Brāli A., tavs piedzīvojums attiecībā uz vadību divus gadus atpakaļ, bija tev ļoti svarīgs un nāca tev par labu. Tev bija ļoti atšķirīgi un noteikti ieskati par individuālo neatkarību un par tiesībām vadīties no personīgām domām. Šie ieskati tevi veda uz galējībām. Tu domāji, ka tev pašam jābūt gaismai un pārliecībai par saviem pienākumiem.
Man rādīja, ka neviena cilvēka spriedums nav jāpakļauj kāda cita cilvēka spriedumam. Tomēr, ja tiek izteikts Ģenerālkonferences spriedums, kas ir augstākā autoritāte Dievam virs zemes, tad personīgo neatkarību un spriedumu nevajadzētu paturēt, bet gan uzklausīt Ģenerālkonferences domas. Tava kļūda bija tā, ka tu neatlaidīgi turējies pie savām domām. Par savu pienākumu, pretēji augstākās autoritātes balsij, kāda Kungam ir virs zemes. Pēc tam, kad tu pēc sava prāta biji izlietojis laiku un kad tava vilcināšanās stipri bija nokavējusi darbu, beidzot, atbildot atkārtotiem un spiedošiem Ģenerālkonferences aicinājumiem, tu atnāci uz Batl-Krīku. Tu noteikti apgalvoji, ka, sekodams pats savai pienākuma apziņai, esi rīkojies pareizi. Tu uzskatīji par tikumu stūrgalvīgu palikšanu pie saviem neatkarīgajiem uzskatiem. Liekas, tu pareizi neizproti, kādu varu Dievs caur Ģenerālkonferences balsi ir devis savai draudzei. Tu domāji, ka atsaucoties uz Ģenerālkonferences aicinājumu esi pakļāvies viena vīra spriedumam. Sakarā ar to tu parādījis neatkarīgu, stingru un ietiepīgu garu, kas viss bija nepareizi.
[493] Tajā laikā Dievs tev deva dārgus piedzīvojumus, ko tu augstu vērtēji un kas stipri palielināja tavas, kā Kristus kalpa sekmes. Tava lepnā, nepakļāvīgā griba tika uzvarēta. Tu patiesi atgriezies. Tas vadīja uz pārdomām vispār un arī par tavu viedokli attiecībā uz vadību. Tavi uzskati par vadību ir pareizi, tikai tu tos pareizi neizved dzīvē. Ja tu tā, kā vērtē manu vīru, vērtētu draudzei doto varu un Ģenerālkonferences balsi un spriedumu, tad tava nostāja būtu pareiza. Bet tu stipri maldies, piešķirdams diena vīra prātam un spriedumam tādu autoritāti, kādu Dievs devis savai draudzei Ģenerālkonferences balsī un spriedumā.
Piešķirot vienam cilvēkam varu, kādu Dievs devis draudzei, un piešķirot vienam autoritāti spriest citu vietā, sagroza patieso Bībeles kārtību. Sātans ļoti smalki un viltīgi centīsies ietekmēt šā cilvēka prātu un reizēm to arī pārvarēs, jo tādā veidā viņš cer ietekmēt daudzus citus. Tava nostāja pret vadību būs pareiza, ja tu visaugstāk organizētai varai draudzē dosi to, ko esi devis vienam cilvēkam. Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa darbam uzspiestu viena cilvēka prāta, viena cilvēka sprieduma zīmogu.
Galvenais iemesls, kāpēc brāļiem B. un C. nav pietiekošu piedzīvojumu, ir viņu neuzticība sev. Viņi ir izvairījušies no atbildībām, jo tās uzņemoties nāktu gaismā viņu trūkumi. Viņi ir bijuši pārāk labprātīgi atļaut manam vīram visu izkārtot un nest atbildības, spriest un domāt viņu vietā. Šie brāļi ir vāji, lai gan viņiem vajadzētu būt stipriem. Viņi nav uzdrošinājušies sekot paši savam neatkarīgam spriedumam, lai tādā kārtā nepielaistu kļūdas un netiktu par to nosodīti, bet tanī pašā laikā ir bijuši gatavi ļauties kārdinājumam atbildību uzkraut manam vīram, kaut arī, pēc viņu domām, tie ir saskatījuši kļūdas viņa rīcībā. Tie nav uzņēmušies nest nastas līdz ar manu vīru. Tie pastāvīgi ir paļāvušies uz manu vīru, liekot viņam nest atbildības, kuras tiem vajadzēja dalīties ar viņu, līdz tie ir kļuvuši vāji spējās, kurās tiem vajadzēja būt stipriem. [494] Viņu morālie spēki ir vāji, lai gan šai ziņā viņi varēja būt milži, spējīgi stāvēt kā pīlāri Dieva darbā.
