundas, kuras Dievs dāvājis pilnīga Debesīm derīga rakstura izveidošanai. Šajā darbā nedrīkstam būt kūtri, nedrīkstam nevienu mirkli pavadīt bezmērķīgi un neapdomīgi. Dievs palīdzēs uzvarēt mūsu nepareizības, ja mēs lūgsim to darīt un uzticēsimies Viņam. Caur Viņu, kurš mūs ir mīlējis, mēs varam būt vairāk kā uzvarētāji. Kad noslēgsies šīs pasaules īsais dzīves laiks un mēs redzēsim tā, kā mūs redz un pazīsim sevi tā, kā mūs pazīst, cik īsa tad mums rādīsies pagājušā zemes dzīve un cik niecīgas liksies šīs pasaules lietas, salīdzinot tās ar labākās pasaules godību! Kristus nekad nebūtu atstājis ķēnišķīgos pagalmus, ietērpies cilvēcībā un ņēmis uz Sevis cilvēces grēkus, ja Viņš nezinātu, ka cilvēks ar Viņa palīdzību var kļūt bezgala laimīgs un iegūt neiznīkstošas bagātības un dzīvi, kas ritēs līdztekus Dieva dzīvei. Viņš zināja, ka bez Viņa palīdzības grēcīgais cilvēks šīs lietas nevar iegūt.
Mums vienmēr jāiet uz priekšu. Mums pastāvīgi jāsargās, lai savos uzskatos, jūtās un darbībā nepaliekam uz vietas. Dievs darbs ir uz priekšu ejošs. Ir jānotiek reformām, un mums jāturas pie reformāciju ratiem un jāpalīdz tiem ritēt uz priekšu. Katram kristietim tagad vajadzīga enerģija, ko līdzsvaro gudrība un regulē pacietība un mērķa apzināšanās. Dvēseļu glābšanas darbs tagad vēl ir uzticēts mums, Kristus mācekļiem. Neviens nav atvainojams. Bezdarbības dēļ daudzi savā kristīgā dzīvē ir panīkuši un kļuvuši kropli. [541] Mums uzticīgi jāizlieto laiks, kamēr vēl atrodamies šinī pasaulē. Cik nopietni un dedzīgi vajadzētu izmantot katru izdevību darīt labu un vadīt dvēseles pie patiesības atzīšanas. Mūsu devīzei jābūt: “Uz priekšu un uz augšu!” Droši, neatlaidīgi uz priekšu pienākumos un uzvarās.
Attiecībā uz pieminētajām personām man rādīts, ka Dievs viņus mīl un vēlas izglābt, ja viņi gribētu tikt izglābti Dieva norādītajā veidā. “Un Viņš sēdēs sudrabu kausēt un šķīstīt un šķīstīs Levja bērnus un tos tīrīs kā zeltu un sudrabu, tad tie Kungam upuri nesīs taisnībā. Un Jūda un Jeruzalemes upuris tam Kungam būs patīkams kā vecos laikos un senajos gados.” Šo darbu, šķīstīšanas un tīrīšanas darbu izdarīs Kungs Cebaot. Dvēselei to panest ir ļoti grūti, tomēr vienīgi tādā veidā var attīrīt sārņus, traipus un netīrumus. Visi mūsu pārbaudījumi mums ir nepieciešami, lai mūs vestu tuvāk Debesīm, mūsu Debesu Tēvam, paklausībā Viņa prātam, lai mēs varētu pienest upurus Kungam taisnībā. Ikvienam, kuru vārdi te pieminēti, Dievs devis spējas un talantus, lai tos izlietotu un papildinātu. Jums ikvienam vajadzīgi jauni dzīvi piedzīvojumi dievišķā dzīvē, lai jūs darītu Dieva prātu. Nekādi pagātnes piedzīvojumi nebūs pietiekoši tagadnei, ne arī tie mūs stiprinās pārvarēt grūtības uz mūsu tekas. Lai būtu uzvarētāji, tad ik dienas jāsaņem jauna žēlastība un jauni, svaigi spēki.
Reti, ļoti reti, kad mēs divreiz nokļūstam vienādos apstākļos. Ābrahāmu, Mozu, Eliju, Dāniēli un daudzus citus smagi un sāpīgi pārbaudīja, tomēr ne vienādā veidā. Ikvienam ir savi īpaši pārbaudījumi dzīves norisē, tomēr tādi paši pārbaudījumi reti kad atkārtojas otru reizi. Katram ir savi piedzīvojumi, īpatnēji rakstura un apstākļu ziņā, lai caur tiem padarītu kādu noteiktu darbu. Ikkatra dzīvē Dievam ir kāds darbs, kāds nodoms. Katram darbam, lai arī cik mazs tas būtu, ir sava vieta mūsu dzīves piedzīvojumos. Mums pastāvīgi vajadzīga gaisma un piedzīvojumi, kurus Dievs mums piešķir. Mums visiem tie vajadzīgi, un Dievs labprāt tos mums dod, ja vien mēs gribam tos pieņemt. Viņš nav aizvēris Debesu logus mūsu lūgšanām, bet jūs esat bijuši ar mieru staigāt bez dievišķās palīdzības, kas jums tik ļoti vajadzīga. [542]
Cik maz jūs izprotat savas ikdienišķās rīcības iespaidu uz citu cilvēku dzīvi! Jūs varbūt domājat, ka tam ir maza nozīme, ko jūs darāt vai sakāt, lai gan mūsu vārdiem un darbiem ir ļoti svarīgas sekas, ietekmējot uz labu vai uz ļaunu. Vārdi un darbi, ko mēs uzskatām kā sīkus un nenozīmīgus, tomēr ir atsevišķi locekļi cilvēcīgo notikumu ķēdē. Jūs neesat izjutuši vajadzību, lai Dievs darītu zināmu savu gribu visos ikdienišķās dzīves darbos. Mūsu pirmo vecāku vēlēšanās tikai vienu reizi apmierināt savu ēstkāri, atvēra vārtus sāpju un grēka plūdiem pasaulē. Kaut jūs, manas mīļās māsas, no sirds saprast, ka katrs jūsu spertais solis var atstāt paliekošu un neizdzēšamu iespaidu uz jūsu pašu dzīvi un citu raksturiem. Ak, cik ļoti tādēļ mums ir vajadzīga cieša savienība ar Dievu! Cik ļoti vajadzīga dievišķā žēlastība, lai tā vadītu katru soli un rādītu, kā mums panākt kristīgā rakstura pilnību.
