Viena no visstiprākajām kārdināšanām, ar ko cilvēkam jāsastopas, ir ēstkāres vara. Starp garu un miesu pastāv noslēpumainas, brīnišķīgas un tuvas attiecības. Gars un miesa savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Dzīvē mums vispirms jāmācās uzturēt veselu savu miesu, attīstot tās spēku, lai visas dzīvā organisma daļas darbotos saskanīgi. [486] Atstāt novārtā miesu, nozīmē atstāt novārtā garu. Tas nevar būt Dievam par godu, ja Viņa bērnu miesas ir slimīgas un gara attīstība traucēta. Garšas apmierināšana uz veselības rēķina ir ļauna jūtu sakropļošana. Kas atdodas kaut kāda veida nesātībai ēšanā vai dzeršanā, tas izšķiež savu fizisko enerģiju un novājina morālos spēkus. Tas saņems atmaksu, kas seko dabas likumu pārkāpšanai.
Pasaules Pestītājs zināja, ka ēstkāres apmierināšana izsauks fizisku vājumu un tā notrulinās uztveres spēju, ka svētās un mūžīgās lietas nebūs iespējams aptvert un saprast. Kristus zināja, ka pasaule nodevusies rīšanai un ka iegribu apmierināšana samaitās morālos spēkus. Ja ēstkāres apmierināšanai ir bijusi tik stipra vara pār cilvēci, ka Dieva Dēlam vajadzēja gavēt gandrīz sešas nedēļas, lai cilvēka labad to lauztu, kāds darbs tad gaida kristieti, lai viņš varētu uzvarēt tāpat kā Kristus uzvarēja! Kārdināšanas spēku, lai apmierinātu samaitāto ēstkāri, var mērīt vienīgi ar Kristus neizsakāmajām mokām ilgajā gavēnī tuksnesī.
Kristus zināja, ka sekmīgai pestīšanas plāna izpildei Viņa cilvēka atpirkšanas darbs jāiesāk tieši tur, kur sākās krišana. Ādams krita apmierinot ēstkāri. Lai pārliecinātu cilvēku, ka viņa pienākums ir paklausīt Dieva likumiem, Kristus sāka atpestīšanas darbu ar cilvēka dabīgo ieradumu reformu. Tikumiskā pagrimšana un cilvēces deģenerēšanās ir galvenokārt atkarīgas no samaitātās ēstkāres apmierināšanas ieraduma.
Uz visiem, bet sevišķi uz sludinātājiem, kas māca patiesību, gulstas svinīga atbildība – uzvarēt ēstkāri. Viņu lietderīgums būtu bijis daudz lielāks, ja tie valdītu pār savu ēstkāri un kaislībām; to garīgie un tikumiskie spēki būtu lielāki, ja tie garīgo piepūli savienotu ar fizisko darbu. Ar stingri savaldītiem ieradumiem un savienojot garīgo darbu ar fizisko, tie varētu padarīt daudz lielāku darbu un saglabāt skaidru prātu. Ja viņi paklausītu šiem norādījumiem, tad daudz brīvāk plūstu viņu domas un vārdi, viņu garīgie ticības piedzīvojumi būtu daudz spēcīgāki un daudz labāks būtu uz klausītājiem atstātais iespaids. [487]
Nesātība ēšanā, pat ja barība ir laba, atstās postošu iespaidu uz visu organismu un notrulinās skaidrākās un svētākās jūtas. Veselības saglabāšanai un visu organisma funkciju spēcīgai norisei ļoti svarīga ir stingra atturība ēšanā un dzeršanā. Stingri atturīgi ieradumi, savienoti ar muskuļu kā arī prāta vingrinājumiem, saglabās kā garīgo tā arī fizisko enerģiju un piešķirs izturību sludinātājiem, izdevniecības darbiniekiem, kā arī visiem, kas pieraduši pie sēdoša darba. Ar visu savu veselības reformas atzīšanu mēs vēl ēdam par daudz. Ēstkāres izlutināšana ir vislielākais fiziskās un garīgā nespēka cēlonis un tā atrodas visur redzamajam nespēkam pamatā.
