Kārdināšana, ar kuru sātans augstajā kalnā kārdināja mūsu Pestītāju, ir viena no galvenajām kārdināšanām, ar kuru jāsastopas cilvēkiem. Sātans piedāvāja Pestītājam kā dāvanu visas pasaules valstis, ja Viņš tam parādīs tādu godu, kāds pienākas tikai Visaugstākajam. Mūsu Pestītājs izjuta šī kārdinājuma spēku, bet mūsu labad Viņš stājās tai pretī un uzvarēja. Viņu nepārbaudītu šajā punktā, ja arī cilvēkiem nebūtu jāsastopas ar tādu pašu kārdināšanu. To uzvarot, Viņš devis mums priekšzīmi, lai mēs sekojam Viņam, kad sātans nāk pie mums personīgi, vēlēdamies novērst mūs no taisnības.
Neviens cilvēks nevar būt Kristus sekotājs, ja viņš pieķeras pasaules lietām. Jānis savā pirmajā vēstulē raksta: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tēva mīlestības.” Mūsu Pestītājs, kas šai sātana kārdināšanai stājās pretī tās vislielākajā spēkā, pazīst briesmas, kas draud cilvēkiem, ja viņi padodas kārdinājumam mīlēt pasauli.
Kristus sevi savienoja ar cilvēci, izturēdams pārbaudījumu šajā punktā, un uzvarēja cilvēka labad. [478] Viņš ar brīdinājumiem sargā tieši tās vietas, kur sātans, kārdinot cilvēku, var gūt vislabākos panākumus. Viņš zināja, ka sātans uzvarēs cilvēku, ja tas sevišķi neuzmanīsies ēstkāres jautājumā un mīlestībā uz pasaules bagātībām un godu. Viņš saka: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds!” “Neviens diviem kungiem nevar kalpot, jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”
Šeit Kristus nostāda mūsu priekšā divus kungus – Dievu un pasauli, un skaidri atklāj patiesību, ka mums vienkārši nav iespējams kalpot abiem. Ja pārsvaru ņem intereses un mīlestība uz šo pasauli, tad mēs pienācīgi nevērtēsim tās lietas, kas pāri par visu citu ir mūsu uzmanības cienīgas. Mīlestība uz pasauli izslēgs mīlestību uz Dievu un mūsu visaugstākās intereses pakļaus pasaulīgiem apsvērumiem. Tādā kārtā mēs Dievam neparādīsim tik lielu mīlestību un nenodosimies Viņam tā, kā pasaules lietām.
Mūsu darbi parāda tās mīlestības patieso lielumu, ar kādu mēs esam pieķērušies pasaules lietām, zemes mantai. Pasaulīgajām interesēm tiek veltītas vislielākās rūpes un pūles, par tām visvairāk uztraucamies, kamēr mūžības jautājumi paliek otrajā vietā. Tādā veidā sātans no cilvēka saņem to pagodinājumu, ko viņš veltīgi prasīja no Kristus. Savtīgā mīlestība uz pasauli samaitā ticību tiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, un vājina viņu morāliskos spēkus. Jo vairāk viņi iemīl savas zemes mantas, jo tālāk tie aiziet no Dieva un jo mazāka ir viņu līdzdalība Viņa dievišķajā darbā, kas tiem ļautu pazīt samaitājošos iespaidus pasaulē un briesmas, kurām tie ir pakļauti.
Savās kārdināšanās sātans cenšas pasauli padarīt ļoti pievilcīgu. Bagātības mīlestībai un pasaules godam ir apburošs spēks, ar kuru viņš iemanto pat kristīgās pasaules mīlestību. [479] Liela daļa no tiem, kas sevi atzīst par kristiešiem, ir gatavi pienest katru upuri bagātības iegūšanai; un jo labāk viņiem veicas savu mērķu sasniegšanā, jo mazāka ir viņu mīlestība uz dārgo patiesību un jo mazāk viņi interesējas par tās izplatīšanu. Viņi pazaudē mīlestību uz Dievu un rīkojas neprātīgi. Jo vairāk tiem izdodas iegūt bagātību, jo nabagāki viņi jūtas, tāpēc ka tie kāro vēl vairāk un jo mazāk viņi grib ieguldīt Dieva darbā.
