Kā daudziem citiem, tā arī K., šim nabaga bērnam, ir darāms kāds darbs, kas viņai nekad nav ne prātā nācis. Viņa ir aizgājusi no Dieva. Viņa par daudz domā par sevi un meklē pasaules piekrišanu, bet necenšas nesavtīgā mīlestībā pievest dvēseles Kristum. Tas ir tādēļ, ka viņai trūkst garīguma un viņa garā un darbos ir piemērojusies pasaulei. Viņai jānomirst sev un jāiegūst pieredze labos darbos. Viņa ir auksta un bez līdzjūtības. Viņai jāizkausē šis ledus Kristus mīlestības saules staros un jāapspiež šis atturīgais gars. Viņa ir ļoti noslēgusies sevī. Dievs viņu redzēja kā nabaga sakropļotu stādu, kas nenesa nekādus augļus, vienīgi lapas. Viņas domas pa lielākai daļai bija aizņemtas tikai ar “man un mans”. Žēlastībā Viņš bija apcirpis šo savas mīlestības stādu, apgriezis zarus, lai tas varētu dziļāk iesakņoties. Viņš bija centies vilkt šo bērnu sev tuvāk. Viņas ticības dzīve bija gandrīz pilnīgi neauglīga. Dieva priekšā viņa ir atbildīga par savām spējām, ko saņēmusi no Dieva. Viņa varēja būt derīga; viņa varēja būt Kristus līdzstrādniece, ja vien vēlētos nojaukt savtības sienu, kas to šķir no Dieva mīlestības un gaismas.
Daudz ir tādu, kam vajadzīga mūsu līdzjūtība un padoms, bet ne tāds padoms, kurā redzams devēja pārākums un ņēmēja mazvērtīgums. K. sirdij ir vajadzīga Dieva mīkstinošā, kausējošā mīlestība. Skatā un balss noskaņā jāizpaužas rūpīgai uzmanībai un maigai, goddevīgai mīlestībai. Katrs skats un balss skaņa, kurā izpaužas – “es esmu pārāks”, stindzina gaisu ap viņu un vairāk līdzinājās ledus gabalam, nekā gaismas staram, kas sniedz citiem siltumu. Mana māsa, tavs iespaids izteic pašpārliecību. Tu veido tos, ar kuriem saejies, vai arī nevari ar tiem vienoties. [535] Tev pat prātā neienāk, ka citu cilvēku iespaids varētu pārveidot tevi, un ka savus spriedumus un domas tu varētu pakļaut viņiem. Tu pati vēlies apspriest savu ceļu un attaisnot savas domas un rīcību. Ja tev neizdodas citus pārliecināt, tad pie šī jautājuma tu atkal un atkal gribi atgriezties. Šim rakstura vilcienam būtu vērtība, ja tas būtu svētots Dievam un to pārvaldītu Svētais Gars; ja nē, tad tas izrādīsies par lāstu tev un par lāstu citiem. Apgalvojumi un padomi, kam ir patvaldnieciska gara smarža, nav labi augļi. Sirdij vajadzīga mīkstinoša, kausējošā Kristus mīlestība, kas tad atspoguļosies visā rīcībā pret ģimeni un pret visiem, kas nāks tava iespaida robežās.
Es baidos, ļoti baidos, ka J. pazaudēs Debesis. Viņa tik ļoti mīl pasauli un pasaulīgās lietas, ka priekš Jēzus nepaliek pāri nekādas mīlestības. Viņa ap sevi radījusi tādu patmīlības čaulu, ka apskaidrojošā Debesu gaisma nespēj izspiesties cauri šīm aukstajām, tumšajām, visā dzīves laikā uzceltajām sienām. Mīlestība ir atslēga ar ko var atvērt sirdis, bet dārgais mīlestības stāds nav ticis kopts. J. tik ilgi ir turējusi acis aizvērtas pret savu savtīgumu, ka tagad viņa to vairs nespēj saskatīt. Viņai tik maz bijis ticības piedzīvojumu, ka viņas sirds vēl pieder pasaulei, un es baidos, ka šī pasaule ir visas viņas debesis, kuras viņa arī vēlas iegūt. Viņas iespaids uz vīru nav labs. Tas viņam liek svārstīties un neļauj saskatīt vajadzību būt caur Dieva žēlastību stipram, lai ar patiesu morālu drosmi stāvētu par taisnību. Viņa ne tikai neizprot un neveic darbu, ko Dievs no viņas sagaida, bet arī izplata nospiedošu iespaidu uz savu vīru un saista viņa rokas. Tas viņai labi izdevies; viņš ir kļuvis kā akls.