Kristiešiem nāksies sastapties ar jauniem apstākļiem un jauniem pārbaudījumiem, kur pagātnes piedzīvojumi nebūs pietiekoši, lai pēc tiem vadītos. Tagad vairāk kā jebkad agrāk jāmācās no dievišķā Skolotāja. Un jo vairāk mums būs piedzīvojumu, jo tuvāk mēs nāksim skaidrajai Debesu gaismai, jo vairāk mēs saskatīsim, ka mums vajadzīga reforma. Mēs visi varam darīt labus darbus par svētību citiem, ja mēs meklēsim padomu no Dieva un sekosim Viņam paklausībā un ticībā. Taisnības celiņš nemitīgi ved no spēka uz spēku, no žēlastības uz žēlastību un no godības uz godību. Atbilstoši mūsu gaitai uz priekšu arvien vairāk pieaugs dievišķais apgaismojums, darot mūs spējīgus uzņemties atbildības un sastapties ar neparedzētiem gadījumiem.
Kad jūs nospiež pārbaudījumi, kad izmisums un neticības tumsa pārvalda jūsu domas, kad savtība noteic jūsu rīcību, tad jūs neredzat vajadzību pēc Dieva un pēc dziļas, pilnīgas Viņa prāta atzīšanas. Jūs nepazīstat Dieva prātu un arī nevarat to saprast, kamēr dzīvojat paši sev. Jūs paļaujaties uz saviem labajiem apņēmumiem un nodomiem un jūsu dzīves galvenais saturs ir bijis šie labie nodomi, kas palikuši neizpildīti. Jums visiem nepieciešams nomirt sev, pārtraukt pieķeršanos sev un tad nodoties Dievam. [543] Es būtu laimīga, ja varētu jūs iepriecināt. Es priecīgi slavētu jūsu labās īpašības, labos nodomus un labos darbus; bet Dievam nav paticis man tos rādīt. Viņš man ir darījis zināmus tos kavēkļus, kas neļauj jums iegūt cēlu, svētu raksturu, kas jums vajadzīgs, lai nebūtu jāpazaudē debesu miers un nemirstīgā godība, kuru Viņš vēlas, lai jūs iegūtu. Novēršat skatu no sevis un raugieties uz Jēzu. Viņš ir viss visā. Krustā sistā un uzmodinātā Pestītāja asins nopelns būs pietiekošs, lai jūs šķīstītu no vismazākā un vislielākā grēka. Lai jūsu dvēseles paļāvīgā ticībā pieķeras Dievam kā jūsu uzticīgam Radītājam. Nekad nebaidieties un neraizējieties, ka Dievs jūs atstās. Viņš to nekad nedarīs, ja tikai jūs neaiziesiet no Viņa. Kristus grib ieiet un palikt pie jums, ja jūs atvērsiet savas sirds durvis. Ja jūs nomirsiet sev un dzīvosiet Dievam, tad starp jums un Tēvu un Viņa Dēlu būs pilnīga saskaņa.
Cik maz ir to, kas apzinās, ka viņiem ir iemīļoti elki, ka viņi sevī lolo grēkus. Dievs redz šos grēkus, pret kuriem jūs esiet akli, un viņš strādā ar savu dārznieka nazi, lai skartu jūs dziļi un atdalītu nost šos iemīļotos grēkus. Jums trūkst vēlēšanās pie sevis izjust šo šķīstīšanas darbu. Cik grūti jums nodot sevi krustā sišanai tomēr ja visu darbu uztic Dievam, kurš pazīst mūsu vājības un mūsu grēcīgumu, tad Viņš izvēlas vislabākos ceļus, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Tikai pateicoties cīņai un vientiesīgai ticībai, Enoks staigāja ar Dievu. Jūs visi variet darīt to pašu. Jūs variet būt pilnīgi atgriezti un pārveidoti un būt patiesi Dieva bērni, un ne tikai atzīt Viņa prātu, bet ar savu piemēru vadīt arī citus uz šīs pazemības, paklausības un svētošanās tekas. Patiesa dievbijība pāriet arī uz citiem un iespiežas visur. Dziesminieks saka: “Es Tavu taisnību neesmu apslēpis savā sirdī. Es esmu darījis zināmu Tavu uzticību un Tavu pestīšanu. Tavu mīlošo laipnību un Tavu patiesību es neesmu apslēpis no lielās draudzes.” Kur ir Dieva mīlestība, tur ir vēlēšanās to izteikt.
Kaut Dievs jums palīdzētu nopietni censties, lai iegūtu mūžīgo dzīvību un citus vadītu uz svētuma tekas.