Dieva ļaudīm ļoti nepieciešama reforma. Tagadējais draudzes stāvoklis liek jautāt: “Vai tā mēs pareizi pārstāvam Viņu, kas par mums atdeva savu dzīvību? Vai šie ir Kristus sekotāji un to brāļi, kas savas dzīvības neturēja dārgas Kristus dēļ?” Tiešām reti atrodami cilvēki, kas atbilst Bībeles prasībām, kādam jābūt Kristus sekotājam. Atteikušies no Dieva, dzīvā ūdens Avota, tie sev ir izcirtuši cauras akas, kuras nevar saturēt ūdeni. Eņģelis sacīja: “Ticības un mīlestības trūkums ir tie lieli grēki, kuros Dieva ļaudis tagad ir vainīgi.” [475] Ticības trūkums vada uz bezrūpību, patmīlību un pasaules mīlestību. Kas šķiras no Dieva un pakrīt kārdināšanām, tie nododas lieliem netikumiem, jo miesīgā sirds vada uz lielu ļaunumu. Un šādā stāvoklī atrodas daudzi, kas saucas par Dieva ļaudīm. Domādami, ka kalpo Dievam, viņi patiesībā samaitā savu ceļu Viņa priekšā. Daudzi ļaujas ēstkārei un kaislībām, neskatoties uz skaidro patiesības gaismu, kas norāda uz draudošām briesmām un, kas paceļ savu brīdinošo balsi: “Piesargies, atturies, aizliedzies. Grēka alga ir nāve.” Lai gan to cilvēku piemēri, kuru ticība ir tikusi sadragāta, kā bāku ugunis brīdina no tāda ceļa iešanas, tomēr daudzi drāžas uz priekšu kā ārprātīgi. Sātans pārvalda viņu prātus un liekas, ka viņam ir vara arī par šo cilvēku miesām.
Ak, cik daudzi sev glaimo, ka viņi ir labi un taisni, kad patiesā Dieva gaisma atklāj, ka visu savu dzīvi tie ir dzīvojuši tikai, lai izpatiktu paši sev. Dievam ir pretīga visa viņu izturēšanās. Cik daudzi dzīvo bez bauslības. Savā lielajā tumsā viņi ir ar sevi apmierināti. Bet lai viņu sirdsapziņai, līdzīgi kā Pāvilam, atklājas Dieva bauslība, tad viņi ieraudzīs, ka ir pārdoti grēkam un ka viņiem jāmirst savam miesas prātam. Savam es jātiek nokautam.
Cik bēdīgu un briesmīgu kļūdu daudzi pielaiž! Viņi ceļ uz smiltīm, bet glaimo sev, ka ir nostiprināti uz mūžīgo Klinti. Daudzi, kas atklāti atzīst sevi par dievbijīgiem, pārgalvīgi drāžas uz priekšu un pret draudošām briesmām ir tik vienaldzīgi, it kā nākotnē nebūtu Dieva tiesas. Viņus sagaida briesmīga atmaksa, un tomēr viņi vadās no impulsiem un lielām kaislībām. Viņu dzīves raksturojums Dieva tiesai ir tumšs. Es brīdinu visus, kas saucas Kristus vārdā, lai tie atšķiras no visas netaisnības. Šķīstiet savas dvēseles, paklausot patiesībai. Tīriet savu miesu un garu no visa netīrā, kļūstot pilnīgi svēti Dieva bijībā. Jūs, uz kuriem šis lūgums attiecas, zināt, ko es domāju. Pat jūs, kas savu ceļu esat samaitājuši Kunga priekšā, piedaloties ap jums valdošos noziegumos un esat aptraipījuši savas dvēseles ar grēkiem, Jēzus vēl un vēlreiz aicina atgriezties no sava ceļa, satvert Viņa stiprumu un atrast Viņā to mieru, spēku un žēlastību, kas darīs jūs Viņa vārdā vairāk kā uzvarētājus. [476]
Šī izvirtušā laikmeta pagrimums ir aptraipījis daudzas dvēseles, kas sevi apliecinājušas par Dieva kalpiem. Bet, ja nožēlosiet grēkus un atgriezīsieties, izjūtot piedošanas vajadzību, tad arī vēl tagad nav par vēlu izlabot nepareizības un ļaut, lai krustā sistā un atkal uzmodinātā Pestītāja asinis jūs salīdzina. Mums tagad kā nekad agrāk ir vajadzīga modrība un lūgšanas, citādi mēs kritīsim zem kārdinājumu varas, mums jāatstāj dzīves veids, kas ved pretī bojā ejai. Kā tauta mēs nedrīkstam kļūt bezrūpīgi un vienaldzīgi skatīties uz grēku. Nometnē nepieciešama tīrīšana. Visiem, kas saucas Kristus vārdā, vajadzīga modrība un lūgšanas. Mums jāapsargā dvēseles pieeja, jo sātans strādā, lai samaitātu un iznīcinātu, ja tikai viņam dod vismazāko izdevību.
Mani brāļi, Dievs aicina jūs, kā Viņa sekotājus, staigāt gaismā. Jums jāatrodas trauksmes stāvoklī. Grēks ir mūsu vidū un tas neizskatās ārkārtīgi grēcīgs. Ēstkāres apmierināšana un sadraudzēšanās ar grēku daudziem paralizējusi saprātu. Mums jāiet uz priekšu, tuvāk Debesīm. Mēs varam pieaugt žēlastībā un patiesības atzīšanā. Staigāšana gaismā pa Dieva bauslības ceļu nav savienojama ar domām, ka mēs varētu palikt stāvam un nekā nedarīt. Mums ir jāiet uz priekšu.
Patmīlībā, sevis izcelšanā ir liels vājums, bet pazemībā ir liels spēks. Patiesu cieņu mēs saglabājam nevis vairāk domājot par sevi, bet gan tad, kad Dievs ir visās mūsu domās un kad mūsu sirdis kvēlo mīlestībā uz mūsu Pestītāju un mīlestībā uz mūsu līdzcilvēkiem. Rakstura vienkāršība un sirds pazemība sniegs laimi, kamēr paštaisnībai seko neapmierinātība, kurnēšana un pastāvīga vilšanās. Iemācoties domāt mazāk par sevi, bet vairāk par to, kā darīt citus laimīgus, mēs saņemsim dievišķu spēku. [477]
Atšķiroties no Dieva, mēs pastāvīgi cenšamies savā lepnumā un tumsā izcelt sevi un aizmirstam, ka gara pazemība ir spēks. Mūsu Pestītāja spēks neatradās stingros, asos vārdos, kas urbtos cauri dvēselei, bet tieši Viņa laipnība, Viņa vienkāršais, atklātais darbības veids darīja to par siržu pārvarētāju. Lepnums un iedomība, salīdzinot ar vienkāršību un pazemību, tiešām ir tikai vājums. Mēs esam aicināti mācīties no Viņa, kurš bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad mēs baudīsim to dusu un mieru, kas ir tik ļoti kārojama.