Brālim M. vajadzētu saprast, ka Dieva prasības stādamas augstāk par katru zemes radniecību. Viņam vajadzīgas acu zāles, balts apģērbs un zelts, lai varētu iegūt līdzsvarotu raksturu un drošu ieeju Dieva valstībā. [536] Nekas cits, kā tikai pilnīga atgriešanās spēs atvērt viņa sievas dvēseli, lai tā ieraudzītu savas kļūdas un atzītu savas nepareizības. Viņā jānotiek lielai pārmaiņai, pēc kuras viņa nav centusies, jo nekad nav izpratusi savu patieso stāvokli un nav saskatījusi labošanās vajadzību. Būdama tālu no tā, lai labprātīgi atsacītos no Debesu Skolotāja, kas bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, viņa lēnprātību ir uzskatījusi par verdziskumu un pazemību, kas citus vērtē augstāk par sevi, par pazemojošu un apkaunojošu īpašību.
I. ir pašapzinīga, valdonīga, lepna un stūrgalvīga. Viņa nesaskata nekā pievilcīga lēnprātīgā, klusā garā un nevēlas tādu iemantot. Šim dārgajam rotājumam viņas acīs ir tik maza vērtība, ka viņa nevēlas to nēsāt. Viņa pārāk bieži apvainojas un dusmojas, kas Dieva Garam ir tikpat pretēja īpašība, kā rīti vakariem. Dieva acīs patiesai lēnprātībai ir dārgakmeņu vērtība. Lēnprātīgs un kluss gars nekad nemeklē patmīlīgu laimi, bet, sevi aizmirstot, jutīsies patiesi apmierināts un priecīgs, darot citus laimīgus.
Dieva aizgādība māsu N. atšķīrusi no tēva ģimenes. Lai gan arī viņa galvenajos rakstura vilcienos ir līdzīga pārējiem ģimenes locekļiem, tomēr nopietnu un atbildīgu uzdevumu nešana palīdzējusi viņai sevi uzvarēt un modinājusi līdzjūtību pret citu sāpēm. Daļēji viņa atvērusi sirdi līdzjūtībai un mīlestībai uz Dieva ģimeni, interesējoties par citiem. Dieva darbs ir saistījis viņas uzmanību. Viņa zināmā mērā ir jau izjutusi, ka nabaga mirstīgās būtnes ir viena liela brālīga saime. Viņa ir mācījusies domāt par citiem un sevi aizmirst, un tomēr viņa vēl nav attīstījusi tik pilnīgu līdzjūtību, mīlestību un līdzdalību pret citiem, kāda nepieciešama Kristus sekotājiem. Viņai vajadzīga lielāka līdzjūtība un mazāk stingras, nelokāmas taisnības prasības. Veltījot savu laiku lielajai veselības reformas lietai, viņa ir sevi pārvarējusi. To darot viņa ir saņēmusi svētības. Jo vairāk viņa dara labu citiem, jo vairāk ierauga, kas darāms un jo vairāk arī vēlas darīt. [537]
Strādājot citu labā, tā bieži nonāk grūtībās un pārbaudījumos, kas prasa ticību. Uz nopietnām lūgšanām ir saņemtas atbildes, un stiprāka kļuvusi ticība, mīlestība un paļāvība uz Dievu. Sarežģījumiem un pārbaudījumiem bieži atkārtojoties ir iegūta pieredze. Dievs sirdi ir pārveidojis jau mazliet sev līdzīgu. Un tomēr vēl paša prāts kliedz pēc virskundzības. Ikdienišķajā satiksmē ar citiem māsai N. jāattīsta vairāk maiguma, uzmanības un gādības. Viņai jāmācās sevi pārvarēt. Ja viņa ir patiesa kristiete, tad sajutīs vajadzību atdot labāko daļu no savas dzīves, pat visu savu dzīvi, ja tas būtu vajadzīgs, ziedot nesavtīgām, pacietīgām pūlēm, tā parādot mīlestību uz savu Kungu. Bez šiem piedzīvojumiem viņa tiks atrasta daudz par nepilnīgu kristīga rakstura pilnveidojumā.
