Mūsu pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kas iet bojā, nesaņemot līdzjūtību un mīlestību, kas tomēr viņiem pienāktos. Daudzi vīri mīl savas sievas, bet ir par savtīgiem, lai to parādītu. Viņi tērpjas nepareizā cieņā un lepnumā un savu mīlestību neparāda vārdos un darbos. Ir daudz vīru, kas nekad nav sapratuši, cik ļoti viņu sievu sirdis ilgojas pēc maigas atzinības vārdiem un mīlestības. Viņi aprok kapsētā savas mīļotās, lai nekad vairs tās neredzētu, un kurn pret Dieva vadību, kas tiem atņēmusi viņu dzīves draugus. Bet, ja viņi varētu ieskatīties savu dzīves biedru sirdīs, tie ieraudzītu, ka priekšlaicīgas nāves cēlonis ir bijusi viņu pašu nepareizā rīcība. [528] Mums ir jāmirst savam “es” un citi jāvērtē augstāk par sevi.
Mūsu standarts [paraugs] ir Dieva Vārds, bet cik tālu no tā aizgājuši ļaudis, kas atzīst Dievu! Mūsu reliģijai, mūsu ticībai jābūt ne tikai teorētiskai, bet arī praktiskai. Skaidra un neaptraipīta reliģija neļaus mīt kājām vismazākā Dieva radījuma tiesības un vēl mazāk Viņa miesas locekļu un mūsu pašu ģimenes locekļu tiesības. Dievs ir mīlestība, un kas atrodas Viņā, tas atrodas mīlestībā. Pasaulīgas savtības iespaids, kas dažus apņem kā mākonis, sasaldē un saindē gaisu [atmosfēru], kas jāieelpo citiem, un izraisa dvēseles slimības un bieži ir nāves cēlonis.
Izkopt skaidru, nesavtīgu mīlestību un labdarību jūsu dzīvē nozīmēs smagu krustu. Jums būs ļoti grūti pakļaut savas domas un uzskatus, atteikties no sava sprieduma un sekot citu padomam. Vairākiem jūsu ģimenes locekļiem tagad ir pašiem savas ģimenes. Bet tas pats gars, kas lielākā vai mazākā mērā valdīja viņu tēva namā, ir ienests arī viņu ģimenes dzīvē un tas jāizjūt tiem, kas atrodas ārpus viņu ģimenes loka. Viņiem trūkst jaukās sirsnības un vienkāršības, Kristum līdzīga maiguma un nesavtīgas mīlestības. Viņiem ir jādara darbs, lai pārvarētu šos savtīgos rakstura vilcienus un varētu būt auglīgi zari pie patiesā Vīnakoka. Kristus sacīja: “Iekš tā Mans Tēvs ir pagodināts, kad jūs nesat daudz augļu.” Jums nepieciešams atrasties Jēzus tuvumā, lai Viņš mājotu jūsu ģimenēs un sirdīs. Nepietiek tikai zināt, kas ir patiesība, bet jums tā arī jāīsteno dzīvē, vadoties no pareiziem nolūkiem, raugoties tikai uz to, lai pagodinātu Dievu. Jūs varētu būt Viņa kalpi, ja pakļautos Dieva Vārdā dotajiem nosacījumiem.
Kristus reliģija ir kaut kas vairāk kā tikai runāšana. Kristus taisnība ir pareiza, taisnīga rīcība un skaidru nesavtīgu motīvu ierosināti labi darbi. Ārējam taisnīgumam bez iekšējā greznojuma nav nekādas vērtības. “Šī ir tā vēsts, ko no Viņa esam dzirdējuši un jums pasludinām, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav nekādas tumsības. [529] Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un staigājam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet ja staigājam gaišumā, it kā Viņš ir gaišumā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” Ja mums nav gaismas un Dieva mīlestības, tad mēs neesam Viņa bērni. Ja mēs ar Kristu nesakrājam, tad mēs izkaisām. Mēs visi atstājam iespaidu, un šis iespaids savukārt atstāj iespaidu uz citu likteni, sagādājot viņiem labumu tagad un nākotnē vai arī nesot mūžīgu zaudējumu.