To cilvēku darbi, kas iemīlējuši bagātību, rāda, ka viņiem nav iespējams kalpot divi kungiem, Dievam un mantai. Viņu Dievs ir manta un nauda. Viņi pagodina tās spēku. Visos savos nodomos un mērķos viņi kalpo pasaulei. Godu, ko dod pirmdzimtības tiesības, tie upurē, lai iegūtu pasaulīgu peļņu. Šis vadošais spēks pārvalda viņu prātus un tie pārkāpj Dieva likumus, lai kalpotu savām personīgajām interesēm, palielinot savu mantu krājumus.
Daudzi sevi sauc par kristiešiem un tomēr nemīl un neievēro Kristus mācības ne pēc burta, ne arī pēc gara. Savus labākos spēkus viņi atdod pasaulīgajiem darbiem un zemojas Mamona priekšā. Satraucoši ir tas, ka ir tik daudz sātana pievilto, kuru iztēli kairina spožās pasaulīgās peļņas izredzes. Tos savaldzina pilnīgās laimes izredzes, ja tikai viņi varētu sasniegt savu mērķi pasaulīga goda un bagātības iegūšanā. Sātans viņus kārdina ar vilinošu ēsmu: “Visu to es gribu tev dot,”- visu šo varu, visu šo bagātību, ar ko jūs varēsiet darīt daudz laba. Bet sasnieguši mērķi, kura dēļ viņi ir pūlējušies, tiem vairs nav tās savienības ar pašaizliedzīgo Pestītāju, kas viņus darītu par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Viņi turas pie savām zemes mantām un nicina Kristus prasīto pašaizliedzību un uzupurēšanos. Tiem nav nekādas vēlēšanās šķirties no mīļotajām zemes mantām, kurām pieķērušās viņu sirdis. Viņi ir apmainījuši kungus. Kristus vietā ir atzinuši un pieņēmuši Mamonu. Manta ir viņu dievs un mantai viņi kalpo. Caur bagātības mīlestību sātans sev nodrošinājis šo pievilto dvēseļu pielūgsmi. Maiņa ir notikusi tik nemanāmi un sātana spēks ir tik maldinošs, tik viltīgs, ka viņi piemērojušies pasaulei un tomēr neizjūt, ka šķīrušies no Kristus un vairs nekalpo Viņam, lai gan saucas par Viņa kalpiem. [480]
Ar cilvēkiem sātans rīkojas daudz piesardzīgāk, nekā tuksnesī kārdinot Kristu, jo viņš atceras, ka tajā gadījumā viņš zaudēja. Viņš ir uzvarēts ienaidnieks. Viņš pie cilvēka nenāk tieši un neprasa pagodinājumu ar ārēju pielūgšanu. Viņš tikai aicina un lūdz ļaudis iemīlēt šīs pasaules labās lietas. Ja viņam izdodas saistīt prātu un jūtas, tad Debesu pievilcīgums jau ir aptumšots. Viņš tikai vēlas, lai cilvēks pakristu zem viņa kārdināšanu viltīgās varas, lai viņš iemīlētu pasauli, godu, stāvokli, naudu un lai pieķertos zemes bagātībām. Ja tas viņam izdodas, tad viņš ir ieguvis visu, ko prasīja no Kristus. Kristus piemērs mums rāda, ka mēs varam cerēt uzvarēt tikai tad, ja pastāvīgi pretosimies sātana uzbrukumiem. Viņš, kurš uzvarēja dvēseļu ienaidnieku, saduroties ar viņu kārdināšanās, izprot sātana varu pār cilvēkiem un mūsu labad viņu ir pārvarējis. Kā uzvarētājs Viņš ir devis mums savu uzvaras ieguvumu, lai, cenšoties atsist sātana kārdināšanas, mēs savu vājumu varētu savienot ar Viņa spēku, savu nevērtīgumu ar Viņa nopelnu. Viņa pastāvīgi klātesošā spēka atbalstīti, Viņa visspēcīgajā Vārdā mēs varam pretoties visstiprākajām kārdināšanām un uzvarēt, kā Viņš ir uzvarējis.