Nesātība iesākas pie mūsu galda, lietojot neveselīgu barību. Pēc kāda laika, turpinot izpatikt savām iegribām, gremošanas orgāni novājinās un uzņemamā barība vairs neapmierina apetīti. Neveselīgais stāvoklis nostiprinās un rodas kāre pēc kairinošākas barības. Tēja, kafija un gaļas ēdieni nekavējoties atstāj savu iespaidu. Šīs indes satrauks nervu sistēmu un uz kādu brīdi liekas, ka prāts kļūst asāks un iztēle dzīvāka. Tā kā šie kairinātāji brīdi sniedz tik patīkamus rezultātus, tad daudzi secina, ka tie viņiem ir tiešām vajadzīgi un turpina tos lietot. Tomēr pēc tam vienmēr seko reakcija. Mākslīgi uzbudinātā nervu sistēma aizņemas spēku no nākotnes spēku krājumiem. Tā šim īslaicīgajam organisma stiprinājumam seko atslābums. Proporcionāli kairinātāja izsauktajam īslaicīgajam stiprinājumam seko satraukto orgānu spēku atslābums, kad kairinātāja iespaids būs zudis. Šādai ēstkāres apmierināšanai seko vēlēšanās pēc kaut kā stiprāka, kas uzturētu un palielinātu patīkamo satraukumu, līdz šī izdabāšana savām iegribām kļūst par ieradumu un pastāvīgi kārojas pēc kāda stiprāka kairinātāja, kā tabakas, vīna un alkoholiskiem dzērieniem. [488] Jo vairāk ēstkāri apmierināsim, jo biežāk tā pieprasīs pēc jauniem kairinātājiem un jo grūtāk būs to savaldīt. Jo vairāk organisms novājinās un kļūst nespējīgs strādāt bez mākslīgiem kairinātājiem, jo vairāk pieaug kaislība pēc šīm lietām, līdz griba ir pārvarēta un liekas, ka nav iespējams apspiest nedabīgās prasības pēc šāda veida apmierinājumiem.
Vienīgais drošais ceļš ir neaizskart, nebaudīt, neņemt rokās tēju, kafiju, vīnu, tabaku, opiju un alkoholiskos dzērienus. Šīs paaudzes cilvēkiem ir divreiz lielāka vajadzība ņemt palīgā gribas spēku, ko stiprinātu Dieva žēlastība, lai pretotos sātana kārdināšanām un turētos pretī vismazākajai samaitātās apetītes apmierināšanas tieksmei, nekā tas bija dažas paaudzes agrāk. Tomēr tagadējai paaudzei ir mazāk pašsavaldīšanās spēka, nekā tiem, kas dzīvoja toreiz. Kas izdabājuši apetītei un kārei pēc šiem kairinātājiem, tie savu samaitāto ēstkāri un zemiskās kaislības nodevuši saviem bērniem un tagad ir vajadzīgs lielāks tikumiskais spēks, lai pretotos nesātībai visos tās veidos. Vienīgais pilnīgi droši ejamais ceļš ir stingra nostāja sātības pusē un neuzdrošināšanās spert soli uz briesmu pilnās tekas.
Augstākais mērķis, kura dēļ Kristus cieta ilgo gavēni tuksnesī, ir mācīt mums nepieciešamību aizliegt sevi un būt sātīgiem. Šim darbam jāsākas pie mūsu galdiem un to stingri un noteikti vajadzētu ievērot visā mūsu dzīvē. Pasaules Pestītājs nāca no Debesīm sniegt palīdzību cilvēkam viņa vājumā, lai Viņa spēkā viņš varētu kļūt stiprs ēstkāres un kaislību pārvarēšanā un varētu būt uzvarētājs katrā punktā.
Daudzi vecāki audzina bērnu garšu un veido viņu ēstgribu. Viņi atvēl tiem ēst gaļas ēdienus, tēju un kafiju. Kairinošie gaļas ēdieni, tēja un kafija, ko lieto dažas mātes, pamudina bērnus un sagatavo ceļu, lai tajos pamostos kāre pēc stiprākiem kairinājumiem, kāda ir tabaka. Tabakas lietošana izraisa tieksmi pēc spirta dzērieniem; tabaka un spirta lietošana pastāvīgi mazina mūsu spēkus.
[489] Ja kristiešos būtu pamodusies morāliska iejūtība attiecībā uz sātību visās lietās, tad ar savu piemēru pie saviem galdiem viņi varētu palīdzēt tiem, kas pašsavaldībā ir vāji un gandrīz nespēj pretoties ēstkāres prasībām. Ja mēs atzītu, ka šinī dzīvē izveidojušies ieradumi iespaidos mūsu mūžības intereses, ka mūsu mūžīgais liktenis ir atkarīgs no stingri sātīgiem un atturīgiem ieradumiem, tad mēs censtos stingri ievērot sātību ēšanā un dzeršanā. Ar savu piemēru un personīgām pūlēm mēs varētu būt derīgi, lai glābtu daudzas dvēseles no nesātības pazemojuma, noziegumiem un nāves. Mūsu māsas daudz var darīt lielajā glābšanas darbā, klājot savus galdus tikai ar veselīgu, barojošu uzturu. Savu dārgo laiku viņas var izlietot, audzinot savu bērnu garšu un ēstgribu, veidojot sātīgus, atturīgus ieradumus visās lietās un pamudinot uz pašaizliedzību un devību, kas nāktu par labu citiem.