J. un K. abām trūkst mīlestības pret tiem, kas atrodas ārpus viņu ģimenēm. Viņas ir briesmās, meklēdamas trūkumus pie citiem, kaut gan vēl lielāki ļaunumi neatklāti ir atrodami pie viņām pašām. Ja šīs dārgās dvēseles vispār ieies Debesīs, tad tām ir jāmirst sev un jāiegūst piedzīvojumi labdarībā. Viņām jāmācās Kristus skolā, lai pilnveidotu savu kristīgo raksturu un lai būtu vienotas ar Kristu. Kristus sacīja mācekļiem: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā mazi bērni, tad jūs nevariet ieiet Debesu valstībā.” Viņš tiem izskaidroja šo vārdu nozīmi. Viņš nevēlējās, lai tie saprašanā kļūtu mazi bērni, bet gan ļaunumā. Mazi bērni nejūtas pārāki par citiem. Viņu izturēšanās ir vienkārša un dabīga. Kristus vēlas, lai Viņa sekotāji attīstītu nemākslotus ieradumus, lai visa viņu izturēšanās būtu pazemīga un Kristum līdzīga. Viņš ir uzlicis pienākumu dzīvot citu labā. No ķēnišķīgajiem Debesu pagalmiem Viņš nāca uz šo pasauli, lai rādītu, cik liela interese Viņam par cilvēku, un bezgalīgā maksa, kas samaksāta par cilvēku atpirkšanu, rāda, ka cilvēks it tik ļoti dārgs, ka Kristus varēja upurēt Savas bagātības un godu ķēnišķīgajos pagalmos, lai to paceltu no grēka pazemojuma.
Ja Debesu majestāte varēja darīt tik daudz, lai apliecinātu Savu mīlestību pret cilvēku, ko gan tad cilvēkam nevajadzētu vēlēties darīt, lai cits citam palīdzētu izkļūt no tumsas un ciešanu bedres! Kristus sacīja: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis!” ne ar lielāku mīlestību, jo “nevienam cilvēkam nav lielākas mīlestības kā tā, ja cilvēks atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” [530] Mūsu mīlestība bieži vien ir savtīga, mēs to ierobežojam cilvēcīgo priekšrakstu robežās. Ja nāksim ciešākā savienībā un sadraudzībā ar Kristu, tad mūsu mīlestība un līdzjūtība un mūsu labie darbi sniegsies daudz dziļāk, un līdz ar vingrināšanos tie padziļināsies un nostiprināsies. Kristus sekotāju mīlestībai un interesēm jābūt tik plašām kā pasaule. Kas dzīvo tikai “man un mans”, tie Debesis neiemantos. Dievs jūs kā ģimeni uzaicina kļūt mazāk jūtīgiem pret sevi un iejūtīgākiem pret citu bēdām un pārbaudījumiem. Savtīgais gars, kuru jūs esat kopuši visā savas dzīves laikā, pareizi attēlots ar priesteri un levītu, kuri pa ceļa otro pusi aizgāja nelaimīgajam garām. Tie redzēja, ka viņam vajadzīga palīdzība, tomēr apzināti izvairījās to sniegt.
Katram no jums ir jāatmostas un jāpagriežas pretējā virzienā, lai izkļūtu ārā no savtīgā ceļa grambām. Izmantojiet īso jums doto pārbaudes laiku, darot visu iespējamo, lai izpirktu pagājušās dzīves kļūdas. Dievs jūs nolicis ciešanu pilnajā pasaulē, lai pārbaudītu, lai kļūtu redzams, vai būsiet mūžīgās dzīvības dāvanas cienīgi. Visapkārt ap jums ir ļaudis, kas cieš sāpes, kam vajadzīgi līdzjūtības vārdi, mīlestība, maigums un mūsu pazemīgās, līdzcietīgās lūgšanas. Citi cieš zem nabadzības dzelžainās rokas, citus moka slimības un citus atkal sirdssāpes, izmisums un grūtsirdība. Līdzīgi Ījabam jums jābūt aklajam par acīm un par kājām kroplajam un jāizvaicā nezināmā lieta, lai ieraudzītu viņa vajadzības un palīdzētu tieši tur, kur viņam palīdzība visvairāk vajadzīga.