Tikai neizsakāmās ciešanās mūsu Pestītājs varēja sagādāt mums glābšanās iespēju. Viņš bija negodāts un nepazīts šinī pasaulē, lai ar savu brīnišķīgo pretī nākšanu un pazemošanos paceltu cilvēku, ka tam būtu iespējams saņemt debešķīgu godu un mūžīgus priekus Viņa ķēnišķīgajos pagalmos. Vai kritušajam cilvēkam būtu jākur par to, ka Debesis var iegūt vienīgi cīņā, pazemojot sevi un smagi strādājot?
Daudz lepnu siržu jautā: “Kāpēc man jāpazemojas un jānožēlo savi grēki, pirms es varu nodrošināt sev Dieva labvēlību un iegūt mūžīgo atalgojumu? Kāpēc ceļš uz Debesīm nevarētu būt vieglāks, patīkamāks un pievilcīgāks?” Visiem šiem šaubīgajiem un kurnētājiem mēs norādām uz mūsu lielo Priekšzīmi, kurš cieta zem cilvēku noziegumu nastas un panesa visasākās mokas un izsalkumu. Viņš bija bez grēka, pat vēl vairāk, - Viņš bija Debesu Valdnieks, bet cilvēka dēļ kļuva par grēku cilvēcei. “Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņu, caur ko mums miers nāk un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”
Kristus visu upurēja cilvēka labad, lai cilvēkam būtu iespējams iegūt Debesis. Tagad kritušajam cilvēkam jārāda, ko viņš no savas puses grib upurēt Kristus dēļ neiznīcīgās godības iegūšanai. Kaut ir kaut cik pareiza izpratne par pestīšanas lielumu un cik tā ir maksājusi, tie nekad nekurnēs, ka viņiem jāsēj ar asarām un ka šinī dzīvē kristieša daļa ir cīņa un sevis aizliegšana. Cilvēka pestīšanas noteikumus ir noteicis Dievs. Pazemojoties un nesot krustu, grēkus nožēlojošais grēcinieks var atrast atspirdzināšanu un mieru. Domai, ka Jēzus padevās tādiem pazemojumiem un pienesa upurus, ko no cilvēka nekad neprasa, vajadzētu apklusināt katru kurnošu balsi. Cilvēks gūst visdziļāko prieku, no sirds dziļumiem nožēlojot Dieva priekšā Viņa likumu pārkāpšanas un ticībā nākot pie Kristus kā grēcinieku Atpestītāja un Aizstāvja.
Cilvēki strādā, atdodami daudz, lai sagādātu mantas šai dzīvei. Viņi ļoti pūlas, panes grūtības un trūkumu, lai iegūtu kādas laicīgas priekšrocības. Kāpēc gan lai grēcinieks būtu mazāk labprātīgs panest, paciest un upurēt, lai nodrošinātu sev neiznīcīgu mantu,- dzīvi, kas ritēs blakus Dieva dzīvei, un nemirstīgas godības vainagu, kas nekad nevītīs? Bezgalīgās Debesu bagātības mantojums, kam ir mūžīga godība, kas savā vērtībā pārsniedz visu, kas vērtējams, mums ir jāiegūst par katru cenu. Sevi aizliedzot nevajadzētu kurnēt, jo pirms mums to ir izturējis dzīvības un godības Lielkungs. Mums nevajadzētu izvairīties no zaudējumiem un ciešanām, jo Debesu Majestāte to uzņēmās grēcinieku dēļ. Bezrūpības un ērtības upurēšanai nevajadzētu izsaukt mūsos ne vismazāko neapmierinātību, jo pasaules Pestītājs visu to ir uzņēmies mūsu dēļ. [482] Arī visaugstāk novērtējot visu mūsu pašaizliedzību, trūkumu un upurus, tomēr mēs būsim darījuši un cietuši daudz mazāk nekā dzīvības Lielkungs. Katrs mūsu pienestais upuris, salīdzinot ar Kristus upuri mūsu labad, kļūs pavisam nenozīmīgs.