Neskatoties uz Kristus piemēru kārdināšanas tuksnesī, kur Viņš pārvarēja ēstkāres grēku, vēl ir daudzas mātes, kas ar savu slikto piemēru un audzināšanu veido bērnus par rijējiem un vīna plītniekiem. Bērniem bieži atļauj ēst, ko viņi vēlas un kad viņi vēlas, nemaz neņemot vērā veselības noteikumus. Daudz bērnu jau no zīdaiņa vecuma uzaudzināti par gardēžiem. Izdabājot ēstkārei, viņi jau agri sāk slimot ar gremošanas traucējumiem. Savu iegribu apmierināšana un nesātība ēšanā aug līdz ar viņiem un kļūst stiprāka līdz ar viņu spēku pieņemšanos. Lutinot savus bērnus, vecāki upurē viņu fiziskos un garīgos spēkus. Viņiem garšo barība, kas nevar atnest nekāda labuma, bet tikai ļaunumu, jo liekā slodze novājina viņu organismu.
Sakarā ar fizisko vingrinājumu nepietiekamību svaigā gaisā sludinātāji, skolotāji un skolnieki neiegūst vajadzīgo attīstību. Viņi neievēro šo pienākumu, kas ir ļoti svarīgs veselības saglabāšanai. [490] Savus prātus viņi cieši piesaista grāmatām, bet ēd tā, kā pieļaujams tikai fiziska darba strādniekam. Pateicoties šādiem ieradumiem daži kļūst korpulenti, jo organisma darbs ir apgrūtināts. Daži izdilst, kļūst nespēcīgi un vāji, jo savus dzīvības spēkus izšķiež izmetot ārā barības pārpalikumus. Aknas tiek pārslogotas un vairs nespēj attīrīt asinis, rezultātā seko slimība. Ja fiziskos vingrinājumus savienotu ar garīgo piepūli, tad asins riņķošana kļūtu dzīvāka, sirds strādātu spēcīgāk, nederīgās vielas tiktu izdalītas un katra ķermeņa daļa atspirgtu jaunā dzīvībā un spēkā.
Ja sludinātāji, skolotāji un skolnieki mācoties pastāvīgi kairina savas smadzenes, bet ķermenim atļauj palikt bezdarbībā, tad garīgie spēki tiek pārslogoti, kamēr kustību nervi paliek nenodarbināti. Tā kā visa slodze gulstas tikai uz garīgo sistēmu, tad tā pārāk liela darba dēļ novājinās, bet arī muskuļi pazaudē savu spēku, jo tos nenodarbina. Nav arī vēlēšanās vingrināt muskuļus fiziskā darbā, jo tas liekas nogurdinoši.
Kristus kalpiem, kas sevi apliecina par Viņa pārstāvjiem, vajadzētu sekot Viņa piemēram, un, pāri par visu, izveidot stingri atturīgus un sātīgus ieradumus. Ar savu pašaizliedzīgo, pašuzupurīgo un labdarīgo dzīvi tiem vajadzētu ļaužu acu priekšā turēt Kristus piemēru. Kristus pārvarēja ēstkāri cilvēka labad, un Viņa vietā tiem vajadzētu rādīt piemēru, ko būtu vērts atdarināt. Kas neizjūt vajadzību iesaistīties darbā, lai panāktu uzvaru ēstkāres jautājumā, tiem paies garām daudz dārgas uzvaras, kuras viņi būtu varējuši gūt, un tie kļūs par apetītes un kārību vergiem, kas piepilda virs zemes dzīvojošo netaisnības kausu.
Cilvēkiem, kas piedalās pēdējās biedinājumu vēsts pasludināšanas darbā, vēsts, kurai jāizšķir dvēseļu liktenis, pašiem savā dzīvē jāizdzīvo citiem pasludinātā patiesība. Tiem jābūt ļaudīm par piemēru ēšanā, dzeršanā, tīrās sarunās un izturēšanās veidā. [491] Negausība, zemāko kaislību apmierināšana un smagi grēki ir slēpti zem daudzu svētuma tērpa, kas sevi apliecina par Kristus pārstāvjiem, tādi ir atrodami visā pasaulē. Ir cilvēki ar izcilām dabīgām spējām, kas nepadara ne pusi no tā, ko spētu veikt, ja tie būtu sātīgi visās lietās. Ēstkāres apmierināšana un kaislības aptumšo prātu, mazina fiziskos spēkus un novājina arī tikumiskos. Viņu domas nav skaidras. Viņu vārdiem trūkst spēka, tos neatdzīvina Dieva Gars un tie neaizsniedz klausītāju sirdis.