Māsa N. ir spērusi dažus soļus uz priekšu, un ģimene jūt, ka viņa tos ir atstājusi, un viņiem tas nozīmē sevis krustā sišanu. Viņi jūt, ka tai tagad nav viņiem līdzīgu interešu, jūtu un dzīves mērķu. Viņi jūt, ka tagad vairs nevar tā priecāties savas māsas sabiedrībā, kā agrāk. Viņi domā, ka vainīga ir viņa, ka viņa ir pārmainījusies un ka viņas intereses vairs nav tādas, kā viņiem. Viņu jūtas atšķiras tāpēc, ka māsa N. ir gājusi uz priekšu un sākusi just līdzi citu sāpēm, kamēr viņi ir bijuši kūtrie kalpi, kas nav darījuši darbu, kuru Dievs tiem virs zemes atstājis. Rezultātā viņi ir slīdējuši atpakaļ. Ģimene savtīgi ierobežojusi savas intereses un jūtas ap sevi un ap mīlestību uz pasauli.
N. ir nodevusies darbam labā lietā. Veselības reforma tai ir bijusi ļoti svarīga, jo piedzīvojumi rādījuši, kas viņai nepieciešams. Viņas tēva ģimene nav saskatījusi veselības reformas vajadzību. Viņi nav saskatījuši tās lomu šo pēdējo dienu svarīgajā darbā, jo nav gribējuši to redzēt. Tie ir iestiguši ieradumu iebrauktajās grambās, un ir vajadzīgs liels spēks, lai no tām izkļūtu, lai gan tas ir nepieciešami. Viņi labāk vēlas, lai tos atstāj mierā. Ir briesmīgi sarūsēt bezdarbībā. Šī ģimene, svaros svērta, noteikti tiks atrasta par vieglu, ja tie tūlīt nesāks kaut ko darīt. “Bet ja kam Kristus gara nav, tas Viņam nepieder.” Tā ir skaidra valoda. Kas izturēs pārbaudi? Dieva Vārds mums atklāj Dieva un Kristus prātu, kā arī attēlo kritušā un pēc Kristus līdzības atjaunotā cilvēka prātu, kam ir dievišķā daba. Savas domas, jūtas un nolūkus mēs drīkstam salīdzināt ar Kristu. Ja mēs neesam labprātīgi darīt Viņa darbus, tad mums nav nekādas radniecības ar Viņu.
Kristus nāca, lai darītu sava Tēva prātu. Vai mēs minam Viņa pēdās? Visiem, kas nosaukti Kristus vārdā, pastāvīgi vajadzētu censties iepazīties ar Viņu arvien tuvāk, lai varētu staigāt tieši tā, kā Viņš ir staigājis un darītu Viņa darbus. Mums vajadzētu Viņa dzīves mācības iemiesot savā dzīvē. Kristus “pats par mums ir nodevies, lai mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.” “Pie tam mēs esam atzinuši Dieva mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arī pienākas dzīvību nodot par brāļiem.” Šeit rādīts pašaizliedzības darbs, kas mums priecīgi jāuzņemas, atdarinot mūsu Pestītāja piemēru. Kristieša dzīvei jābūt cīņas un uzupurēšanās dzīvei. Ir jāiet pa pienākumu teku, nevis pa mums patīkamo tieksmju teku.
Ja brāļa I. ģimene redzētu darbu, kas uz tiem gaida un darītu to, ko Dievs tiem atstājis darīt, tad viņi nebūtu tik tālu atšķirti no brāļa un māsas O. un māsas N. un no tiem, kas strādā savienībā ar Kungu. Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai sasniegtu pilnīgu padevību Dieva prātam, tomēr apmierinoties ar kaut ko mazāku, mēs nekad nebūsim derīgi Debesīm. Patiesa reliģija savus piekritējus vada uz pilnību. Jūsu domas, vārdi un rīcība ir jāpakļauj Dieva gribai. Jums jānes svētuma augļi. Tad jūs būsiet gatavi aizstāvēt nabagus, bez tēva un bez mātes palikušos un apbēdinātos. [539] Jūs taisnīgi izturēsities pret atraitni un nesīsiet atvieglojumu trūkumcietējiem. Jūs darīsiet taisnību, mīlēsiet žēlastību un pazemīgi staigāsiet Dieva priekšā.