Šie brāļi nepaļaujas un neuzticas, ka Dievs tiešām viņus vadīs, ja tie paklausīs Viņa dotajai gaismai. Dievs nekad nav gribējis, lai spēcīgi, neatkarīgi cilvēki, kam skaidrs, izglītots saprāts, meklējot atbalstu, piekļautos kādam citam, kā efejas stīga ozolam. Visas grūtības, neveiksmes, šķēršļi un vilšanās, ar ko Dieva kalpi sastapsies savā aktīvajā darbā, tikai stiprinās viņus pareiza rakstura izveidošanā. Izlietojot pašiem sava prāta enerģiju, kavēkļi, ar kuriem tiem būs jāsastopas, izrādīsies viņiem par noteiktu svētību. Viņi iemantos garīgu spēku, ko varēs ar vislabākajiem panākumiem izlietot svarīgos gadījumos. Viņi mācīsies sev uzticēties un piedzīvojumos iegūs paļāvību, ka Dievs tiešām viņus vada un par viņiem rūpējas. Sastopoties ar briesmām un izjūtot patiesas garīgas ciešanas un sāpes, viņi būs spiesti visu dziļi pārdomāt un izjutīs lūgšanas nepieciešamību, lai viņu pūles būtu saprātīgas un darbs nāktu pa labu Dieva lietai. Tie atradīs, ka cīņas un sarežģījumi prasa vingrināt ticību, mācot paļauties uz Dievu un liek būt nelokāmiem, kas savukārt tālāk attīsta spēkus. Kritiskos brīžos pastāvīgi rodas nepieciešamība meklēt jaunus ceļus un līdzekļus. Tad ir jāizlieto tādas spējas, kas paliktu snaudošā stāvoklī, ja nebūtu šo spiedošo vajadzības gadījumu Dieva darbā. Nepieciešams sastapties ar dažādiem piedzīvojumiem. Tāpēc vienpusīgi attīstīti cilvēki, kas spēj domāt tikai vienā virzienā, nebūs derīgi.
Tie, kam pretojas, kuru plānus jauc un kavē, ir stipri un spēcīgi vīri savā darbā, kurus Dievs grib izlietot sev par godu. Brāļi B. un C. varētu savas neveiksmes pārvērst svarīgās uzvaras, bet tā vietā viņi ir izvairījušies no atbildībām, kuras uzņemoties viņi varētu tikt vainoti par iespējamām kļūdām. Šie dārgie brāļi nav ieguvuši audzināšanu, ko stiprina un attīsta piedzīvojumi un ko lasīšana, studijas un visas citādā veidā gūtās priekšrocības nekad nedos. [495]
Tu brāli, A., spēj nest dažas atbildības. Dievs ir pieņēmis tavu enerģisko darbu un svētījis tavas pūles. Tu esi pielaidis dažas kļūdas, bet šo dažu neveiksmju dēļ tev nekādā gadījumā nevajadzētu nepareizi novērtēt savas spējas, nedz arī neuzticēties spēkam, kuru tu varēji atrast Dievā. Tu neesi bijis labprātīgs uzņemties atbildības. Gluži dabīgi tu tiecies no tām izvairīties un izvēlēties vieglāko ceļu, kā rakstīšanu un darbu, kas nesaistās ne ar kādām sevišķām un svarīgām interesēm. Tu pielaid kļūdu, paļaudamies uz manu vīru, lai viņš tev pateiktu, kas jādara. Tev pašam jāatrod darāmais darbs un pašam jāuzņemas nepatīkamās nastas. To darot Dievs tevi svētīs. Tev jānes ar Dieva darbu saistītās nastas, atbilstoši savām labākām spējām un izpratnei. Tev tomēr jābūt uzmanīgam, jo citādi tavu spriedumu var iespaidot citu domas. Ja tu tiešām esi kļūdījies, tad tev ir priekštiesība šīs neveiksmes pārvērst uzvarā, izvairoties no līdzīga gadījuma nākotnē. Ja tev vienmēr pasacīs, kas jādara, tad tu nekad neiegūsi pieredzi, kas nepieciešama katrā darbā.