L. jākopj mīlestība pret savu sievu, kam jāizpaužas vārdos un darbos. Viņam jāizkopj maigas jūtas. Viņa sieva ir smalkjūtīga un piekļāvīga. Viņu vajag sargāt un glabāt. Viņa atcerēsies katru maigu, atzinīgu un sirsnīgu vārdu, un tie svētījot atstaros atpakaļ uz vīru. Viņa nelīdzjūtīgai dabai jānonāk ciešā saskarē ar Kristu, lai dievišķā mīlestība apspiestu un padarītu maigāku šo stīvumu un auksto atturību. Sievai parādīt maigumu un līdzjūtību vārdos un darbos nenozīmē vājumu vai arī vīrišķības un cieņas upurēšanu; [531] un lai šī līdzjūtība un maigums neaprobežojas ar ģimenes loku vien, bet lai sniedzas arī ārpus ģimenes. L. ir darāms darbs priekš sevis, kuru neviens cits viņa vietā nevar padarīt. Viņš var kļūt stiprs Kungā, nesot nastas Viņa darbā. Viņam mīlestībā jāpieķeras Kristum un Debesu lietām un jāveido mūžīgai dzīvei derīgs raksturs.
Mīļajai K. ir ļoti aprobežots jēdziens par to, kas ir kristietis. Viņa ir atsvabinājusies no nastām, kuras Kristus ir nesis viņas dēļ. Viņa nevēlas nest Kristus krustu un nav centusies pēc vislabākās apziņas izlietot tās spējas un dāvanas, kuras Dievs viņai devis. Viņa nav kļuvusi morāli stiprāka un drosmīgāka un nav arī izjutusi personīgās atbildības smagumu. Viņai nav paticis Kristus dēļ ciest negodu, ņemot vērā apsolījumu: “Ja jūs topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi jūs esat, jo godības un Dieva Gars dus uz jums.” “Ja panesam, tad arī līdz valdīsim.” Kungam ir darbs priekš katra no mums. Neviens nevar būt kūtrs, neviens nevar būt bezrūpīgs un savtīgs un tomēr sasniegt pilnīgu kristīgu raksturu. Kungs vēlas, ka visi jūsu ģimenes locekļi nenoslēgtu savas sirdis Viņa mīlestības un žēlastības laipnajam iespaidam, lai arī viņu līdzjūtība pret citiem varētu plūst pāri savtības robežām un ģimenes noslēgtības sienām, līdzīgi tam, kā pret nabaga cietēju svešinieku, ko priesteris un levīts nevērīgi atstāja nāvei, izturējās samarietis. Man rādīja, ka daudz ir tādu, kam vajadzīga mūsu līdzjūtība un padoms; un ja ņemam vērā, ka pa šo pasauli mēs varam iet tikai vienu reizi, ka mēs nevaram atgriezties, lai izlabotu pielaistās kļūdas un nepareizības, cik svarīgi tad ir staigāt tā, kā mums pienākas.
Kādu laiku atpakaļ man rādīja J stāvokli. Viņas kļūdas un nepareizības tai tika uzticīgi atklātas, tomēr pēdējā man dotajā atklāsmē es redzēju, ka viņa turpina izturēties nepareizi, ka viņa ir bijusi auksta un nelīdzjūtīga pret sava vīra bērniem. Rājienus un pārmetumus viņa izsaka ne tikai nopietnu pārkāpumu gadījumos, bet arī mazās lietās, kam vajadzēja paiet garām neievērotām. Pastāvīga kļūdu meklēšana ir ļauna un nepareiza, un sirdīs, kur tā pastāv, nevar mājot Kristus Gars. Viņa ir gatava paiet garām labajam savos bērnos, neizsakot nevienu atzinības vārdu, bet, redzot nepareizību, vienmēr ir labprātīga tos apbērt ar pārmetumiem. [532] Tas bērnus padara mazdūšīgus un vada uz nevērības un neuzmanības ieradumu. Bērnu sirdīs tiek pamodināts ļaunums, un virspusē paceļas dubļi un netīrumi. Vienmēr norātos bērnos vietu atrod bezrūpības un vienaldzības gars un bieži parādās ļaunas kaislības, par kuru sekām viņi nedomā.
Kur vien māte var izteikt kādu uzslavas vārdu par bērnu labo uzvedību, tur vajadzētu to darīt. Ar atzinības vārdiem un mīlestības skatiem viņai tos vajadzētu pamudināt un iedrošināt. Bērna sirdij tie būs kā saules stari, kas attīstīs viņā pašcieņu un rakstura lepnumu. Māsai J vajadzētu parādīt maigas jūtas pret bērniem, kas palikuši bez mātes un atrodas viņas aizgādībā. Tas nāktu par svētību šiem Dieva mīlestības bērniem un atstarotu atpakaļ uz viņu pašu labvēlīgās jūtās un mīlestībā.