To pašu var attiecināt uz visiem, kas ieņem atbildīgas vietas Batl-Krīkas dažādajos kantoros. Viņus nevajadzētu pierunāt strādāt un tad dažādos veidos balstīt un lutināt; tā cilvēki nesagatavosies svarīgākiem posteņiem. Cilvēku stipru dara kavēkļi. Ne palīdzība, bet grūtības, cīņa un negaidītas neveiksmes cilvēkus dara morāli stiprus. Pārāk daudz ērtību un izvairīšanās no atbildībām ir padarījušas par gļēvuļiem un punduriem cilvēkus, kam vajadzēja būt par saprātīgiem, tikumīgi un garīgi stipriem vīriem.
Cilvēkiem, kuriem katrā kritiskā gadījumā vajadzēja būt tik uzticīgiem, kā magneta adatai pret polu, cenšoties izsargāties no nosodījuma un izvairoties no atbildībām, lai nekļūdītos, ir kļuvuši nespējīgi un nevarīgi. Ļoti gudri cilvēki ir bērni sevis savaldīšanā, tāpēc ka viņi ir gļēvi uzņemties un nest vajadzīgās nastas. Viņi nav pacentušies kļūt par prasmīgiem cilvēkiem. [496] Viņi pārāk ilgi ir uzticējušies vienam vīram, lai tas plānotu un domātu viņu vietā, kad viņi paši bija spējīgi spriest par Dieva darba interesēm. Katru brīdi mums jāsastopas ar garīgu nepilnību katrā jautājumā. Cilvēki, kas ir gatavi ļaut citiem plānot un domāt viņu vietā, nav pilnīgi attīstīti. Ja tiem būtu jāplāno savā labā, tad tie izrādītos par labiem aprēķinātājiem un saprātīgiem cilvēkiem. Bet iesaistoties Dieva darbā ar viņiem notiek pavisam citādi; šo spēju tad viņi gandrīz visi pazaudē. Viņi ir gatavi palikt tik nederīgi, tik nespējīgi, it kā citiem vajadzētu plānot un domāt viņu vietā. Daži cilvēki liekas pilnīgi nespējīgi izcirst paši sev ceļu. Vai tiem vienmēr jāpaļaujas uz citiem, lai tie plānotu un pētītu viņu vietā un būtu viņiem par saprātu un spriedumu? Šādi kareivji apkauno Dievu. Kamēr tie paliek tikai mašīnu lomā, Dievs viņu līdzdalību savā darbā nepagodina.
Ir vajadzīgi nopietni, centīgi un neatkarīgi vīri, bet ne tādi, kas iespaidojami kā logu ķite. Kas vēlas tikai ātrāk atbrīvoties no sava darba, kas vēlas domāt un darīt tikai noteiktu daudzumu un saņemt noteiktu algu, kas vēlas būt derīgi necenšoties pieaugt un mācīties, tie nav vīri, kurus Dievs aicina strādāt savā darbā. Cilvēks, kurš nespēj savas spējas izlietot gandrīz katrā vietā, nav šim laikam vajadzīgais vīrs. Vīri, kurus Dievs grib saistīt savā darbā, nav ar vāju gribu un bez mugurkaula, bez rakstura morālā spēka. Tikai nepārtrauktās un neatlaidīgās pūlēs cilvēki var sagatavoties par tādiem, kas var ņemt dalību Dieva darbā. Šiem vīriem nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem, ja arī apstākļi un apkārtne ir nelabvēlīgāka. Tiem savu nodomu nevajadzētu uzskatīt kā pilnīgi neizdevušos, kamēr tie nešaubīgi ir pārliecinājušies, ka nevar darīt neko vairāk Dieva goda un dvēseļu labad.
Ir cilvēki, kas sev glaimo, ka viņi varētu paveikt kaut ko lielu un labu, ja tikai apstākļi būtu savādāki, bet tanī pašā laikā neizlieto jau dotās iespējas un nedara neko tur, kur Dievs tos ir nolicis. [497] Cilvēks var veidot savus apstākļus, bet apstākļi nekad nedrīkstētu veidot cilvēku. Cilvēkam apstākļus vajadzētu satvert kā savus darba rīkus, ar kuriem viņš strādā. Viņam vajadzētu pārvaldīt apstākļus, bet nekad nevajadzētu ļaut, lai apstākļi pārvalda viņu. Individuāla neatkarība un individuālais spēks ir tagad vajadzīgās īpašības. Individuālo raksturu nevajag upurēt, bet tas jāveido, jāizsmalcina un jāpadara cēls.